2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

13. ABI ESEJIEŠI saka: “Pēc tam, kad mēs nu ticam, ka šīs pasaules reģionos visā nopietnībā ir ļauni
gari, no kuriem cilvēki nereti tiek mocīti un pa lielākai daļai bez kādas jūtamas mocības pavedināti uz
ļauniem darbiem, tad mēs nu arī pilnīgi domājam kā jūs! Jo cilvēki, kuriem pret saviem līdzcilvēkiem
trūkst katras labākas līdzjūtības, kuri, līdzīgi tīģeriem rūpējas tikai par viņu rīklēm un viņu vēderiem,
vairs nav cilvēki, bet gan velni! Jo viņiem prātā vairs nav nekas cits, kā tikai tīkot, ka viņu vēderi tiek
uz labāko apmierināti! Lai šo vienīgo mērķi sasniegtu, viņiem arī neviens līdzeklis nav par sliktu. Kas
Dievs, kas Gars! Vēderam vajag tikt apmierinātam! Viss pārējais viņiem ir nesvarīgs. māksla un zinātne
pie viņiem tikai tad tiek par kaut ko uzskatīta, ja caur to var tikt palielināti viņu ienākumi viņu vēderiem!
— Ak Kungs, vai tie ir cilvēki! Jā, jā, tie ir vistīrākie un patiesākie velni!”
14. Uz to beidzot JŪDA ISKARIOTS saka: “Ja es pārāk daudz nebūtu pārliecinājies par Viņa patiesi
dievišķo visvarenību, patiesi, mani Viņa dēļ sāktu pārņemt bailes! Jo, ja tas būtu iespējams, tad šie
cilvēki Pašu Dievu norautu no Viņa mūžīgā troņa un pēc tam apsēstos tajā; jo templieši, kuriem pēc
samariešu padzīšanas, kuri viņiem bieži un stipri sita pa pirkstiem, nu iet bezgala labi, un viņi drīzāk
uzdrošinātos ārkārtējāko, nekā viņi ļautos nedaudz mazināt viņu labklājību!”
15. PĒTERIS saka: “Vai tu tici, ka Mūsu kungs ar visu savu brīnumvaru ir drošs templiešu viltību
priekšā? Ja Viņš šo tēvu un māšu slepkavu priekšā nestājas kā tiesnesis ar uguni un zibeni no debesīm,
tad, neskatoties uz viņa varu un gudrību Viņš īsā laikā ir viņu nekad nepiesātināmās atriebības upuris!
Ja kāds jūds ir aicināts uz lielām lietām, viņš var būt eņģelis; bet nav arī neviens velns, kas varētu būt vēl
sliktāks par sliktu un samaitātu jūdu!
16. Tādēļ Viņam būtu jāsargās no Jeruzalemes, jo, ja kungs tur nonāk kā laipns cilvēks, tad Viņš
kopā ar Jāni Sprediķotāju ir pazudis! Cik ilgi Jānis mācīja un kristīja mūsu tuvumā pie mazās Jordanas
un mazās Betaboras tuksnesī, viņš bija drošībā; bet, kad viņš it kā tikai pirms trim mēnešiem devās uz
lielo Jordanu un lielo Betaboras tuksnesi, tad viņš arī drīz bija tempļa cilvēku, kuri ļoti viltīgi prata noslēpties
aiz Eroda, upuris. Bet Erods jau lika sūtīt arī pēc Viņa, mūsu Kunga un Meistara. Ja viņš būtu
varējis Viņu notvert, kas zina, kas viss te jau būtu noticis! Bet Kungs jau arī no tālienes redz cilvēku sirdis
un viņu plānus, un prot viņiem griezt ceļu! Jo kas gan ir gudrāks kā Viņš?”
17. VIENS FARIZEJS saka: “Ja Viņš viņiem reiz sāk griezt ceļu, tad tā jau nav nekāda labā zīme par
Viņa pilnīgu drošību! Viņš gan var gribēt izsargāties saistīt uzmanību, cik ilgi tas tikai vienmēr ir iespējams,
un vienīgi tas tad attaisno viņa izvairīšanos; bet ja te ir klāt tikai visniecīgākās bailes, tad par viņa
drošību es daudz nedodu! Jo es par daudz labi zinu, kur visur un kā templieši ir izstiepuši savus postu
nesošos tīklus, tā ka ir gandrīz neiespējami no tiem izvairīties ar veselu ādu! Bet Viņš tikai pagaidām
būtu gribējis neizsaukt lielu ievērību un tādēļ, cik ilgi iespējams, izvairīties no tādiem gadījumiem un
caur to izsargāties no kādu spēcīgu, debesis un zemi satriecošu sadursmi. Viņš tikai tad pretosies cilvēku
lielajam ļaunumam, kad mērs būs pilns! — Es ticu, ka pazīstu Viņa raksturu!”
18. ESEJIEŠI saka: “Tās ir arī mūsu domas! Jo pie šādas tīri dievišķas gudrības un pie šāda apslēpta
dievišķa spēka pilnības, Viņš tomēr gan it kā zinās, kas darāms iepretī ļaunajai pasaulei! Ja mums būtu
tikai simttūkstošā daļa no Viņa varas un gudrības, tad trijos gados mēs būtu visas pasaules kungi! —
Tādēļ mēs par viņu nebaidāmies! Viņam tikai pašam brīvprātīgi vajadzētu uzupurēties ļaunajai pasaulei
un teikt: “Te es esmu, un piepildiet pie Manis, Paša jūsu radītāja, jūsu ļaunuma pilnu mēru, lai pār jums
jo ātrāk nāktu tiesa no augšas! — Un te Viņš tomēr neko nezaudētu! Viņš gan varētu pieļaut, ka ļaunie
cilvēki, lai piepildītu viņu mēru, nodarītu ļaunu Viņa miesai, jā, to pat nonāvētu; bet kas it kā ko varētu
nodarīt viņa mūžam neiznīcināmajam un visvarenajam Garam? Kā teikts, mēs pavisam nešaubāmies,
ka Viņš spētu darīt arī ko tādu, bet tas Viņa ienaidniekiem maz ko noderēs; jo pirms to gaidīs, Viņš
piecelsies kā neiznīcināms tiesnesis, un Viņš viņus tiesās ar uguni un zobenu no debesīm! Bēdas tad visiem
viņa ienaidniekiem un visiem velniem! Tikai tad viņi mokoši pieredzēs, kas bija Tas, ko viņi vajāja
uz visiem ceļiem un takām! — Ko jūs visi sakāt par šīm mūsu domām?”
19. MĀCEKLĶLI saka: “Ak, lai tikai Viņš neļauj tam notikt, kaut gan mēs jūsu domas pār mēru
negribam apstrīdēt; jo pie Dieva jau daudz kas ir iespējams, ko kāds cilvēks pavisam nekad nevar un
nespēj iedomāties kā iespējamu.
129. Kungs un abi esejieši.
1. Kamēr mācekļi, farizeji un abi esejieši savā starpā tā runā un Matejs pieraksta sev uzdoto, Ebabs
150