2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

5. ja Mozus te runā: “Sākumā Dievs radīja Debesis un Zemi,” tad ar to Mozus pavisam nav sapratis
redzamās debesis un redzamo materiālo zemi, jo viņš kā īsts gudrais par to gan nekad nav domājis, pie
kam viņa apgaismotajā prātā vienmēr bija tikai pilnīgākā iekšējā patiesība. Bet šo savu dziļo gudrību
viņš aizklāja atbilstošām ainām, tāpat kā savu,. kā patiesības liecību pārāk starojošo seju viņam tautas
pri4kšā vajadzēja aizklāt ar trīskāršu aizsegu.
6. Bet zem “Debesīm”, ko Mozus pieved kā vispirms radītām, ir saprotams, ka Dievs ārpus sava mūžīgākā
un garā bagātākā centra reiz kā jau laika, kā zināmā mērā ārpus Sevis, izlika ārā inteliģences spējas.
bet, kā teikts, tikai inteliģences spējas. Tās ir līdzīgas kādam spogulim, kuram gan arī tumšākā naktī
ir spējas sevī, jeb daudz vairāk savā gludajā virsmā, pilnīgi uzticami un patiesi attēlojoši uzņemt un
reproducēt apkārtējos priekšmetus. bet tumšākā naktī un tāpat pilnīgā objektā trūkumā spogulis acīmredzami
tomēr ir nevajadzīga lieta!
7. bet tādēļ Mozus līdzās kādas debess, vai inteliģences spējas nolikšanai ārpus Dieva dzīvības centra,
tūlīt dara zināmu, tā teikt, vienlaicīgu zemes radīšanu. bet kas gan ir šī Mozus zeme? Jūs gan domājat:
“Nu šī, kas mūs nes!” — Ak, gluži aplami, Mani mīļie!
8. redzat, ar “zemi” Mozus saprata tikai savstarpēji radnieciskas ārā liktas inteliģences, pielāgošanās
un pievilkšanas spējas, kas ir gandrīz tas pats, ko daži Ēģiptes un Grieķijas pasaules gudrie dēvē par
ideju asociāciju (domu apvienošanos — izd.), kur no radnieciskiem jēdzieniem un idejām beidzot vajag
parādīties kādai veselai, patiesības pilnai teorēmai.9. bet ja no Dieva ārā liktās inteliģences spējas saskaņā
ar to radniecību jau pati par sevi bija līdzi likta savstarpēja pievilkšanās, tad arī kā pats no sevis ir tas
trešais secinājums, proti, ka starp radnieciskām inteliģences spējām patiesi ir savstarpēja pievilkšanās
un iespaidošana, kādam toreiz vēl ļoti garīgam aktam Mozus acīmredzami tomēr nevarēja izvirzīt kādu
piemērotāku un vispārējāku gleznu, kā tieši materiālās zemes ainu, kas pati par sevi nav nekas cits, kā
tieši atrakciju spējīgu un radniecisku substanču partikulu daļiņu konglomerāts (kopā pievilkšanās).
10. Bet Mozus tālāk runā: “Pār tiem dziļumiem vēl bija tumsība”. vai caur to Mozus it kā nopietnībā
lika saprast gaismas trūkumu uz jaunradītās Zemes? Es jums saku, gudrajam Mozum tā kas nebūtu
rādījies sapņos pat viņa dumjākās esamības sākumā! Jo Mozus bija dziļš pasaules dabas pazinējs un bija
pārāk iesvaidīts ēģiptiešu dziļakās gudrībās un zinātnēs, lai viņš nezinātu, ka Zeme, kā saules bērns, ir,
mazākais, miljard reiz miljonus Zemes gadu jaunāka, nekā māte saule — un ka pie tās izcelšanās nevarēja
būt tumsa; bet gan ar to Mozus tikai vēlreiz gleznaini lika saprast, ka inteliģences spējas un inteliģenču
atrakciju spējīga radniecība vēl nav nekāda labi vai slikti padevusies izpratne, sapratne un pašapzināšanās,
kas viss ir identisks ar jēdzienu “gaisma” — bet tam tik ilgi vajag būt tās pretstatam, līdz tās
sāk saķerties, spiesties, berzties un tā zināmā mērā viena ar otru cīnīties.
11.Bet vai jūs nekad neesat pamanījuši, kas parādās, ja akmeņus vai kokus sāk stipri vienu pret otru
berzēt? redziet, tad te parādās uguns un gaisma. Un, redziet, tā arī ir gaisma, kurai Mozus liek iesākumā
rasties!”
220. Zeme un gaisma.
1. (KUNGS): “Ko tātad nozīmēja gaisma, mēs zinām; bet iepriekš vēl ir teikts, ka zeme bija tuksnešaina
un tukša! tas ir pavisam noteikti; jo vienīgi ar spējām varēt sevī kaut ko uzņemt, kā arī ar jau augstu
vajadzību pēc tā, vēl neviens trauks nav ticis piepildīts. bet, cik ilgi traukā nekā nav, tik ilgi trauks arī
ir tuksnešains un tukšs.
2. Tā tas arī ir bijis pie pirmradīšans. Visā bezgalīgajā telpā no Dieva caur Viņa mīlestības un gudrības
visvareno gribas spēku gan tika liktas neskaitāmas domas un idejas, kādas domas un idejas mēs iepriekš
devējām par atsevišķām spoguļveidīgām inteliģences spējām, un, proti, tādēļ, ka galvā katra atsevišķa
doma zināmā mērā ir refleksija (atstarošana — izd.) no tā, ko sevī producē vienmēr darbīgā sirds.
3. bet ka kāda doka vai ideja par sevi vēl līdzinās tukšam traukam vai arī ir līdzīga spogulim tumšā
pagrabā, tā arī visa ideju savstarpējā radniecība vēl ir tuksnešaina un tukša; un, tā kā vēl nav sastopama
nekāda savstarpēja inteliģences spēju darbība, bet gan tikai spējas esamībai un darbībai, tad arī vēl viss,
kā jau iepriekš minēts, ir auksts, bez siltuma un gaismas.
4. Visas šīs vēl bezdarbīgās un nekustīgās dievišķās gudrības domas un idejas ļoti trāpīgi arī tiek salīdzinātas
ar “ūdeni”, kurā arī kā vienā ir vienkārši kopā saspiesti neskaitāmi specifiski elementi, bet no
kā tomēr savu ļoti dažādveidīgo esamību beidzot ņem visi pasaules ķermeņi.
249