2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

240. Jara dod liecību par Kungu.
1. Beigās vēl VIENS, kam krūzē vēl bija nedaudz vīna, uzsauca tostu gudrajam Nācarietim sekojošā
veidā: “Arī tam, kuru mēs meklējām, bet diemžēl nekur nevarējām atrast, ja viņš vēl kaut kur dzīvo un
ir labā drošībā, mūsu dēļ jādzīvo vienmēr. — Mēs viņa dzīvībai, kas ir cilvēku svētība, mūžam nekad
nekļūsim ienaidnieki. — Ak, ja tikai viņš būtu ļāvis mums sevi atrast, mēs viņam to templi, ja viņš no
tā vēl kaut ko turētu, apgaismotu tādā veidā, ka, līdzīgi mums, viņš pēc tā noteikti nekad neilgotos. Bet,
tā kā mēs viņu nevarējām atrast, tad lai viņam, lielajam miesas un dvēseles ārstam no Nācaretes, ir pasniegts
šis labas laimes dzēriens!”
2. Pie šīs izdevības Jūlijam, tāpat kā ļoti aizkustinātajam Kirenijam, acīs ieriesās asaras. Arī Jarai acīs
bija asaras un lielākai daļai manu mācekļu. un JARA pavisam klusi teica: “Ak Kungs, ja es tagad drīkstētu
runāt, ko visu es šiem trīsdesmit izglābtajiem tomēr varētu un gribētu par tevi pastāstīt!”
3. ES saku: “Ja vien tu Mani neatklāj, tad tu no sevis vari ko teikt; jo šie izglābtie tevi uzklausīs ar
vissasprindzinātāko uzmanību!
4. JARA, pilna prieka, saka: “Ak, ja tā, tad es sabiedrībai tūlīt lūgšu uzmanību!”
5. ES saku: “Nu tad dari to, bet tev vajag paturēt prātā, ka tu man nesāc raudāt!”
6. JARA saka: “Ak kungs, es pēc iespējas centīšos no tā izvairīties. Pēc šī apgalvojuma JARA piecēlās
un ļoti skaidrā un labi sadzirdamā balsī teica: “Klausieties, mani mīļie draugi, kas jūs tikko dzērāt uz no
jums meklētā un tomēr neatrastā dziednieka no Nācaretes laimi! Es savā sirdī ar jums dalos šajā tostā
no manas dzīvības dziļākiem dziļumiem; jo man ir bijusi tā nenovērtējamākā laime iepazīties ar Viņu
un, proti, tieši Geneceretē. Tādēļ es arī esmu visaplaimojošākā stāvoklī, jums par Viņu dot gan īsu, bet
patiesi uzticamu liecību, kas te attiecas uz Viņa raksturu un viņa nedzirdētajām spējām, ja jūs vispār ko
tādu vēlaties dzirdēt!”
7. VISI saka: “Jā, jā, cēlākais bērns no Geneceretes! Bet labāk izsakies nedaudz garāk, nekā īsāk, t.i.,
ja tikai tas pārāk nenogurdina tavas maigās plaušas!”
8. JARA saka: “Ak, raizējieties par ko citu! manas krūtis ir spēcīgas un kaut ko jau var panest. tad
skatieties un klausieties! Tāpat kā jūs, arī es jau daudz ko biju dzirdējusi par brīnumdziednieku no Nācaretes.
Bet mūsu apvidus vienmēr bija viens no neveselīgākajiem visā Galilejā; jo katrs svešinieks, kas
tur nonāca un tur uzturējās tikai nedaudz dienas, noteikti tik ļoti saslima, ka pavisam vairs nespēja ceļot
tālāk. Bija tādi, kuriem bieži tur vajadzēja palikt ilgāk par gadu; vietējos tas skāra mazāk. pavisam veseli
cilvēki gan bija tikai ļoti nedaudzi; bet tomēr arī starp vietējiem bija maz tādu, par kuriem varētu teikt,
ka viņi esot slimi. Tādēļ visi ceļinieki no šī apvidus rūpīgi izvairījās, un kuru te neveda neatliekami steidzami
darījumi, tas uz Genacereti noteikti nenāca.
9. Kad es dzirdēju par zināmo dziednieku no Nācaretes, te es sirsnīgi sāku lūgt Ābrama, Īzaka un
Jēkaba Dievu, lai viņš Dziedniekam liktu nākt arī uz
ļoti neveselīgo Genacereti. Un redziet, es drīz tiku uzklausīta, jo drīz pēc tam pie mums Geneceretē
nāca dziednieks no Nācaretes. Un redzēja dziednieku bez zālēm un slepenībā sev jautāja: “Kā gan
viņš izdziedinās daudzos slimniekus? Bet viņš par drīz mūs pārliecināja, ka Viņam nevajag nekā cita, kā
tikai teikt: Es gribu, esi vai esiet veseli!” Un redziet, vienā acumirklī visi, lai arī kādām dažādām izdziedināmām
vai zināmi neizdziedinām slimībām viņi slimoja, zibens ātrumā kļuva tik veseli, ka viņos no
slimībām vairs nebija atklājamas ne pēdas, ka viņi jebkad būtu bijuši slimi! Nolēmēti, akli, kurli, kropļi,
apsēstie, ģikts slimnieki, spitālīgi un vēl simts citām slimībām slimojoši, tas viņiem bija vienalga! Viņa
Vārds un griba izdziedināja visus. Romietis Jūlijs, līdzās simtiem citu, bija tam liecinieks.
10. Bet viņš dziedināja ne tikai cilvēku miesas, bet gan arī viņu dvēseles un prātu. No dumjo un apmulsušo
cilvēku sirdīm padzina aklo māņticību un nezinošos pamācīja, tik skaidrā un viegli aptveramā
veidā, ka par to visi bieži brīnījās vēl vairāk, kā par Viņa dziedināšanu caur Vārdu.
11. bet beigās Viņš Sevi parādīja arī kā dabas pilnīgāko kungu un Meistaru; jo Viņam paklausīja
ūdens, gaiss, uguns un zeme, un es pat vēlētos apgalvot, un to pavisam noteikti, ka Viņa Vārdam nevarētu
nepaklausīt saule, mēness un visas zvaigznes; jo Viņa gribai pakļāvās debesu eņģeļi. 12. Viņš mani
ļoti mīlēja, un arī es viņu pār visu, kaut arī ārēji Viņš nav tieši skaists vērs; jo Viņš no dabas ir vairāk neliela
auguma, un viņa rokas ir rupjas un sastrādātas, bet viņa galva ir cieņas pilna, un viņa acis gan tas
skaistākais, ko es jebkad esmu redzējusi. Arī ap viņa muti ir ārkārtīgi draudzīgs, kaut arī līdzās cieņas
pilns nopietns vaibsts. bet Viņa balsi var dēvēt par patiesi vīrišķīgu un valdzinošu, jo, mazākais, manām
270