6. Katrai būtnei, kā

6. Katrai būtnei, kā pilnīgi pašai, tika dots miers un kustība, slinkums un darbīgums, tumsa un gaisma, mīlestība un dusmas, dedzīgums un lēnprātība un līdzīgi tūkstoš veidos. Starpība bija tikai starp samēriem tajos. 7. Dievā jau kopš mūžības visi pretstati bija augsti labākā kārtībā. Bet pie radītām būtnēm to vajadzēja sasniegt tikai no Dieva nolikto karojošo pretstatu cīņas pašiem sevī konsolidējot caur brīvu cīņu pareizā kārtībā, tātad caur zināmu patstāvību. 8. Bet te radās dažādas uzvaras. Vienā daļā par dominējošo uzvarētāju kļuva stingrais miers, un caur to kustība kļuva pārāk pakārtota, tādēļ viņi vienmēr nepārtraukti ļoti un dedzīgi pūlas akmeni mīkstināt un to padarīt viņiem līdzīgāku un atbilstošāku; otrā daļā atkal visās tās daļās par daudz uzvarēja kustība un tādēļ no tajā vājākā miera vienmēr tiek apkarota, lai ar to stātos atbilstošā proporcijā. 9. Bet pie daudzām būtnēm pretstati pēc Dieva kārtības ir sasnieguši pareizu mieru un caur to viņu esamība ir pilnīga, jo caur viņu vienādām un savstarpējām inteliģences spējām viņi nepārtraukti to atbalsta. 10. Nu redzat, kur tātad kādā sevi brīvi konsolidējošā būtnē kāds spēks caur tajā pārsvarā esošām stūrgalvīgām tieksmēm visus pārējos pretspēkus to sfērā grib likt un pa lielākai daļai arī liek bezdarbīgā klusēšanā, te tāds spēks zināmā mērā pats sevi nonāvē caur to, ka tas novērš visas izdevības, pie kurām tas savu spēku varētu izteikt. bet kāds spēks bez atbilstoša pretspēka, kā jau teikts, ir tikpat labi kā nekāds spēks, kā mēs to jau noteikti skaidri varējām redzēt pie iepriekš pievestā mūsu milža piemēra. 11. Bet kādam šādam sevī pašā sagūstītam spēkam, visu kopā ņemot, tad arī vienmēr vajag piemist tieksmei sevī sagūstīt vēl vairāk spēka, lai savā sāpīgajā verdzībā pats sevi atbrīvotu. Un redzat, nu tas ir tieši tas, ko dēvē par “Sātanu” un “Velnu”. 12. Sātans ir liela personība un atbilst sastingušam mieram un laiskumam, jo šī pirmā radītā personība gribēja savā būtībā apvienot visus citus spēkus, bet tādēļ pati sevī ir mirusi un kļuvusi darbības nespējīga. bet pārējie uzvarētie spēki viņš gan pilnīgi nedus bet gan ir nepārtrauktā darbībā un caur to sevi personificē kā patstāvīgus. Bet caur darbību tie pirmbūtni atdzīvina kā ar kādu šķietamu dzīvību, un tad šī dzīvība iepretī patiesai brīvai dzīvībai acīmredzami ir tikai viltus dzīvība. 13. Šādi uzvarēti, bet tomēr sakāvi atzīt negriboši spēki tad ir tas, ko iepretī sātanam dēvē par “velniem” vai “ļauniem gariem”, — Un tā tu, Mans mīļais Kirenij, redzi, ka Es tev tā nu esmu devis mazu mājienu, kā tu arī esi prasījis tikai nelielu mājienu, arī par sātanu un velniem. Bet ja tu gribi vairāk, tad runā, un Es tev gribu dot detalizētāk. 230. Pirmgaru pamācība. 1. KirenijS saka: “Kādu jēgu es nu gan esmu ieguvis, un man liekas, ka kaut ko es no tā saprotu, bet par kādu zināmu skaidrību te vēl ilgi nav runa. Tā lieta, šķiet, grib pāriet kādos tādos garīgos smalkumos, ar kuru skaidrību ir pavisam cita izpratne, kā apmēram var saprast, ka divi bumbieri un vēlreiz divi bumbieri sastāda četrus bumbierus. Šajā ziņā pie manis par kādu skaidru izpratni vēl ilgi nav runa; jo spēku nosvēršana savā starpā ir izveidota tik smalki, ka tā kādā būtnē kā es grūti var ienākt labi kārtotā proporcijā, un vienā un tajā pat būtnē, un savā starpā visā darbībā izturas tā, ka no tā kļūst kāda Dievam pilnīgi līdzīga būtne. 2. Es domāju, ka kādai jaunradītai būtnei, kādi mēs visi līdzīgi esam, to tomēr sevī un no sevis nekad nav iespējams pilnīgi izdarīt, un tātad viņa zināmā veidā pilnīgi viena nevar būt vainīga, vai viņa ir izglītojusies pilnīgi labā vai daļēji labā kārtībā, vai pavisam pret labo kārtību, jo kas kādam cilvēkam varētu viņa rupjību piedēvēt par pilnīgu vainu, ja viņam kopš dzimšanas nekad nebija pilnīga izdevība mācīties smalkos tikumus, kā tas ir starp labi izglītotiem cilvēkiem? 3. Bet kā var iedomāties, ka primitīvām gara būtnēm, kas kādu esamību ir ieguvušas tikai kā Dieva domas un idejas, jau varētu būt tāda izpratne, ar kuras palīdzību viņas tūlīt būtu varējušas izglītoties pēc radītāja kārtības? Neiespējami, ka Sātana zināmā mērā personīgajai pirmbūtnei varētu būt Miķeļa izpratne, citādi Sātanam tūlīt vajadzētu būt izglītotam kā Miķelim. Īsi: Kungs, es vēl ļoti svārstos starp gaismu un tumsu un nezinu, kā man tā gaisma īstenībā jāsatver? Kur es tai pārāk tuvojos, te man liekas, ka tā mani it kā sāktu dedzināt kā liesma, un ja es no tās attālinos, nu, tad atkal kļūst tumšs, un es atkal stāvu vietā, no kuras esmu izgājis. 4. Tādēļ, mazākais, man gan vēl būs ļoti nepieciešams aplūkotajā lietā sava saprāta lampā vēl ieliet 258

nedaudz vairāk eļļas, lai man šī lieta, kaut arī tikai nedaudz, kļūst gaišāka. Jo tagad es sev liekos kā kāds no rīta pussnaudā guļošais. No vienas puses, acis vēl spiež bezgaismas miegs, bet līdztekus no otras puses dienas gaisma tā apstrādā pēc miega alkstošās acis, ka tās nevar pilnīgi nodoties miegam. Tādēļ Tu, ak kungs, labāk manas acis nu jau pilnīgi pamodini. Citādi man vēl var viegli notikt, ka pie visas šīs rīta gaismas visā gudrībā un mīlestībā es pavisam labi vēlreiz iemiegu dievišķās kārtības pilnīgā izpratnē. 5. ES saku: “Jā, mīļais draugs, bet Es tev jau iepriekš tieši teicu, ka šīs lietas būs grūti pilnībā aptvert. Bet ja jau tev tik ļoti vajag šajā lietā iegūt pareizu izpratni, tad caur ainām un līdzībām Es tev tomēr gribu mēģināt dot nedaudz gaišāku gaismu. 6. Bet ja tu domā, ka radītām būtnēm Dievs pašizglītību atstāja viņu pašu ziņā, pirms tām piemita spējas sevī pilnīgi pazīt dievišķo kārtību, te tu noteikti esi uz maldu ceļa. te pa priekšu gāja daudzas mācības un pagāja ilgs laika posms starp pirmradītās kārtības došanu pirmradītajām būtnēm un periodu, kurā tad šādiem gariem viņu patstāvīgā izglītība tika atstāta viņu ziņā. 7. Iedomājieties laika posmu starp Ādamu un tevi, un redzi, viss šis jau diezgan ilgais laiks līdz šai stundai ir ticis no visām pusēm aizpildīts ar patiesām mācībām. 8. Un pēc tik ilgas sagatavošanas Es tagad beidzot Pats esmu nācis te un cilvēkiem skaidri rādu ceļu, kas viņiem ejams ar viņu pašu iekšējo spēku, kas līdz šim saņēma iespējamāko izglītību pro un contra. Tikai ar šo Manu šeit esamību cilvēkiem tiek dota pilnīgākā patstāvība viņu dzīvības pilnībai un kopā ar to jauns mīlestības likums, kas īsti dievišķi pilnā mērā sevī ietver visus pārējos likumus un visu Dieva gudrību. 9. Ja kāds cilvēks kopš šī brīža dzīvos pēc šī jaunā likuma, tad viņš arī savu dzīvi nekļūdīgi varēs izglītot pilnīgi pēc dievišķās kārtības un pēc tam tūlīt ieiet patiesas un brīvākās dzīvības pilnībā. bet ja viņš šo jauno mīlestības likumu nepieņems un pēc tā, kā izejot no sevis paša pēc tā nerīkosies, tad viņš patiesas dzīvības pilnības mērķus, protams, arī nesasniegs. 10. Bet neviens tad nevarēs teikt: “Es nezināju, kas man bija jādara!” Un ja kāds cilvēks, lai arī cik tālu no šejienes, tomēr teiktu: “Dieva sauciens nav iespiedies manās ausīs!”. Tad viņam tiks atbildēts: “No šīs stundas uz visas zemes nav neviena cilvēka, kas savā sirdī nebūtu saņēmis to, kas te starp cilvēkiem ir pilnīgs taisnīgums.” 11. Ikvienam viņa sirdī tiek likta brīdinoša balss, kas viņam rādīs, kas te ir labs un vienīgi patiess. Kas šo balsi uzklausīs un pēc tās rīkosies, tas sasniegs lielāku gaismu, un tā viņam apgaismos visas dievišķās kārtības takas. 231. Lucifera krišanas sekas. 1. (KUNGS): “Bet cik īss ir šis laika posms no Ādama līdz mums pret to cilvēka uztverei gandrīz bezgalīgo laika posmu no pirmo pirmradīto garu pirmā pirmtapšanas perioda līdz tam, kad viņi tika likti viņu brīvās gribas pilnā pielietošanā; un atkal kāds neizmērojami liels laika posms kopš viņu krišanas līdz Ādamam un līdz mums! 2. Redzi, bezgalīgajā radības telpā ir zināmas Pirm- un tātad galvenās Vidussaules, kas to lielā attāluma dēļ no šejienes, kaut gan tās ir neizsakāmi daudz reižu lielākas, nekā šī zeme, tikko skatāmas kā mazi mirdzoši punktiņi, — un tas tikai pie tādiem cilvēkiem, kam ir ļoti asa redze! Šīm pirmssaulēm ir apmēram tāds vecums, kā periodam no pirmgaru krišanas līdz šim laikam. Un redzi, ja šādu Sauļu vecumu gribētu noteikt pēc zemes gadu mēra, tad virs visas zemes nespētu uzzīmēt kādu skaitli, kas pietiekami ietvertu bezgalīgo zemes gadu daudzumu! Un ja tūkstoš reiz tūkstoš Zemes gadu vietā ņemtu vienu mazāko zemes puteklīti, no kura neskaitāmā daudzuma Zeme var pastāvēt pēc tās lieluma, platuma un masas, neizslēdzot jūras mēru, tad, tā aprēķināts laika posms šādai apspriežamajai saulei vēl būtu par mazu. 3. Viens šāds laika posms tātad tomēr it kā turpinās skaisti ilgi, un tomēr tas tikko dēvējams par kaut ko pret tā perioda ilgumu, kurā Dievs no savām domām un idejām sāka veidot un darīt patstāvīgus pirmos garus. Kas viss šajā bezgala garajā periodā nenotika pirmgaru brīvas gribas pilnveidošanai! 4. Un tomēr pirmgaru bezgala ilgā izglītības perioda beigās bija vēl liels daudzums tāda veida, kuri, kaut gan Dieva pareizo izglītības ceļu labi aptvēra, bet par kādu brīvu rīcību uz šī ceļa beigās tomēr neko negribēja zināt, bet gan drīzo priekšrocību dēļ, kaut gan tās ir tikai uz īsu laiku, no piedāvātā un labi rādītā Dieva kārtības ceļa novērsās un stājās uz viņu pašu bojāejas ceļa. 259