2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

maz, tā kā pēc šāda tikai momentāna apgaismojuma tūlīt seko vēl dziļāk tumsa.
4. Tādēļ esi ar mums tikai pateicīgs, un ar laiku mums jau izdosies! Bet, kā teikts, pēkšņi tas neiet,
un es un mēs visi esam īsti priecīgi, ka mēs sākam saprast, kādēļ tas īstenībā tā ir un nevar būt citādi; jo
no kāda cieta un nepastrādāta bluķa pēc tēlnieka nedaudzajiem kalta cirtieniem jau netaps gatavs pilnīga
cilvēka stāvs.
5. Par debesu eņģeļiem mēs gan daudz ko esam dzirdējuši un lasījuši. Tie trīs svešinieki, kas apmeklēja
Ābramu, bija eņģeļi! Pie Lata bija eņģeļi; Jēkaba vadītājs, kā zināms, bija pilnīga eņģelis; Bileama
ēzelis pravietim pasludināja kāda eņģeļa klātbūtni; jaunā Tobija pavadonis un vadonis bija eņģelis;
Izraēlieši redzēja Dieva soda eņģeli ejam no vienas ēģiptiešu mājas uz otru; pie tiem trim jaunekļiem
ugunskrāsnī redzēja eņģeli, — un rakstos par to vēl daudzkārt ir runa, ka Dieva eņģeli, kā miesīgi redzami,
ir satikušies ar šīs Zemes cilvēkiem. Kāpēc tas nebūtu iespējams šeit?
6. bet šeit eņģeļa klātbūtne ir tik ārkārtēji neparasta, ka pēc pilnas patiesības to, protams, gan nevar
aptvert tik viegli, cik ātri tam tic no sen pagājušiem laikiem. Ticēt ir viegli, jo aizgājušos laikus vienmēr
stādās priekšā kā labākus, kāds ir tagadējais, kuru aiz zināmas pietātes vienmēr tur par necienīgu tāda
veida dievišķām parādībām, nepadomājot, ka Sodomā un Gomorā arī tieši negāja Dievam ļoti patīkami,
citādi Viņš nebūtu licis par šīm vietām no debesīm līt ugunij.
7. Īsi un labi, tev pašam vajag saprast, ka šī lieta ir pavisam ārkārtēja, kurai līdzīga, cik mums zināms,
uz šīs zemes vēl nav piedzīvota! Tātad, ka mēs pie savādā parauga, kur eņģelis mums sagādāja
pierādījumu par savu debesu būtību, mēs nedaudz apmulsām, gan arī būs saprotams, ja labi apsver visas
mūsu tagadējās dzīvības attiecības. Tādēļ tu, augstais Jūlij, mūsu momentāno muļķīgo izturēšanos
nepierēķini mums par kādu ļaunprātīgu grēku.
244. Jūlijs pamāca farizejus.
1. JŪLIJS saka: “Nu, es jums jau arī teicu, ka tā no jūsu puses bija liela dumjība, kas jūsu dvēselēs
vēl ir iestrēgusi no jūsu pirmās audzināšanas. kas vēl nav pilnīgi ārā, tas ar laiku tiks no jums aizgādāts
prom. Pēkšņi tas gan, protams, neiet; jo sena iesakņojusies dumjība no cilvēka bieži iziet grūtāk, nekā
izdziedina kādu cilvēka miesas senu slimību. bet šis līdzeklis beigās var izdziedināt abas.
2. Mēs ne uz vienu nedusmojamies par viņa iedzimto un iemiesoto muļķību, jo neviens muļķis nav
vainīgs par to, ka viņa audzināšana nebija labāka. bet ja pēc tam viņam nāk izdevība iegūt ārkārtējas
pieredzes un apspriesties ar cilvēkiem, kas ir spēcīgi patiesā gudrībā un visu lietu, kas vien tikai var nākt
priekšā uz šīs mīļās Zemes, pareizā izpratnē, tad viņam savu seno dumjību vajag atmest un kā vienīgi
patieso un labo pieņemt to, ko viņš ir redzējis un kā viņam no nesavtīgiem patiesības un laba meklējošiem
un zinošiem vīriem tas tika izskaidrots. Turpretī, ja viņš stūrgalvīgi tam pretojas, tad viņš ir soda
rīkstes vērts; un, ja arī tas nenestu augļus, tad tāds cilvēks ir attālināms no labāko cilvēku sabiedrības un
liekams vājprātīgo iestādē, jo savā stūrgalvībā un dziļi iesakņotajā dumjībā cilvēkus par daudz sadusmotu,
— kas te nebūtu labi.
3. bet pie jums tas tā noteikti nav, jo caur biežu satiksmi ar mums, romiešiem un grieķiem, kas mēs
uz šīs mīļās Zemes, par spīti visiem pārmetumiem, ka mēs neticam jūsu sprediķotajam Ābrama, Īzaka
un Jēkaba Dievam, gan jau drīkstētu būt pieredzējušākās un izglītotākās tautas, jūsu inteliģence jau par
daudz tika pamodināta. bet ja mūs jums uzstādītu jautājumu, vai jūs tam tik ļoti stingri ticat, kā tas
būtu sagaidāms no jūsu vārdiem ceremonijām, tad, ja arī ne jūsu mutes, tad jūsu ačgārnā un ļaunā rīcība
skaļi izteiks atbildi un teiks: “Mēs pavisam neticam, bet dumjās tautas priekšā gan tikai liekuļojam ticību,
un par šādu liekuļošanu, kādu mākslu mēs labi protam, liekam cik iespējams, daudz samaksāt!” Ja
tad es mūsu ticību jūsu Dievam salīdzinu ar jūsējo, tad mēs ticam tūkstoškārt vairāk, nekā jūs! Jā, mēs
atzīstam, ka jūsu Dievs ir vienīgi patiesais Dievs, kamēr mūsu dievi īstenībā nav nekas cits, kā Viņa atsevišķās,
diženās, Viņa cienīgas īpašības, kuras mēs attēlojam un godinām alegoriskos tēlos. Tādēļ jums
nu vēl vajag daudz ko mācīties, labi pārbaudīt un beidzot saprast, kādas ir visas lietas pasaulē un kas
patiesi aiz tām slēpjas.
5. bet, ja jūs patiesību esat atraduši, tad pieņemiet to, palieciet pie tās un domājiet un rīkojieties pēc
tās, tad jūs īstenībā būsiet Dieva bērni, kamēr līdz šim bijāt kā visi jūdi, kas te saka, ka viņi esot Dieva
bērni, bet sirdī pat netic, ka ir kāds Dievs!”
274