2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

apklusa.
5. ANDREJS teica: “Pie debesīm, tas ir Jēzus, mūsu Kungs un Meistars!”
6. Bet PĒTERIS vēl nedaudz šaubījās un teica: “Ja tas ir Viņš, tad Viņam vajag likt man kāpt jūrā, lai
arī es kā Viņš ūdenī atrodu cietu pamatu manām kājām!”
7. ANDREJS saka: “Ja Viņš tevi pasauktu, vai tev gan būs drosme iziet pie Viņa viļņojošā jūrā?”
8. PĒTERIS saka: “Katrā ziņā! Es labi zinu, ka te jūra ir visdziļākā; ja tas ir Viņš, tad man nenotiks
nekas ļauns, — bet ja tas nav Viņš, bet gan kāds mūs mēdošs spoks, tad mēs jau tāpat esam pazuduši. Te
es tikai eju lejā dziļajā dzelmē dažus acumirkļus pirms jums un jums visiem pasūtīšu mājvietas!”
9. Tad PĒTERIS iet kuģa zemākajā vietā vidū un kliedz uz Mani: “Kungs, ja tas esi Tu, tad pavēli
man pa ūdeni aiziet pie Tevis! (Mat. Ev. 14., 28).
10. Te Es viņam saku: “Nāc ārā un pārliecinies!”
11. Te, brāļiem bailēs kliedzot, Pēteris izkāpa no kuģa uz ūdens, bet, kad brāļi redz, ka Pēteris nenogrimst,
bet gan tāpat kā Es staigā pa ūdens virsu, te viņiem visas šaubas zuda un katrs ticēja, ka tas
esmu Es.
12. Bet Pēteris steidzās, lai nokļūtu pie Manis (Mat. 14., 29), bet, kad viņš no Manis bija tikko septiņu
nelielu soļu attālumā, te viņš redzēja tuvojamies lielu vētru, kas sev pa priekšu dzina augstus viļņus.
Tādēļ viņš ļoti izbijās, sāka domāt par to, ka augstie viļņi viņu tomēr it kā varētu aizraut sev līdz, pie
tam tikai nedaudz zaudēja stingro ticību un pamanīja, ka sāka jau grimt jau virs ceļiem. Te viņš sāka
pavisam izmisīgi kliegt: “Kungs, palīdzi man!”
13. Bet Es ātri pienācu pie viņa, izstiepu pēc viņa Savu roku un izvilku viņu ārā un atkal noliku uz
ūdens virsmas, kas nu viņu atkal nesa kā iepriekš, — bet pēc tam Es viņam teicu: “Ak tu mazticīgais!
Kāpēc tu šaubījies?”(Mat. Ev. 14., 31.) Vai tad tu vēl nezini, ka vienīgi nešaubīga ticība ir visu elementu
Meistars?”
14. Bet PĒTERIS teica: “Kungs, piedod to man! Jo Tu redzi, ka es vēl vienmēr esmu tikai vājš cilvēks.
Vējš un mums tuvojošies viļņi mani nobaidīja!”
15. ES teicu: “Nu jau viss ir atkal labi! Mēs stāvam pie kuģa, un tā kāpjam tajā!”
16. Tad mēs iekāpām kuģī un tajā pat acumirklī vētra norima. (Mat. Ev. 14., 32.)
17. Bet VISI mācekļi un kuģa kalpi steidzās pie Manis un cildināja Mani un vienbalsīgi teica: “Tikai
tagad mēs pazīstam, ka Tu patiesi esi Dieva Dēls!” (Mat. 14., 33.)
18. Un Mans JĀNIS apkampa Mani, ar visiem saviem spēkiem spieda Mani pie sirds un runāja: “Ak
Tu, mans Jēzu, Tu, ka tikai Tu mums atkal esi! Visas mūsu bailes tagad ir prom! Bet tikai nekad mūs
neatstāj; jo ir pārāk izmisīgi šausmīgi, būt bez Tevis! Patiesi, šīs nakts jūras braucienu es atcerēšos visu
Manu mūžu! Jo tik daudz baiļu un šausmu es vēl nekad neesmu pārcietis! Tagad jūra par mums var
uzjautrināties, kā tā grib; jo nu mūsu vidū ir mūsu Meistars, kas tai var pavēlēt klusēt, un briesmonim
vajag paklausīt Visuvarenā balsij.”
102. Ierašanās Genacaretes brīvpilsētā. (Mateja Ev. 14:34)
1. ES saku: “Vai jūs Manai redzat vai neredzat, tad Es tomēr esmu pie jums; jo, ja jūs Man ticat, uz
Manu Vārdu paļaujaties, uzticaties un cerat, tad Es vienmēr esmu pie jums un starp jums; bet kas par
Mani šaubās, pie tā Es tomēr neesmu un, lai arī viņš redzētu Mani stāvam sev cieši līdzās!
2. Bet vispār brālis Bartolomejs darīja ļoti labi, ka viņš, sevišķi Jūdam, atvēra acis par esejiešu būtību.
Viņam no tā gan cēlās maz svētības, bet tādēļ jo vairāk jums citiem. Jo slepenībā Jūdam patīk šādas
krāpšanas un viņš domā: “Ja es no Jēzus brīnumu veikšanu neiemācīšos, tad es eju pie esejiešiem!” — jo
viņš ir un paliek skopulis, un desmit pfundu zelta viņam ir mīļāks, kā visbrīnišķīgākā patiesība un pie
tam mūžīga dzīvība! Ja Erods viņam šodien izsaka izdevīgu piedāvājumu, tad viņš nodod un pārdod
mūs visus! Šī zeme diezin vai viņu jebkad izlabos!
3. Tādēļ cilvēku mūžīgai dzīvībai nekas nav bīstamāks, kā šīs pasaules lielie dārgumi! Bet ko tomēr
līdz cilvēkam, ja arī viņam piederētu visi pasaules dārgumi, bet par to viņa dvēsele ciestu zaudējumu?
Pirms viņš to būs gaidījis, viņa dvēsele tiks no viņa ņemta un mesta lielā tumsībā, kur valda mūžīga vaimanāšana
un zobu griešana! Cik daudz tad viņam līdzēs visi viņa dārgumi?
4. Tādēļ katrs no jums lai krāj gara dārgumus, kuri nevar tikt samaitāti no rūsas un kodēm. tad
jums mūzām visā būs liela pārpilnība!
120