10.04.2018 Views

2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

aicina pie galda un tāpat pie galda tiek aicināti kā mācekļi, tā viņu mācekļi, un viņi nāk ēdamistabā ar<br />

diezgan priecīgām sejām.<br />

<strong>2.</strong> Te ES viņiem jautāju, ko viņi viņu istabā tik dzīvi pārrunāja.<br />

3. ABI ESEJIEŠI atbild: “Kungs, Tev ir viegli jautāt, jo ko mēs viens ar otru runājām, tas Tavam garam<br />

jau kopš mūžības bija tik skaidrs kā Saule gaišākā pusdienā. Bet ka mēs par Tevi noteikti nerunājām<br />

nekā ļauna, par to Tu vari būt pilnīgi drošs.”<br />

4. ES saku: “Pavisam noteikti un patiesi, un tieši tas, ko jūs runājāt, jo jums iedvesa nevis jūsu miesa<br />

un asinis, bet gan Dieva gars. Bet tomēr tālāk par to nevienam nesakiet, jo cilvēki ir akli, dumji un ļauni!<br />

— Bet nu sēžamies pie galda!”<br />

5. Galds bija labi klāts. Mūsu astoņi kuģa kalpi viņu laiku bija pavadījuši zvejojot un Ebabam mājās<br />

atnesuši daudz skaistākās un labākās zivis, bet par ko viņš viņus bagātīgi apgādāja ar vīnu un maizi. Zivis<br />

bija labi pagatavotas, un mēs visi tās ēdām ar labāko apetīti. Abi esejieši, kuru garšas bija izsmalcinātas,<br />

jo šie Aristoteļa un Epikūra mācekļi virtuvi turēja augstā godā, nevarēja vien slavēt šī patiesā zivju<br />

mielasta labo garšu, un arī kapteinis apēda pāris īsti lielus gabalus, tā ka beigās viņš jau sāka baidīties,<br />

vai tas viņa nekaitēs.<br />

6. Bet ES viņam teicu: “Nebaidies, Mans mīļais Jūlij, jo ārsta klātbūtnē tev nekas nekaitēs.”<br />

7. Tas labo Jūliju atkal padarīja līksmu, un šis Mans teiciens tad ir kļuvis par sakāmvārdu un starp<br />

ārstiem saglabājies līdz šim laikam, kurā tas nu tiek rakstīts.<br />

8. Kad mielasts bija beidzies, KAPTEINIS jautāja, teikdams: “Kungs, šodien ir brīnumskaista diena!<br />

Kā būtu, ja mēs pēcpusdienā nedaudz dotos ārā?”<br />

9. ES saku: “Tās ir arī manas domas, bet šoreiz mēs uzkāpsim kādā tuvākā kalnā!”<br />

10. KAPTEINIS saka: “Jā, bet mums vistuvāk esošais kalns, kas saucas: “Rīta galva”, vienlaicīgi ir arī<br />

viens no augstākajiem un no visām pusēm milzīgi stāvs, gandrīz pavisam kalis akmens kalns! Ja Tu it<br />

kā vēlies tajā uzkāpt, tad mēs virsotni nesasniegsim ātrāk, pirms būs iestājusies nakts; un pat atpakaļatgriešanos<br />

gan nevarētu būt ne runa. Bet augstienē pavadīt nakti, tas gan nevienam no mums nevarētu<br />

būt pa prātam! Jo augšā starp klints bluķiem visos gadalaikos jābūt sniegam un ledum; bet ainavai it kā<br />

jābūt neparakstāmi skaistai.”<br />

11. ES saku: “Draugs, tam visam nav mūs jāaizkavē uzkāpt Rīta galvā; kas zina taku, tas nonāk augšā<br />

daudz ātrāk, nekā tas, kam to tikai ar pūlēm vajag meklēt. Tādēļ dodamies tikai ceļā! Nepaies ne pilnas<br />

divas stundas, un mēs visi esam augšā, t.i., kam ir vēlēšanās kopā ar mums kāpt kalnā!”<br />

1<strong>2.</strong> KAPTEINIS saka: “Kungs, tavā vārdā es labprāt eju līdz pasaules galam, nerunājot par šo kalnu!<br />

Un, ja tu esi vedējs, te jau arī nekādas briesmas nav domājamas. Es uz to nu īsti priecājos! Bet nedaudz<br />

vīna un maizes mēs gan it kā varētu paņemt līdz, jo es jau zinu, ka kāpjot kādā tik augstā kalnā, ļoti jūt<br />

izsalkumu un slāpes!<br />

13. Es saku: “Ak jā, to jūs jau varat darīt. Bet ko mēs iesāksim ar Manu vismīļo Jaru? Viņai tak tomēr<br />

kāpšana kalnā būtu it kā pārāk apgrūtinoša?”<br />

14. JARA saka: “Ar Tevi, ak kungs, man nekas nevar būt par grūtu; bet bez tevis jau tāpat neviens<br />

neko neiespēj, un es vismazāk! Ja tikai tev tas ir patīkami, tad es ar Tevi eju ne tikai uz šo kalnu, bet<br />

burtiski ugunī, kā es ar tevi arī pirmā gāju pa ūdeni!”<br />

15. ES saku: “TU no savas sirds vienmēr zini man dot pareizu atbildi, kas kvēlo mīlestībā un patiesībā!<br />

Tādēļ dodies tik ar mums ceļā, pie tam tev nekas nebūs par grūtu.” Kas gan bija ātrāk gatavs ceļam<br />

kā mūsu JARA, un viņa arī teica: “Kungs, ja Tev tas ir patīkami, tad es jau esmu gatava doties ceļā!”<br />

130. Brīnumainā kalnā kāpšana.<br />

1. Meitenīte bija tērpta zilā tērpā ar ielocēm; kājās vieglas saišu kurpes un galva segta ar īsti mākslinieciski<br />

pītu salmu cepuri; tā kā uz viņas runu nebiju devis īsti ātru atbildi, viņa satvēra Manu roku un<br />

teica: “Bet kungs, Tu mana dzīvība, saki man tomēr, vai es tev tā esmu patīkama?”<br />

<strong>2.</strong> ES saku: “Tu to redzi, Mana vismīļā Jara! Tu man esi pār visu patīkama! Ak, ja visi cilvēki Man<br />

būtu tik patīkami kā tu, tad jau būtu labi un pareizi; bet pasaulē ir tik daudz tūkstoši un vēlreiz tik<br />

daudz tūkstoš reiz tūkstoši, kas Man nav tik patīkami, kā tu! Bet tie ir tīri pasaules cilvēki, un tu esi eņģelis.<br />

bet nu nozīmē iet; jo ir jau dienas trešā daļa!”<br />

3. Pēc šiem vārdiem visi pieceļas uz, izņemot mājas kalpotājus, kopā ar Mani dodas ceļā. Pats par<br />

151

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!