2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

et pavadot laiku visādās pacilājošās runās un sarunās, paliekam sēžam pie galda līdz saules rietam.
56. Rohans un Kisjons pastāsta viņu piedzīvojumus.
1. Tuvu pie Saules rieta Rohans, kuru pavada Kisjons no Kisas, pienāk pie Manas mājas, jau no
tālienes sveicina visus, ko viņš sastop, un arī Kisjons atplestām rokām piesteidzas pie Manis, patiesas
draudzības asarām acīs vispirms apsveic Mani un tikai pēc kāda laika savu meitu, kura viņu jau sen tur
aiz rokas un daudzkārt to skūpsta, tāpat viņš sveicina arī savu znotu Kornēliju un tikai tad, kad viņš ieskatās,
ka Man līdzās sēdošais spožais romietis ir virspavēlnieks Kirenijs, viņš lūdz viņam piedošanu, ka
nav viņu pamanījis!
2. Bet KirenijS pavisam aizkustināts satver Kisjona roku, spiež to pie savām krūtīm un saka: “Ne
tev man, bet man tev vajag lūgs piedošanu, ka es tevi pirmais neesmu sveicinājis, bet kā atvainojums lai
kalpo, ka es tevi personīgi nepazinu! Jo līdzās Kungam Jēzum, kuram, dabīgi, vienam pienāks visa slava
un viss gods, es arī tev, tu uzticamākais, krietnais vīrs, esmu parādā nekad neizsmeļamu pateicību; jo
no visiem šī apvidus cilvēkiem nešaubīgi tu visvairāk esi veicinājis to, ka es tiku izglābts no lielām nepatikšanām,
kas citādi man droši būtu maksājušas dzīvību! Tas man patiesi ir liels prieks, tagad personīgi
iepazīt tevi, tu mans ļoti cienījamais draugs!”
3. Kisjons nu atkal reiz ir ļoti laimīgs un mums daudz pastāsta, ko visu viņš pa šo laiku ir piedzīvojis
un beigās Man arī atstāsta, ka viņš ar krietno sirmgalvi Rohanu apmeklējis Ziharu un tur runājis ar Jonaelu,
Jairutu un ļoti daudz ar Arhielu, kas nu dzīvo un darbojas pavisam dabīgi kā cilvēks, tā ka kādam
svešiniekam pat sapnī nevarētu ienākt prātā, ka aiz viņa stāvētu kāda tīri dievišķa būtne.
4. Tāpat viņš ir apmeklējis arī ārstu Joramu un tā brīnišķo māju, tāpat viņa mīļo, sirsnīgo sievu un
no abiem dzirdējis ārkārtīgi brīnumainas lietas un Rohans nevarēja vien pietiekami beigt par visu brīnīties;
un kad viņš bija tā īsti aizgrābts, tad viņš sevī vienmēr noteica: “Jā, jā, asinis un dzīvību par dievišķo
Meistaru no Nācaretes! Jo Viņš nevar būt kāds cilvēks, bet gan viņam vajag būt Pašam Dievam,
citādi tādas lietas viņam nebūtu bijušas iespējamas!”
5. Kad Kisjons tā vēl atstāsta, pie Manis pienāk ROHANS un nesaka neko citu, kā: “Kungs, es esmu
Tavs, un neviena vara, izņemot Tavu gribu, nevar mani no Tevis šķirt!”
6. ES saku: “Es jau iepriekš zināju, ka tu kļūsi viens no manējiem; bet tu vēl nezini, ka pie Manējiem
pieder visi tavi brāļi un amata biedri, bez kā tādēļ pasaules priekšā pārstājuši būt tas, kas viņi bija iepriekš,
— līdzīgi arī tu pagaidām paliksi tas, kas tu biji, līdz jaunais skolas priekšnieks, kas parīt stāsies
Jairuta vietā, būs nedaudz nācis pie prāta.
7. Bet tavi brāļi jau tevi pamācīs visā, kas tev darāms un runājams un kā tev izturēties pret jauno
priekšnieku, kas no sākuma gan sāks slaucīt ar ļoti kuplu slotu; bet tas neturpināsies ne pusgadu un ar
nedaudz naudas jūs no viņa panāksiet visu, jo viņam nav nekādas ticības templim, bet gan pagaidām
vienīgi naudai, bet pēc tam viņš būs spējīgs ticēt arī kam lielākam. — Bet nu ej pie taviem brāļiem un
dari viņiem zināmu visu, ko tu esi redzējis un dzirdējis!”
8. Pēc šiem Maniem vārdiem Rohans sasveicinās ar Kisjonu, pateikdamies viņam par visu, ko viņš
viņa labā darījis un beigās saka: “Uz zemes gan maz vairs sastopami tādi kā tu! Tādēļ tu esi vienīgais,
kas esi ienācis manā sirdī un to atradis! Lai Kungs tevi svētī par visu, ko tu man un tūkstoš citiem labu
esi darījis!” Pēc šiem vārdiem viņš mūsu priekšā dziļi paklanās un steidzas pie saviem brāļiem, kuri šodien
vēl ir sapulcējušies sinagogā, — tomēr bez tiem guļošajiem, kuri drīz pēc mūsu aiziešanas aizgāja.
Viņš tiek pārsteidzoši draudzīgi sagaidīts un nu priecīgu un līksmu garu viņi savstarpēji viens otram
dara zināmu visu, ko viņi bija piedzīvojuši, redzējuši un dzirdējuši.
9. Bet mēs tāpat esam labā omā; jo Kisjons neatnāca viens, bet gan ar vairākiem labi apkrautiem
nastu nesējiem lopiem un to pavadoņiem un atveda vīnu, miltus, sieru, maizi, medu un daudzas žāvētas
cēlākās zivis, tā ka mātei Marijai tikko bija vieta visu līdzatvesto novietot.
10. Tādēļ tika uzmeklēts kāds kaimiņš, lai viņš pārpalikumu rūpīgi uzglabā savā lielajā pieliekamajā
kambarī, ko viņš arī darīja, kaut gan ne tieši aiz tīras laipnības, jo viņš vienmēr bija mantkārīgs skopulis.
Bet te viņam par pūlēm un laipnību Kisjons piesolīja un deva pāris zelta gabalus, un tad viņš tūlīt
kļuva labvēlīgs un pārmēru pakalpīgs, un, nesot maisu, tā kā bija jau diezgan krēslains, viņš reiz spēcīgi
uzgrūdās māceklim JĀNIM, bet tas viņam teica: “Draugs, savā samaksātajā dedzībā esi uzmanīgāks, citādi
tu sev un pārējiem kaitēsi! Bet tu būtu laimīgs, ja tu būtu tikpat dedzīgs Dieva Valstībai, kas tev jau
67