2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

šejienes un augstajam priesterim skaļi pavēstīt, kāds cilvēks ir šis nācarietis!”
6. KAPTEINIS saka: “Kādā pilsētā tādi kā jūs gan varat nākt pēc pašu gribas; bet iziešana atkarīga
no pilsētas varas nesēja gribas! Ir gan viegli pateikt: “Ļaujiet mums aizceļot!”, bet te pretī stājas varas nesējs
un runā: “Jūs paliekat!” — Pēdējais tika izteikts draudošā pērkona balsī.
7. Bet par pēdējiem vārdiem “Jūs paliekat” farizeji tā izbijās, ka viņi kļuva zemes pelēki, sāka drebēt
un vairs nespēja pār lūpām dabūt ne vārda.
8. Kad kapteinis redzēja, ka viņa uzruna uz viņiem atstājusi šausmīgu iespaidu, te viņš tālāk teica:
“Pirms es jums ļaušu aizceļot, mēs savā starpā vēl daudz runāsim, un vispirms jūs tautas klātbūtnē ar
savu roku man parakstīsiet pāris kontraktus un vienu liecību; bet kā kontraktus, tā to liecību uz dzīvību
un nāvi! saprotiet labi! Jo ja caur maniem asi dzirdīgajiem spiegiem uzzinu, ka jūs neturat arī tikai vienu
kontrakta punktu, tad jūs vēl tajā pat dienā piederat nāvei, un ja arī jūs vēlētos paslēpties aiz tūkstoš
tempļiem!
9. Te kapteinis saviem kalpiem tūlīt lika atnest rakstāmos piederumus un rakstīja sekojošo: “Kontrakts
Nr. 1. Ja kāds no jums par Jēzu no Nācaretes iedrošināsies teikt arī tikai vienu apkaunojošu vārdu,
vai nu savā starpā, vai kādam svešiniekam, kas acumirklī kļūs zināms, tas nolemts tiesai un nāvei!
— Kontrakts Nr. 2: Kurš no jums no visa tā, kas te ir noticis un te tika runāts, Jeruzalemē un templī
teiktu tikai pušplēsta vārda un templī vai kādā citā mājā Jēzum tam kungam dotu sliktu liecību, tas nolemts
nepatīkamai tiesai un pēc tam mocību pilnai nāvei! Un neviens lai sevi nemierina ar to: “Tas tak
noteikti gan nekļūs zināms!” Kā jau teikts, tajā momentā, kur vien tikai jūs izteiksiet vienu zilbi no tā,
par ko abos kontraktos jums ir pavēlēts klusēt, mani spiegi to uzzinās un ar jums notiks tas, kas šajos
kontraktos jums ir apsolīts!”
10. Pēc tam kapteinis rakstīja liecību, kas skanēja tā: “Par patiesības liecību, — mēs visi ar mūsu
parakstiem beigās, mūžīgai atmiņai apliecinām, ka mēs atzīstamies zināmo ķeizarisko nodevu un dārgumu
no Pontas un Mazāzijas nolaupīšanā un caur viszemiskāko viltību to atņemšanā pārvedējiem,
bet pie transportēšanas uz Jeruzalemi Kisā caur Jēzu no Nācaretes esam tikuši atklāti; ja ne caur viņa
vārdiem, tad tomēr caur viņa ietekmi. No tiesneša Fausta mēs gan visi būtu tikuši notiesāti uz nāvi, bet
Jēzus no Nācaretes par mums aizrunāja, un mēs no turienes aizgājām neaizskarti! — Tā ir patiesība, par
kuru mēs liekam ķīlā savas dzīvības.
11. Kad kapteinis šos trīs dokumentus bija uzrakstījis, viņš pavisam mierīgi tos nolasīja priekšā
FARIZEJIEM UN RAKSTU MĀCĪTĀJIEM. Pie katras rindas viņu sejas kļuva arvien garākas un garākas,
un, kad viņi dzirdēja nolasām liecību; te viņi sasita rokas virs galvas un kliedza: “Ko, tas mums
jāraksta?”
12. KAPTEINIS saka: “Jā, tā ir tīra patiesība! Bet ja jūs to negribat, tad tur jau stāv tiesas kalpi, apgādāti
ar žagariem, pātagām un asiem cirvjiem!” — Te farizeji atskatījās un ieraudzīja šausmas iedvesošos
vīrus. Bet tad viņi bez kādām ierunām tūlīt prasīja rakstāmos piederumus. Bet kapteinis viņiem vēl
piekodināja parakstīt viņu īstos vārdus, tādēļ, ka kāds viltots vārds katram nestu nāvi! Tad viņi parakstīja
viņu īstos vārdus un tiem, kas no tautas prata rakstīt, vajadzēja parakstīties kā lieciniekiem.
134. Kad tie trīs dokumenti tā bija kārtībā, KAPTEINIS teica: “Tagad man ir tas, ko es no jums labprāt
jau sen būtu ieguvis, un jūs nu arī zināt, kas man ir; kas jums jāievēro, to jūs arī zināt, un tātad mēs
esam galā. Tagad jūs varat doties uz kurieni jūs gribat. Līdz robežai jums tiks dota droša apsardze!
14. Pēc tam šie farizeji un rakstu mācītāji arī tūlīt sasaiņoja kopā savas lietas un nepagāja ne pusstunda
un pavisam klusi, bez vārdiem un trokšņa, Genecerete viņiem jau bija aiz muguras.
126. Kungs brīdina no templiešu ļaunās viltības.
1. Kad šie pārbaudītāji un izmeklētāji jau bija pāri kalniem un ielejām, te KAPTEINIS teica: “Kungs,
ceram, viņi klusēs, jo šīs trīs virves drīkstētu viņus sasaistīt! Vispār tā ir pilnīga patiesība, ka, augstākais,
astoņu dienu laikā es uzzinu, ko kāds no viņiem, lai cik slepeni, kaut kur būtu runājis. Pie tam viņu ticība
tam ir vēl stiprāka, nekā mani tālu izsūtītie izlūki, un viņu lielās bailes ir viņu paklausības meistars.
Te es galvoju, ka neviens no viņiem nerunās ne zilbi no visa, ko viņi šeit ir piedzīvojuši!”
2. ES saku: “Jā, viņi klusēs, bet, jo lielāka būs viņu slepenās dusmas; jo to, kas viņiem šeit pietiekamā
mērā ir atgadījies, neviens no viņiem nekad neaizmirsīs. Bet jūs visi gan piesargieties, jo viņu slepenais
ļaunums ir liels un tam nav robežu! Viņu sirdīs mājo velni, un tiem neviens līdzeklis nav par sliktu, lai
146