Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
aicina pie galda un tāpat pie galda tiek aicināti kā mācekļi, tā viņu mācekļi, un viņi nāk ēdamistabā ar<br />
diezgan priecīgām sejām.<br />
<strong>2.</strong> Te ES viņiem jautāju, ko viņi viņu istabā tik dzīvi pārrunāja.<br />
3. ABI ESEJIEŠI atbild: “Kungs, Tev ir viegli jautāt, jo ko mēs viens ar otru runājām, tas Tavam garam<br />
jau kopš mūžības bija tik skaidrs kā Saule gaišākā pusdienā. Bet ka mēs par Tevi noteikti nerunājām<br />
nekā ļauna, par to Tu vari būt pilnīgi drošs.”<br />
4. ES saku: “Pavisam noteikti un patiesi, un tieši tas, ko jūs runājāt, jo jums iedvesa nevis jūsu miesa<br />
un asinis, bet gan Dieva gars. Bet tomēr tālāk par to nevienam nesakiet, jo cilvēki ir akli, dumji un ļauni!<br />
— Bet nu sēžamies pie galda!”<br />
5. Galds bija labi klāts. Mūsu astoņi kuģa kalpi viņu laiku bija pavadījuši zvejojot un Ebabam mājās<br />
atnesuši daudz skaistākās un labākās zivis, bet par ko viņš viņus bagātīgi apgādāja ar vīnu un maizi. Zivis<br />
bija labi pagatavotas, un mēs visi tās ēdām ar labāko apetīti. Abi esejieši, kuru garšas bija izsmalcinātas,<br />
jo šie Aristoteļa un Epikūra mācekļi virtuvi turēja augstā godā, nevarēja vien slavēt šī patiesā zivju<br />
mielasta labo garšu, un arī kapteinis apēda pāris īsti lielus gabalus, tā ka beigās viņš jau sāka baidīties,<br />
vai tas viņa nekaitēs.<br />
6. Bet ES viņam teicu: “Nebaidies, Mans mīļais Jūlij, jo ārsta klātbūtnē tev nekas nekaitēs.”<br />
7. Tas labo Jūliju atkal padarīja līksmu, un šis Mans teiciens tad ir kļuvis par sakāmvārdu un starp<br />
ārstiem saglabājies līdz šim laikam, kurā tas nu tiek rakstīts.<br />
8. Kad mielasts bija beidzies, KAPTEINIS jautāja, teikdams: “Kungs, šodien ir brīnumskaista diena!<br />
Kā būtu, ja mēs pēcpusdienā nedaudz dotos ārā?”<br />
9. ES saku: “Tās ir arī manas domas, bet šoreiz mēs uzkāpsim kādā tuvākā kalnā!”<br />
10. KAPTEINIS saka: “Jā, bet mums vistuvāk esošais kalns, kas saucas: “Rīta galva”, vienlaicīgi ir arī<br />
viens no augstākajiem un no visām pusēm milzīgi stāvs, gandrīz pavisam kalis akmens kalns! Ja Tu it<br />
kā vēlies tajā uzkāpt, tad mēs virsotni nesasniegsim ātrāk, pirms būs iestājusies nakts; un pat atpakaļatgriešanos<br />
gan nevarētu būt ne runa. Bet augstienē pavadīt nakti, tas gan nevienam no mums nevarētu<br />
būt pa prātam! Jo augšā starp klints bluķiem visos gadalaikos jābūt sniegam un ledum; bet ainavai it kā<br />
jābūt neparakstāmi skaistai.”<br />
11. ES saku: “Draugs, tam visam nav mūs jāaizkavē uzkāpt Rīta galvā; kas zina taku, tas nonāk augšā<br />
daudz ātrāk, nekā tas, kam to tikai ar pūlēm vajag meklēt. Tādēļ dodamies tikai ceļā! Nepaies ne pilnas<br />
divas stundas, un mēs visi esam augšā, t.i., kam ir vēlēšanās kopā ar mums kāpt kalnā!”<br />
1<strong>2.</strong> KAPTEINIS saka: “Kungs, tavā vārdā es labprāt eju līdz pasaules galam, nerunājot par šo kalnu!<br />
Un, ja tu esi vedējs, te jau arī nekādas briesmas nav domājamas. Es uz to nu īsti priecājos! Bet nedaudz<br />
vīna un maizes mēs gan it kā varētu paņemt līdz, jo es jau zinu, ka kāpjot kādā tik augstā kalnā, ļoti jūt<br />
izsalkumu un slāpes!<br />
13. Es saku: “Ak jā, to jūs jau varat darīt. Bet ko mēs iesāksim ar Manu vismīļo Jaru? Viņai tak tomēr<br />
kāpšana kalnā būtu it kā pārāk apgrūtinoša?”<br />
14. JARA saka: “Ar Tevi, ak kungs, man nekas nevar būt par grūtu; bet bez tevis jau tāpat neviens<br />
neko neiespēj, un es vismazāk! Ja tikai tev tas ir patīkami, tad es ar Tevi eju ne tikai uz šo kalnu, bet<br />
burtiski ugunī, kā es ar tevi arī pirmā gāju pa ūdeni!”<br />
15. ES saku: “TU no savas sirds vienmēr zini man dot pareizu atbildi, kas kvēlo mīlestībā un patiesībā!<br />
Tādēļ dodies tik ar mums ceļā, pie tam tev nekas nebūs par grūtu.” Kas gan bija ātrāk gatavs ceļam<br />
kā mūsu JARA, un viņa arī teica: “Kungs, ja Tev tas ir patīkami, tad es jau esmu gatava doties ceļā!”<br />
130. Brīnumainā kalnā kāpšana.<br />
1. Meitenīte bija tērpta zilā tērpā ar ielocēm; kājās vieglas saišu kurpes un galva segta ar īsti mākslinieciski<br />
pītu salmu cepuri; tā kā uz viņas runu nebiju devis īsti ātru atbildi, viņa satvēra Manu roku un<br />
teica: “Bet kungs, Tu mana dzīvība, saki man tomēr, vai es tev tā esmu patīkama?”<br />
<strong>2.</strong> ES saku: “Tu to redzi, Mana vismīļā Jara! Tu man esi pār visu patīkama! Ak, ja visi cilvēki Man<br />
būtu tik patīkami kā tu, tad jau būtu labi un pareizi; bet pasaulē ir tik daudz tūkstoši un vēlreiz tik<br />
daudz tūkstoš reiz tūkstoši, kas Man nav tik patīkami, kā tu! Bet tie ir tīri pasaules cilvēki, un tu esi eņģelis.<br />
bet nu nozīmē iet; jo ir jau dienas trešā daļa!”<br />
3. Pēc šiem vārdiem visi pieceļas uz, izņemot mājas kalpotājus, kopā ar Mani dodas ceļā. Pats par<br />
151
Change language