Views
2 months ago

2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

13. ABI ESEJIEŠI saka:

13. ABI ESEJIEŠI saka: “Pēc tam, kad mēs nu ticam, ka šīs pasaules reģionos visā nopietnībā ir ļauni gari, no kuriem cilvēki nereti tiek mocīti un pa lielākai daļai bez kādas jūtamas mocības pavedināti uz ļauniem darbiem, tad mēs nu arī pilnīgi domājam kā jūs! Jo cilvēki, kuriem pret saviem līdzcilvēkiem trūkst katras labākas līdzjūtības, kuri, līdzīgi tīģeriem rūpējas tikai par viņu rīklēm un viņu vēderiem, vairs nav cilvēki, bet gan velni! Jo viņiem prātā vairs nav nekas cits, kā tikai tīkot, ka viņu vēderi tiek uz labāko apmierināti! Lai šo vienīgo mērķi sasniegtu, viņiem arī neviens līdzeklis nav par sliktu. Kas Dievs, kas Gars! Vēderam vajag tikt apmierinātam! Viss pārējais viņiem ir nesvarīgs. māksla un zinātne pie viņiem tikai tad tiek par kaut ko uzskatīta, ja caur to var tikt palielināti viņu ienākumi viņu vēderiem! — Ak Kungs, vai tie ir cilvēki! Jā, jā, tie ir vistīrākie un patiesākie velni!” 14. Uz to beidzot JŪDA ISKARIOTS saka: “Ja es pārāk daudz nebūtu pārliecinājies par Viņa patiesi dievišķo visvarenību, patiesi, mani Viņa dēļ sāktu pārņemt bailes! Jo, ja tas būtu iespējams, tad šie cilvēki Pašu Dievu norautu no Viņa mūžīgā troņa un pēc tam apsēstos tajā; jo templieši, kuriem pēc samariešu padzīšanas, kuri viņiem bieži un stipri sita pa pirkstiem, nu iet bezgala labi, un viņi drīzāk uzdrošinātos ārkārtējāko, nekā viņi ļautos nedaudz mazināt viņu labklājību!” 15. PĒTERIS saka: “Vai tu tici, ka Mūsu kungs ar visu savu brīnumvaru ir drošs templiešu viltību priekšā? Ja Viņš šo tēvu un māšu slepkavu priekšā nestājas kā tiesnesis ar uguni un zibeni no debesīm, tad, neskatoties uz viņa varu un gudrību Viņš īsā laikā ir viņu nekad nepiesātināmās atriebības upuris! Ja kāds jūds ir aicināts uz lielām lietām, viņš var būt eņģelis; bet nav arī neviens velns, kas varētu būt vēl sliktāks par sliktu un samaitātu jūdu! 16. Tādēļ Viņam būtu jāsargās no Jeruzalemes, jo, ja kungs tur nonāk kā laipns cilvēks, tad Viņš kopā ar Jāni Sprediķotāju ir pazudis! Cik ilgi Jānis mācīja un kristīja mūsu tuvumā pie mazās Jordanas un mazās Betaboras tuksnesī, viņš bija drošībā; bet, kad viņš it kā tikai pirms trim mēnešiem devās uz lielo Jordanu un lielo Betaboras tuksnesi, tad viņš arī drīz bija tempļa cilvēku, kuri ļoti viltīgi prata noslēpties aiz Eroda, upuris. Bet Erods jau lika sūtīt arī pēc Viņa, mūsu Kunga un Meistara. Ja viņš būtu varējis Viņu notvert, kas zina, kas viss te jau būtu noticis! Bet Kungs jau arī no tālienes redz cilvēku sirdis un viņu plānus, un prot viņiem griezt ceļu! Jo kas gan ir gudrāks kā Viņš?” 17. VIENS FARIZEJS saka: “Ja Viņš viņiem reiz sāk griezt ceļu, tad tā jau nav nekāda labā zīme par Viņa pilnīgu drošību! Viņš gan var gribēt izsargāties saistīt uzmanību, cik ilgi tas tikai vienmēr ir iespējams, un vienīgi tas tad attaisno viņa izvairīšanos; bet ja te ir klāt tikai visniecīgākās bailes, tad par viņa drošību es daudz nedodu! Jo es par daudz labi zinu, kur visur un kā templieši ir izstiepuši savus postu nesošos tīklus, tā ka ir gandrīz neiespējami no tiem izvairīties ar veselu ādu! Bet Viņš tikai pagaidām būtu gribējis neizsaukt lielu ievērību un tādēļ, cik ilgi iespējams, izvairīties no tādiem gadījumiem un caur to izsargāties no kādu spēcīgu, debesis un zemi satriecošu sadursmi. Viņš tikai tad pretosies cilvēku lielajam ļaunumam, kad mērs būs pilns! — Es ticu, ka pazīstu Viņa raksturu!” 18. ESEJIEŠI saka: “Tās ir arī mūsu domas! Jo pie šādas tīri dievišķas gudrības un pie šāda apslēpta dievišķa spēka pilnības, Viņš tomēr gan it kā zinās, kas darāms iepretī ļaunajai pasaulei! Ja mums būtu tikai simttūkstošā daļa no Viņa varas un gudrības, tad trijos gados mēs būtu visas pasaules kungi! — Tādēļ mēs par viņu nebaidāmies! Viņam tikai pašam brīvprātīgi vajadzētu uzupurēties ļaunajai pasaulei un teikt: “Te es esmu, un piepildiet pie Manis, Paša jūsu radītāja, jūsu ļaunuma pilnu mēru, lai pār jums jo ātrāk nāktu tiesa no augšas! — Un te Viņš tomēr neko nezaudētu! Viņš gan varētu pieļaut, ka ļaunie cilvēki, lai piepildītu viņu mēru, nodarītu ļaunu Viņa miesai, jā, to pat nonāvētu; bet kas it kā ko varētu nodarīt viņa mūžam neiznīcināmajam un visvarenajam Garam? Kā teikts, mēs pavisam nešaubāmies, ka Viņš spētu darīt arī ko tādu, bet tas Viņa ienaidniekiem maz ko noderēs; jo pirms to gaidīs, Viņš piecelsies kā neiznīcināms tiesnesis, un Viņš viņus tiesās ar uguni un zobenu no debesīm! Bēdas tad visiem viņa ienaidniekiem un visiem velniem! Tikai tad viņi mokoši pieredzēs, kas bija Tas, ko viņi vajāja uz visiem ceļiem un takām! — Ko jūs visi sakāt par šīm mūsu domām?” 19. MĀCEKLĶLI saka: “Ak, lai tikai Viņš neļauj tam notikt, kaut gan mēs jūsu domas pār mēru negribam apstrīdēt; jo pie Dieva jau daudz kas ir iespējams, ko kāds cilvēks pavisam nekad nevar un nespēj iedomāties kā iespējamu. 129. Kungs un abi esejieši. 1. Kamēr mācekļi, farizeji un abi esejieši savā starpā tā runā un Matejs pieraksta sev uzdoto, Ebabs 150

aicina pie galda un tāpat pie galda tiek aicināti kā mācekļi, tā viņu mācekļi, un viņi nāk ēdamistabā ar diezgan priecīgām sejām. 2. Te ES viņiem jautāju, ko viņi viņu istabā tik dzīvi pārrunāja. 3. ABI ESEJIEŠI atbild: “Kungs, Tev ir viegli jautāt, jo ko mēs viens ar otru runājām, tas Tavam garam jau kopš mūžības bija tik skaidrs kā Saule gaišākā pusdienā. Bet ka mēs par Tevi noteikti nerunājām nekā ļauna, par to Tu vari būt pilnīgi drošs.” 4. ES saku: “Pavisam noteikti un patiesi, un tieši tas, ko jūs runājāt, jo jums iedvesa nevis jūsu miesa un asinis, bet gan Dieva gars. Bet tomēr tālāk par to nevienam nesakiet, jo cilvēki ir akli, dumji un ļauni! — Bet nu sēžamies pie galda!” 5. Galds bija labi klāts. Mūsu astoņi kuģa kalpi viņu laiku bija pavadījuši zvejojot un Ebabam mājās atnesuši daudz skaistākās un labākās zivis, bet par ko viņš viņus bagātīgi apgādāja ar vīnu un maizi. Zivis bija labi pagatavotas, un mēs visi tās ēdām ar labāko apetīti. Abi esejieši, kuru garšas bija izsmalcinātas, jo šie Aristoteļa un Epikūra mācekļi virtuvi turēja augstā godā, nevarēja vien slavēt šī patiesā zivju mielasta labo garšu, un arī kapteinis apēda pāris īsti lielus gabalus, tā ka beigās viņš jau sāka baidīties, vai tas viņa nekaitēs. 6. Bet ES viņam teicu: “Nebaidies, Mans mīļais Jūlij, jo ārsta klātbūtnē tev nekas nekaitēs.” 7. Tas labo Jūliju atkal padarīja līksmu, un šis Mans teiciens tad ir kļuvis par sakāmvārdu un starp ārstiem saglabājies līdz šim laikam, kurā tas nu tiek rakstīts. 8. Kad mielasts bija beidzies, KAPTEINIS jautāja, teikdams: “Kungs, šodien ir brīnumskaista diena! Kā būtu, ja mēs pēcpusdienā nedaudz dotos ārā?” 9. ES saku: “Tās ir arī manas domas, bet šoreiz mēs uzkāpsim kādā tuvākā kalnā!” 10. KAPTEINIS saka: “Jā, bet mums vistuvāk esošais kalns, kas saucas: “Rīta galva”, vienlaicīgi ir arī viens no augstākajiem un no visām pusēm milzīgi stāvs, gandrīz pavisam kalis akmens kalns! Ja Tu it kā vēlies tajā uzkāpt, tad mēs virsotni nesasniegsim ātrāk, pirms būs iestājusies nakts; un pat atpakaļatgriešanos gan nevarētu būt ne runa. Bet augstienē pavadīt nakti, tas gan nevienam no mums nevarētu būt pa prātam! Jo augšā starp klints bluķiem visos gadalaikos jābūt sniegam un ledum; bet ainavai it kā jābūt neparakstāmi skaistai.” 11. ES saku: “Draugs, tam visam nav mūs jāaizkavē uzkāpt Rīta galvā; kas zina taku, tas nonāk augšā daudz ātrāk, nekā tas, kam to tikai ar pūlēm vajag meklēt. Tādēļ dodamies tikai ceļā! Nepaies ne pilnas divas stundas, un mēs visi esam augšā, t.i., kam ir vēlēšanās kopā ar mums kāpt kalnā!” 12. KAPTEINIS saka: “Kungs, tavā vārdā es labprāt eju līdz pasaules galam, nerunājot par šo kalnu! Un, ja tu esi vedējs, te jau arī nekādas briesmas nav domājamas. Es uz to nu īsti priecājos! Bet nedaudz vīna un maizes mēs gan it kā varētu paņemt līdz, jo es jau zinu, ka kāpjot kādā tik augstā kalnā, ļoti jūt izsalkumu un slāpes! 13. Es saku: “Ak jā, to jūs jau varat darīt. Bet ko mēs iesāksim ar Manu vismīļo Jaru? Viņai tak tomēr kāpšana kalnā būtu it kā pārāk apgrūtinoša?” 14. JARA saka: “Ar Tevi, ak kungs, man nekas nevar būt par grūtu; bet bez tevis jau tāpat neviens neko neiespēj, un es vismazāk! Ja tikai tev tas ir patīkami, tad es ar Tevi eju ne tikai uz šo kalnu, bet burtiski ugunī, kā es ar tevi arī pirmā gāju pa ūdeni!” 15. ES saku: “TU no savas sirds vienmēr zini man dot pareizu atbildi, kas kvēlo mīlestībā un patiesībā! Tādēļ dodies tik ar mums ceļā, pie tam tev nekas nebūs par grūtu.” Kas gan bija ātrāk gatavs ceļam kā mūsu JARA, un viņa arī teica: “Kungs, ja Tev tas ir patīkami, tad es jau esmu gatava doties ceļā!” 130. Brīnumainā kalnā kāpšana. 1. Meitenīte bija tērpta zilā tērpā ar ielocēm; kājās vieglas saišu kurpes un galva segta ar īsti mākslinieciski pītu salmu cepuri; tā kā uz viņas runu nebiju devis īsti ātru atbildi, viņa satvēra Manu roku un teica: “Bet kungs, Tu mana dzīvība, saki man tomēr, vai es tev tā esmu patīkama?” 2. ES saku: “Tu to redzi, Mana vismīļā Jara! Tu man esi pār visu patīkama! Ak, ja visi cilvēki Man būtu tik patīkami kā tu, tad jau būtu labi un pareizi; bet pasaulē ir tik daudz tūkstoši un vēlreiz tik daudz tūkstoš reiz tūkstoši, kas Man nav tik patīkami, kā tu! Bet tie ir tīri pasaules cilvēki, un tu esi eņģelis. bet nu nozīmē iet; jo ir jau dienas trešā daļa!” 3. Pēc šiem vārdiem visi pieceļas uz, izņemot mājas kalpotājus, kopā ar Mani dodas ceļā. Pats par 151

Profesiju aprakstu katalogs - lielais
Page 1 Page 2 Page 3 Page 4 Page 5 LIELS APJOMS. Kėdaģlpu ...
Lielais Kristaps - Nacionālais Kino centrs
Page 1 Page 2 Page 3 Säkums kaut kam lielam. Mercedes-Benz R ...
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - bsrrw.org
Ziņnesi - Jāņa Rozes grāmatnīca
Ziņnesi - Jāņa Rozes grāmatnīca
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - European Committee on ...
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - European Committee on ...
Ideāls liela mēroga projektiem Siltums – mūsu elements - Buderus
Page 1 Page 2 NUMERO 2 RAZZA W PIEMONTES Razza ...
Autodesk Community Magazine №2 - Воронежский ...
Folleto RAK 2 Plus - Basf
2 Les Émirats Arabes Unis - CIC