2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

atliku uz gandrīz veselu stundu.
191. Par eņģeļa mācības metodēm un pasaules skolām.
1. Arī Jara apstiprināja Jūlija izteicienus un ka tieši šī ārkārtējākā brīnumcilvēka dēļ ceļojot uz Sidonu,
lai iespējamā kārtā irt kā tomēr ar viņu tur vēlreiz sastaptos, tādēļ, ka meitenei pēc viņa bija tik ļoti
lielas ilgas. Kirenijs izskata pēc par to ļoti brīnījās, ka šī jaunā, varbūt tikai trīspadsmit vai četrpadsmit
pavasarus skaitošā meitenīte jau būtu tik ļoti iemīlējusies, pie kam viņš (Kirenijs) vienlaicīgi ir pamanījis,
ka te līdzās viņai jau tāpat vienmēr staigā viens brīnummīļš un skaists jauneklis. Tas tad ir jo dīvaināk,
ka maigi skaistā meitenīte līdzās tik skaistam jauneklim varēja līdz nāvei iemīlēties kādā tomēr jau
pavecākā vīrā, kāds tieši ir zināmais cilvēks — Zevs.
2. Kas JARU pazīst no iepriekšējiem notikumiem Geneceretē, tam vēl varētu būt labi zināms, ka
tieši Jara nevienam nepalika parādās labu atbildi, un tā viņa arī Kirenijam teica: “Augstais kungs un
pavēlniek! Kā tu nu mūsu priekšā vari noliegt Viņu un nesvarīgu politisku iemeslu dēļ viņu pieskaitīt
pie Romas mirušajiem dieviem un tomēr no tevis ar lielu mirdzumu visur raugās Viņa Dieva gaisma un
viņa zēlastība?!
3. Redzi, es jūtu Viņa tuvumu, un tu to jūti tikpat labi, kā es, — un tomēr tu vari zināmā mērā Viņu
noliegt; redzi, tas no tevis nav gluži slavējami, tāpat kā arī no Jūlija nav ļoti slavējami, ka viņš tavā, ak
augstais Kungs, priekšā, zināmā veidā arī noliedz Vissvētāko un Vistaisnīgāko!
4. Bet vispār arī tas vēl no tevis pavisam nav slavējami, ka tu apvaino mani, ka es esmu viņā zināmā
veidā, tā sakot, zemiski iemīlējusies; jo es Viņu mīlu tikai tā, kā tas gan būtu jādara katram cilvēkam, kā
manu Radītāju, kā manu Dievu un Kungu, un savā sirdī Viņu pielūdzu tik tīri, cik tas vienai mirstīgai
meitenei tik vienmēr ir iespējams. Bet ja tā, — kā tad es esmu viņš zemiski iemīlējusies? Te jautā šim
manam pavadonim un skolotājam, viņš tev to spēs analizēti labāk paskaidrot, nekā es; jo viņam visās
lietās piemīt vairāk spēka, kā visiem pasaules gudrajiem un visas Zemes valstu varoņiem, izņemot vienīgi
tam, Kuru es te meklēju. Tādēļ tikai jautā šim jauneklim, un tu no Viņa saņemsi pilnīgi patiesu
atbildi!”
5. Kirenijs nu gribēja jautāt jauneklim, bet zēns JOZE viņu aizkavē; jo viņš Kirenijam slepeni teica:
“Neielaidies ar šo jaunekli, jo viņš arī ir viens no tiem, kāds ir tas, kas laiku pa laikam mani apciemo! Jo
tāda veida būtnes nevar panest nekā netīra, tātad arī nekādu nepiedienīgu jautājumu; viņu dzīvība un
viņu esamība nav nekas cits, kā Dieva liesmas gaisma.”
6. KirenijS Ebabam saka: “Viņa tak tomēr ir tava meita un tu esi jūds; tādēļ ir brīnums, ka viņš slēpjas
tik daudz dziļākās gudrības! To tak viņa dažu dienu laikā nevarēja iemācīties no meistaru Meistara
un vēl mazāk no šī zināmā jaunekļa?! Jo šāda veida skolotājs, kaut gan ļoti reti uz šīs Zemes, mācot
mūs, mirstīgos cilvēkus, tieši arī negūts lielas sekmes! To es zinu no pieredzes pie mana dēla Jozes, kuru
es gan neesmu dzemdinājis, bet tomēr uz visiem laikiem esmu pieņēmis par savu dēlu. Pa laikam arī pie
viņa nāk tāda veida skolotājs. Bet kad viņi kādu laiku viens ar otru sarunājas, tad beigās patiesi nezina,
kuram īstenībā te ir taisnība! Visa mācīšana īstenībā nav nekas cits, kā gudrības cīņa, no kuras beigās
abas partijas iziet kā uzvarētājas.
7. Mans Joze bieži ir tik iekarsis pret savu mistisko meistaru, ka viņš viņu tieši sūta prom; bet meistars
caur to ne mazākā mērā neļaujas iespaidoties, paliek pie sava bieži ar rokām aptveramā neprāta un
tikai pie beigām ļauj caurspīdēt kādai mazai gaismiņai! Un tā es domāju, ka skaistais skolotājs to darīs
arī pie tavas meitas.
8. EBABS saka: “Jā, jā, augstais pavēlnieks, tieši tā tas ir. Mazākais, es te tagad nevaru kļūt tā īstu
gudrs, kuram te beigās ir pilnīga taisnība. Pa lielākai daļai tā lieta paliek neizšķirta. Par kādu pozitīvu
mācību te nekad nav ne runa. Jaunais gars sava audzēkņa priekšstatos cenšas ienest apjukumu, un tad
tam pašam no sevis, cik labi tas iet, vajag atrast izeju. Par kādu palīdzēšanu te nav ne runa, un tādēļ beigās
vienmēr kaut kas paliek neizšķirts. Ja audzēknis sava skolotāja iebildumus grib pilnīgi sagraut, tad
audzēknim vajag viņam stāties pretī ar tik neizkustināmiem pret iebildumiem, ka skolotājs vairs nevar
pagriezties ne pa labi, ne pa kreisi. Tas tad ir pierādījums, ka audzēknim ir pilnīga taisnība; bet bez minētiem
pretpierādījumiem audzēknim nekad nav taisnība — un ja viņa apgalvojumi būtu vispārliecinošākie.
Ak, mana Jara savu skolotāju jau pavisam ir dabūjusi cilpā; beigās, kā viņš pats atzina, viņš pats
tikko vairs varētu orientēties, ja meitene viņu atkal nebūtu savedusi kārtībā.
221