2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

mīlestība uz cilvēkiem! Bet kam ir mīlestība kā tev, tas ar Mani var darīt, ko viņš grib! Jo šāda mīlestība
tieši ir Mans Gars cilvēka sirdī! Un kas šādu mīlestību prasa un grib, tas iziet no dievišķas kārtības visiem
dziļumiem, un tādēļ tu ar tavu sirdi jau vari Mani turēt tā skaisti ciet, un Es no tavas sirds mūžam
nešķiršos!
4. Tomēr tas nav atkarīgs no Manas redzamās personas, bet gan vienīgi no Mana gara. Redzi, ko es
daru, to nedara Mana persona, bet gan vienīgi tikai Mans gars; bet tomēr tev par prieku Es šeit dažas
dienas uzkavēšos — jo rīt ir Sabats un parīt pēcsabats. Šīs abas dienas Es šeit vēl uzturēšos, bet tad es
došos tālāk, un, proti, uz Sidonu un Tiru, — bet tad Es jau atkal nākšu un pusi ziemas varbūt pavadīšu
pie jums.”
5. Pavisam sajūsmināta, MAZĀ saka: “Ak, tādēļ Dievam, tam svētam Tēvam, visa slava! Tagad es jau
esmu apmierināta!”
6. Visi apbrīnoja divpadsmit gadus veco meitenīti un brīnījās par viņas prātu, un VIENS VECS
VĪRS teica: “Ak, tā ir sevišķa Dieva žēlastība! Šajā maigajā ādā slēpjas Dieva eņģelis! Izskats un gars par
to liecina.”
7. CITS saka: “Jā gan, meitenīte skaita tikai divpadsmit un vēl kādu pusgadu, bet viņa izskatās kā
sešpadsmit gadus veca jaunava! Viņas ķermenis ir pilnīgi izveidojies, un viņas dvēsele neļauj vēlēties ko
vairāk! Viņai patiesi galva un sirds ir pareizā vietā! Laimīgs ir tas, kas viņu reiz vedīs mājā kā sievu!”
8. JARA to dzird un saka: “Sirdij, kas mīl Dievu, nav vajadzīga kāda savtīga līgavaiņa mīlestība; jo
viņa kā līgava jau ir ievesta Dieva mājā. Es protu cilvēkus mīlēt viņu bēdās un katrā dienas un nakts
stundā darīt labu nabagiem; bet kāda jauna vīra zināmo mīlestību es nepazīstu un nekad arī neiepazīšu,
— izņemot, ja viņa sirds, līdzīgi manējai, ir pilna vienīgi tīrākās mīlestības uz Dievu!”
9. Kāds cits VECS JŪDS saka: “Ei, ei, meitenīte! Tava runa gan sakn labi, it kā tā nāktu no kāda eņģeļa
mutes; bet tomēr arī tu sastāvi no miesas un asinīm, un kad jau reiz nāks tavi gadi, tad tu jau redzēsi,
vai miesai un asinīm cilvēkiem nekas nav sakāms!”
10. JARA saka: “Ka cilvēks nav nekāds Dievs, to es jau zinu kopš maniem agrākiem gadiem, bet
caur savu patiesu mīlestību uz Dievu, cilvēks ar dieva noteiktu palīdzību var kļūt savas miesas un asins
meistars. Bet kam palīdz Dievs, tam viņš palīdz pilnīgi, un ne pa pusei! Tas, ko jūs šodien paši pieredzējāt
pie jūsu slimajām miesām un asinīm, tā bija Dieva palīdzība!” — Pēc šiem Jaras vārdiem vecie
apklust, un neviens vairs neiedrošinās viņai ne vārda iebilst.
11. Bet Es, satverdams viņu aiz rokas, Jarai saku: “Tu to darījis labi! Tu jau runā kā kāds īsts
pravietis!”
12. Mīļi smiedamās, JARA paklusi Man saka: “Pravietim ir viegli runāt, ja ir pie Tevis un Tu kādam
liec vārdus sirdī un mutē! Ja es būtu runājusi no sevis, te, protams, klajā būtu nākušas daudzas
muļķības!”
13. Arī tā pusbalsī Es saku: “Varētu gan būt, Mana vismīļotā Jara! Bet no šī brīža tu vienmēr spēsi
tik gudri runāt, tikai tad, kad tu kļūsi vecāka, tev reiz nevajag it kā kļūt Man neuzticīgai.”
14. JARA saka: “Kungs, ja tas būtu iespējams, tad liec man labāk mirt!”
15. Es saku: “Nu, nu, tam gan it kā jābūt neiespējamam!?”
16. JARA, cieši Mani satverdama un spiezdama pie savām krūtīm, saka: “Jā, tā kam vajag palikt mūžam
neiespējamam! Tad vajadzētu tikai kļūt vājprātīgai, ja pfundu tīrākā zelta dotu pret pfundu smirdošāko
trūdu!”
17. ES saku: “Tātad tomēr arī tu kaut ko turi no zelta?”
18. JARA saka: “Jā, visu no dvēseles zelta! Bet laicīgo zeltu es pievedu tikai piemēra dēļ.”
19. ES saku: “Nu, nu, Es jau tevi sapratu; bet tieši tādēļ, ka tu Man esi tik ļoti mīļa, tad man vajag
tevi arī nedaudz paķircināt!”
20. JARA saka: “Ak, ķircini tikai mani, tādēļ es Tevi tomēr nemīlēšu mazāk! Jo es jau sen zinu, ka
Dieva cilvēkus, kurus Viņš sevišķi mīl, piemeklē ar visādām ciešanām! Ja Tu, ak Kungs, mani tā īsti sāksi
ķircināt, tikai tad es Tev būšu tā pavisam mīļa!”
21. ES saku: “Ak tu mans mīļotais bērns, tādu tīrāko sirdi, kāda ir tavējā, Dievs nekad neķircina; bet
tikai tādas, kas Dievu gan ļoti mīl, bet pie tam šad un tad koķetā arī ar pasauli; tad caur visādām ķircināšanām
Dievs tādiem no sirdīm izdzen pasaules mīlestību, lai tiem sirdis kļūst pilnīgi tīras. — Vai tu
mani saproti?”
22. JARA saka: “Ak Kungs, tu mans sirds medus, to es saprotu pavisam labi!”
148