2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

to sastapsi vai nu kā debesis, vai elli.
7. Jo nekur nav kādas īpaši radītas debesis, ne kaut kur īpaši radīta elle, bet gan tas viss nāk no cilvēka
sirds; un tā katrs cilvēks pēc tā, vai viņš dara labu vai ļaunu, sirdī sev sagādā vai nu debesis, vai
elli, un kā viņš tic, grib un rīkojas, tā arī viņš pēc savas ticības dzīvos, izejot no tā, kā tika barota un
pārgāja darbībā viņa griba.
8. Bet katrs lai pārbauda savas sirds tieksmes, un viņš viegli uzzinās, kāda gara pilna ir viņa sirds. Ja
viņa sirds tieksmes un tās mīlestība dodas ārā pasaulē un sevī jūt ilgas pasaulē kļūt kaut kam lielam un
ievērojamam, — tad augstprātīgajai kļuvušai sirdij ir nepatika pret nabaga cilvēci un tā sevī jūt dziņu
vēlēties valdīt pār citiem, bez kā no Dieva ir valdīšanai izvēlēts un svaidīts. Tad tādā sirdī jau atrodas
elles sēkla, kas, ja tā netiek apkarota un noslāpēta, pēc miesas nāves cilvēkam acīmredzami nesagatavo
neko citu, kā elli.
9. Bet ja cilvēka sirds ir pilna pazemības, un ja tā jūtas laimīga būt niecīgākai starp cilvēkiem, visiem
kalpot, aiz mīlestības uz brāļiem un māsām pašam sevi pavisam neievērot, visās labās, brāļiem tā kā tā
derīgās lietās, priekšniekiem labprāt paklausīt, un ja viņš Dievu mīl vairāk par visu, tad dievišķā sēkla
sirdī izaug par patiesām, mūžam dzīvām Debesīm, un cilvēkam, kas savā sirdī jau pilnībā nes visas debesis,
pilnas patiesas ticības, tīrākās cerības un mīlestības, tad arī pēc miesas nāves neiespējami nokļūt
kur citur, kā Dieva Debesu Valstībā, kuru viņš visā pilnībā jau sen nesa sirdī! — ja tu to labi apsver, tad
tu viegli aptversi, kāda tad īstenībā ir tā lieta ar Debesu Valstību, tāpat kā ar elli.”
10. FAUSTS saka: “Mīļais, augsti gudrais Kungs, Meistar un Draugs! Patiesi, Tavi vārdi gan skanēja
ļoti gudri; bet šoreiz es tos visā dziļumā nespēju aptvert! Ka te debess un elle zināmā veidā var būt kopā
vienā vietā, tā ka viena otrai acīmredzami vajadzētu izspiesties cauri, tā man kā vēl ļoti materiāli domājošam
cilvēkam ir neiespējama lieta! Bet ka beigās no manas sirds jāuzzied bezgala laimīgai vai nelaimīgai
bezgalībai, man ir vēl neaptveramāk, nekā viss pārējais! Tādēļ man jau vajag tevi lūgt, lai Tu man par
to gribētu dot vēl aptveramāku paskaidrojumu; jo citādi pie visas gara gaismas gaišākā pusdienas laikā
es no šejienes uz mājām eju akls!”
9. Kungs ar piemēriem rāda debesu un elles būtību.
1. ES saku: “Tad labi ievēro: jo Man ir svarīgi, ka tu uz mājām dodies redzīgs!
2. Redzi, vienā mājā dzīvo divi cilvēki. Viens ir apmierināts ar visu, ko ar sviedriem vaigā ar Dieva
svētību izdabūjis no zemes. Apmierināts un priecīgs viņš bauda sava čakluma trūcīgo ražu un viņa
lielākais prieks ir savu ar pūlēm iegūto krājumu dalīt ar vēl nabagākiem brāļiem. Ja pie viņa nāk kāds
izsalkušais, tad viņam ir prieks, ka var viņu paēdināt un ar dusmīgu sirdi nejautā par viņa nabadzības
iemesliem, un viņam neaizliedz drīkstēt nākt atkal, ja viņu it kā atkal mocītu izsalkums.
3. Viņš nekurn par laicīgiem valsts iekārtojumiem un ja viņam tika atņemtas kādas nodevas, tad
viņš ar Hioba vārdiem vienmēr saka: “Kungs! Tu man esi devis, viss ir Tavs! To, ko tu devi, Tu vienmēr
vari atkal ņemt; lai vienmēr notiek tikai Tava svētā griba!”
4. Īsi, nekas šo cilvēku nevar traucēt viņa priekā, tāpat kā arī viņa mīlestībā un uzticībā uz Dievu,
tāpat kā no tās viņa mīlestībā uz laicīgiem brāļiem un māsām. Dusmas, skaudība, strīdi, naids un augstprātība
viņam ir sveši jēdzieni.
5. Bet toties viņa brālis ir neapmierinātākais cilvēks. Viņš netic nekādam Dievam un saka: “Dievs ir
tukšs jēdziens, caur ko cilvēki apzīmē šīs zemes varoņu augstāko pakāpi. Tikai dumjākais cilvēks trūkumā
var būt laimīgs, līdzīgi kā laimīgi ir nesaprātīgi dzīvnieki, ja tikai viņi trūcīgi var dabūt to, ko prasa
viņu mēmās un trulās dabas dziņas. Bet cilvēks, kas pacēlies augstu pāri pār dzīvniecisko, tam vairs
nevajag apmierināties ar vienkāršo cūku barību, nevajag ar paša, kam labākam paredzētām rokām, rakņāties
pa zemi — ko piederas darīt tikai dzīvniekiem un vergiem —, bet gan vajag ķerties pie zobena,
pacelties līdz varenam karavadonim, un caur triumfa vārtiem ieiet lielās pasaules pilsētās, kuras ir iekarojis,
zemei vajag drebēt zem zirga pakaviem, kas, mirdzēdams zeltā un dārgakmeņos, lepni nes varenā
karapulka kungu.
6. Ar šādiem uzskatiem šāds cilvēks tad nolād savu nabadzīgo esamību un domā par līdzekļiem, kā
sev sagādāt lielus dārgumus un bagātības, lai ar to palīdzību realizētu savas varaskārās idejas.
7. Savu apmierināto brāli viņš nicina un katrs vēl nabadzīgāks viņam ir pretīgs. No līdzcietības pie
viņa nav ne miņas; viņam tā ir gļēvu vergu un sabiedrības padibeņu smieklīga īpašība. Cilvēkam pie-
12