2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

gribat palikt par nelgām un kā tādi nomirt badā, tad paliekat jūsu senajā naktī un tumsā! Jūs vecās,
dumjās galvas, parādiet man piemēru, kur kāds Dieva runātājs no kapa dzīvībā būtu atsaucis atpakaļ
kādu nomirušo, kā šis namdaris!”
19. VECĀKIE saka: “To Dievs darīs Pastarajā dienā!”
20. RUNĀTĀJS saka: “Pastarajā dienā jūsu Dievs jums kaut ko nosvilpos priekšā! Neviens cilvēks
nezina ne zilbi par to, ka Jehova, kā mēs Viņu no rakstiem pazīstam, jebkad kādu cilvēku būtu atsaucis
atpakaļ no nāves dzīvībā! Tā kā neviens cilvēks to nekad nav piedzīvojis un viņa īsās laicīgās dzīves galā
viņam acu priekšā nebija nekas cits, kā droša mūžīga nāve, tad viņam kļuva ļoti baisi un, ļoti noskumis,
viņš bailīgi sāka jautāt: “Kas es esmu un uz kurieni es aizeju, kad šī dzīve ir galā? Un, tā kā nekad nav
trūcis tā dēvēto “Dieva kalpu”, kādiem būt mums ir tas slikti zobgalīgais gods, tad daudziem jautātājiem
par apmierinājumu un viņu pašu mērķu iespējami labākai apmierināšanai, viņiem tak vajadzēja kaut
ko atrast, kas nedaudz nomierinātu ļoti zinātkāros jautātājus un caur to nāca atmodināšana “Pastarajā
dienā”, jo ļoti ticams, ka plašās debesis nekad netiks nodotas apskatīšanai, un arī mēs, domājošie nelgas,
ļaujamies pierunāties un tādēļ esam akli pret nedzirdētākiem, patiesi notikušiem darbiem, kas tiek veikti
mūsu acu, ausu un degunu priekšā. Vai tad tas nopietnībā ir kaut kas dižens, kādam vīram, ja viņš kā
sirmgalvis vēl vienmēr nevar šķirties no jau pavisam appelējušā tā dēvētā bērna knupīša?
21. Ko tad jūs vēl turpmāk gaidāt no vecajām jūdu grabažām, kuras pie tagadējās tautas apgaismības
vairs nevar noturēties ne pusgadsimta? Es noteikti nebūšu tāds nelga un negaidīšu šīs aklās mācības
beigas, no kuras citādi nav nekas cits, kā tukši vēsturiski vārdi vai arī pasakainas teikas, kuras
improvizējot aukles vispirms stāsta viņu zīdaiņiem, un no kurām tad pieaugušie zīdaiņi salasījuši kopā
fantastisku Dieva mācību, kurā nav atklājama nekāda sistēma un ne dzirkstelītes no kādas grieķu veida
loģiskas kārtības!
22. Vai tad Jehova reiz nebūtu spējīgs runāt un mācīt tik loģiski, kā kāds nabadzīgs grieķu filozofs,
te pirms Viņš savai vispār nepavisam ne uz galvas kritušai tautai grib mācīt patiesību, kārtību un gudrību.
Viņam būtu jāiet skolā pie grieķiem!
23. Bet lai tas ir mūžam tālu no manis, ka man Jehovu nebūtu jāstādās priekšā kā gudrāku, nekā
kādu caur savu bērnu kalponi izglītotu pravieti, kuram pie visas viņa pārējās muļķības tomēr vēl ir tik
daudz iedzimtas atjautības, lai kā savu uzdotu tik tumšu mācību, ka viņš, vispirms un kā pirmais, to
pavisam nevar saprast un nesaprot, kas īstenībā jau tādēļ ir likts viņa plānā, ka šādai mācībai jo mazāk
jātiek saprastai no kāda cita cilvēka! — Beidziet man reiz ar jūsu Jehovu! Patiesi, kā godīgam cilvēkam
man tagad jāsāk tā īsti kaunēties, ka es jebkad varēju pievienoties šādai necilvēciski dumjai mācībai!
24. Bet ja sākumā Mozus mācībā kas bija, tad šis kas caur cilvēku zemisku nekrietnību nu tagad ir
tā sakropļots, ka mums no tās vairs nav nekā cita, kā arī jau varbūt pavisam nepareizi izteikti vārdi!
25. Tādēļ es vēl šodien esmu namdara Jēzus māceklis! Viņš ir labs un vienu godīgu zelli noteikti no
sevis neatraidīs, kā jūs!”
50. Vecāko runa par jūdaisma stāvokli.
1. VECĀKIE, pavisam nikni pārsteigti, uz runātāju saka: “Dieva noliedzēj! Dieva zaimotāj! Vai tu
nezini, ka caur šo tavu Dievu zaimojošo runu tu tieši pēc Mozus esi pelnījis, tūlīt sinagogā tikt nomētātam
ar akmeņiem? Kā tu, tādēļ, ka tev pašam nav nekādas ticības, vari iedrošināties citiem cilvēkiem
satricināt viņu stingrāko ticību un paļāvību uz Dievu un Mozu?
2. Vai tad tev patiesi ir tik maz prāta, ka tu tādēļ nevari saprast, ka te neviena cilvēka vecums nav
pietiekams, lai sevī, pat caur vairāku tūkstošu pieredzēm, kļūtu gudrs un ticētu tikai tam, ko pats ir
piedzīvojis? Tādēļ Dievs no Sava gara cilvēkus ir iepazīstinājis ar rakstu zīmēm, caur kurām viņiem tas,
ko ir piedzīvojuši un ko viņu pēcnācēji jebkad tikko atkal varētu piedzīvot, tieši šiem pēcnācējiem jāuzraksta,
lai arī viņi iegūtu svētīgas zināšanas par to, ko viņi paši viņu laikā diez vai var piedzīvot, jo
katrs laiks nes kaut ko jaunu. To mums rokām aptverami jau māca mūsu nedaudzo dienu, kuras mēs
uz Zemes esam nodzīvojuši, pieredze, tā ka neviens gads, neviens mēnesis, neviena nedēļa un pat neviena
diena pilnīgi nelīdzinās otrai tajā, kas te notiek! Papēti atpakaļ hronikās, un mēs tev dodam visu,
kas mums ir, ja tu mums spēj uzrādīt kādu laiku, kurā noticis tieši tas, kas notiek mūsu acu un ausu
priekšā!
3. Bet ja uz Zemes nenoliedzami lietas ir tādas un ne citādas, ko tad tu gribi ar tavu tukšo un rupjo
59