2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

ļoti labi var ieraudzīt un pazīt Dieva kārtību, tad konsolidēšanās dēļ viņai turpmāk vajag kļūt pašdarbīgai,
dabīgi, pēc viņā esošās un pazītās Dieva kārtības. Bet, ja kādā punktā viņa to nedara, bet gan atstāj
to neizdarītu, vai pat dara kaut ko pavisam pretēju, tad attiecīgajā punktā viņai pašai sev acīmredzami
vajag nodarīt grūti izlabojamu ļaunumu, no kura viņa pati no sevis nekad nevar atbrīvoties, jo caur to
visa viņas darbība jau vairāk vai mazāk kļūst nekārtīga, no kā ar laiku arvien vairāk vajag izaugt visādām
dvēseliskām aprobežotībām, kā: visāda aklība, dumjība, nesapratne, vājš uztveres spēks, bailes, gļēvums,
skumjas, īgnums, dusmas, niknums un beigās pat izmisums.
7. un redzat, tas tad ir tie “ērkšķi” un “dadži”, kurus zemes augsne, t.i., dvēseles panīkušās inteliģences
spējas ļaus sevī izaugt, līdzīgi augu parazītiem uz citādi vesela koka zariem.
8. bet “Dieva lāsts” tad nav nekas cits, kā tā sevi pašu sagandējušai dvēselei zināma darīta, apgaismojoša
izpratne, ka viņa pati patiesi ir rīkojusies pret kārtību un tādēļ aiz pašas vainas viņai turpmāk
vajadzēs viņas maizi meklēt vaiga sviedros.
9. Un “vaiga sviedros” tieši ir jau zināma darītā dvēseles rēta, ko caur moziskā ābola baudīšanu pati
ir izsaukusi, no kā viņa arī pavisam labi varēja izsargāties.
226. Pasaules rūpes un to ļaunās sekas dvēselei.
1. (KUNGS): “Un tādēļ Es jums visiem saku, ka jums visiem no sevis jāpadzen nevajadzīgas rūpes,
jo katras rūpes pasaules dēļ tieši ir materiālās saites, caur kurām kādas dvēseles senās ādamiskās rētas
savienojas ar matēriju! bet, jo vairāk dvēsele savienojas ar tās miesas matēriju, jo vairāk tajā vajag panīkt
īstenā Dieva gara izskološanai, un jo vairāk tad dvēsele caur viņas rūpēm savienojas ar viņas miesu, kas
sevī ir tikai tiesa, nepatīkama nepieciešamība un tātad pati nāve, jo vairāk viņa tad sevī pazaudē mūžīgās,
neiznīcināmās dzīvības apziņu un izpratni. bet, jo vairāk viņa no šīm saitēm atraisās, jo brīvāka
viņa atkal kļūst visā, un jo vairāk viņa tad savienojas ar Dievišķo garu viņš, jo dvēselē tad kļūst dzīvāk
un no tā vienmēr gaišāka mūžīgās dzīvības apziņa un atziņa.
2. Tādēļ, kam vēl ir lielas bailes no dzīves nāves, tā dvēsele vēl stāv ciešā savienībā ar miesu un augstākā
mērā vājā ar garu; jo liela mīlestība uz dzīvību un uz šo pasauli ir droša pazīme, ka dvēsele vēl ļoti
maz rūpējas par viņas gar viņš mūžīgo dzīvību, un tajā vainīga senā rēta, kuru Ādams iesitis pats savā
un caur to visās viņu miesās ieslēgtajās dvēselēs.
3. bet tomēr katra dvēsele, ja viņa to tā īsti grib, var sevi no šādas ļaunas rētas arī pilnīgi izdziedināt.
Jo par to Dievs jau Ādamam klātesot veica drošus pasākumus un pats Ādams savā pēdējā laikā atkal ir
ticis pilnīgi izdziedināts, kādēļ viņš arī aizgāja savā miesā, kā vēl daži Zemes pirmtēvi. Bet, tā kā viņu
pēcnācēji sajaucās ar neizdziedinātu tēvu bērniem, tad senais ādamiskais ļaunums vairāk vai mazāk
spēcīgi tomēr parādījās starp cilvēkiem, vienmēr viņu ciešanām.
4. Tādēļ arī ir sievu grūtās dzemdības un tādēļ pie cilvēkiem pa lielākai daļai ļoti sāpīgie nāves veidi.
Jo viena caur vīra sēklas straumi ievainota dabas dvēsele tūlīt ļoti neatlaidīgi vispirms savienojas ar mātes
miesu un pēc tam pie dzemdībām vienmēr vajag piedzimt pasaulē zem visādu saišu pārrāvumiem.
bet Īzaks, un līdzīgi pasaulē vēl daži citi, ir no mātes pasaulē piedzimuši, viņai nekādas sāpes nejūtot.
5. Tā tas ir arī ar miršanu. Cilvēkiem, kas ļoti pieķeras laicīgajai dzīvei un kuriem uz to ir virzītas
visas viņu domas, jau viņu īsajā zemes dzīves laikā ir ļoti daudz ciešanu, bieži kļūst dvēseliski un drāz
pēc tam arī fiziski slimi un ļoti nožēlojami un pirms šķiršanās no miesas viņi vienmēr cīnās ar bieži nepanesamām
sāpēm un no miesas šķiras lielās, visu apdullinošās sāpēs, kas pēc šķiršanās no miesas ļoti
bieži atrod ilgi turpinošās atbalss, sevišķi pie tām dvēselēm, kurām pasaulē viņu miesās klājas īsti labi
un omulīgi. Turpretī tās dvēseles, kas pasaulē viņu miesās sasniegušas svētīgu pārliecību, ka dvēselei
neko nelīdz visi pasaules dārgumi, jo tiem tāpat kā mesai vajag aprimt nāvē, un tādēļ, cik iespējams,
atbrīvojušies no senās ādamiskās rētas, bet par to ir sevī atraduši un ar visu patiesu rūpību kopuši savu
garu, Dieva elpu, pirmkārt, maz pārcieš, vienalga kādas, miesas slimības.
6. ja dvēseles dzīvība reiz ir savienojusies ar viņas garu, tad pamazām arī viņas miesa ņem garīgāku
virzienu un tādēļ kļūst nejūtīgāka pret materiālās pasaules iespaidiem; jo katra miesas slimība parasti
ceļas no kādu saišu pārraušanas ar pasauli. Īsi, caur pēc dzīves izsalkušu dvēseli miesa tiek piebāzta ar
tūkstoš dažāda veida vajadzībām. ja klimatisko un tūkstoš citu apstākļu dēļ tās nevar tikt apmierinātas,
tad vienai un otrai saitei vajag tikt pārrautai un drīz pēc tam miesa kļūst slima un ļoti slimīga, un kopā
ar viņu arī dvēsele, kura beigās kopā ar viņas miesu ir tāda pati un galvenokārt sāpju nesēja.
254