2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

iespējams par desmit pfundiem, tad mēs esam ar mieru! Un ja mēs satiktajam sargam iepriekš dodam
svinīgu solījumu, nekad pasaulē, ne jūdu zemē, ne kādā tālā svešā zemē neko par to neizpaust, kā arī
nevienam neteikt, ka esam bijuši vissvētākā vietā, tad par desmit sliktiem pfundiem mēs visi nonākam
vissvētākā vietā. Mēs to pavisam viegli apsolām, un, tā kā pseido romieši nonākam vissvētākā vietā, un
tad jūs paši varat pārliecināties, vai no tā, ko es jums iepriekš teicu par Derības šķirstu, ir melota kaut
zilbe!
9. Un mīļie draugi un brāļi, ja kā nedaudz gaišāka parāta cilvēks ar paša acīm esi redzējis tādas lietas
vissvētākajā vietā, kur pie šādiem apstākļiem pats pakalpojis kā viltīgi derīgs rokaspuisis, te vienam cilvēkam
gan uz visiem laikiem būs rūgti tautas priekšā būt par negodīgi uzpirktu krāpnieku un meli! Cik
bieži es tad pie sevis pārdomāju un sev teicu: “Ja svētākā vieta, uz kuras balstās visa Dieva Mācība un
visi likumi un kurai jābūt dzīvības pilnai, ir tikai tukšas, slepenībā turētas blēņas, ko tad jātur no visas
mācības un likumiem?” — Es nu esmu runājis, tagad runājiet atkal jūs; es vēlos jūs uzklausīt.”
10. VECĀKAIS saka: “Vai tad tev bija atļauts izpaust šādus noslēpumus? Vai tev, pirms tevi no
tempļa atbrīvoja kā iesvaidītu, nevajadzēja dot mūžīgās klusēšanas zvērestu?”
11. RUNĀTĀJS saka: “Katrā ziņā; bet tagad es atļaušos šo dumjo zvērestu, kuram man nav un nevar
būt nekāda vērtība, vairs neturēt, bet gan visai pasaulei skaļi pavēstīt, ka tā ir apkrāpta! Šeit Nācaretē
tāda veida lietas mēs jau tāpat neņemam pārāk nopietni, un tā bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem
šādu krāpšanas zvērestu var iedrošināties lauzt.”
52. Vecākā aizstāvēšanās runa.
1. VECĀKAIS saka: “Mēs nu gan saprotam, ka tev zināmā veidā ir taisnība, — bet pilnīgi tomēr nē;
tam tu savā pieredzē esi, mazākais, divdesmit gadus par jaunu. Tagad templī gan izskatās tā, kā tu izteicies;
bet vienmēr tas tā nebija. Jo redzi, ja tu spēj īsti pamatīgi un secīgi domāt, tad tev kā nepagāžami
patiesu vajag uzstādīt šo tēzi: “Ja tur nekad nebūtu bijis nekas patiess un īsts, tad nevienam cilvēkam arī
nekad nebūtu varējis ienākt prātā atdarināt ko neīstu un nepatiesu.” Kādēļ tikai mūsu visādās mākslās
ļoti modinātā laikā tik bieži dabū neīstus dimantus, neīstas pērles, kā arī neīstu zeltu un sudrabu?
2. Mēs zinām, ka persieši izgatavo labākos un smalkākos lakatus un citus tērpu audumus, pēc viņu
slepenās mākslas tiem dod arī izturīgas krāsas; tādēļ viņu ražojumi arī stāv augstā vērtībā. Bet ja tu šodien
Jeruzalemē, Ziharā vai pat Damaskā dodies uz tirgu, tad tev vajag būt smalkam preces pazinējam,
lai šeit, mūsu zemē pakaļdarinātus neīstus un sliktus audumus par augstu cenu, kā parasti pērk persiešu
audumus, nenopirktu kā īsti persiešu! — Bet kas no tā izriet?
3. Redzi, ja nekad nebūtu bijis neviena īsta dimanta, nevienas īstas pērles, nekāda zelta un sudraba
un nekādu īstu persiešu audumu, tad nevienam cilvēkam arī nekad nebūtu ienācis prātā tos viltot! Un,
ja tiem nebūtu tika augsta vērtība, tad viltošana noteikti arī izpaliktu, jo nevienam cilvēkam noteikti
nenāks prātā darināt neīstu kaļķakmeni, jo īstais ir dabūjams neierobežotā daudzumā. Un tu gan viegli
vari iedomāties, ka nekad nebūtu darināts neīsts derības šķirsts ar uguns stabu, ja iepriekš patiesi nebūtu
pastāvējis īsts un brīnumaini patiess.”
4. RUNĀTĀJS, kura vārds bija Ehivars, saka: “Pavisam labi! Tas ir skaidrs, bet te ir jautājums, kas
te ir noticis, ka senais derības šķirsts zināmā veidā nomiris! Tas gan vēl eksistē un šad un tad dodas
vissvētākā zālē neīstā šķirsta vietā, bet kas biežo apciemojumu dēļ vissvētākā zālē šajā laikā gandrīz nemaz
vairs nenotiek, bet tomēr pavisam precīzi zināms, ka pirms tikai trīsdesmit gadiem, izņemot augsto
priesteri, kuram bija tiesības sēdēt Ārona krēslā, neviens cilvēks vissvētākajā vietā nedrīkstēja ieiet
un pats augstais priesteris pēc parastā priekšraksta tikai divas reizes gadā; un tikai ārkārtējos gadījumos
viņš drīkstēja vissvētākajā vietā ieiet trīs līdz četras reizes.
5. Tātad kā tas notika, ka vissvētākā vieta tagad ir palikusi vissvētākā tikai vārda pēc, bet pamatu
pamatā tā tikpat maz ir vissvētākā, kā šī mūsu sinagoga šeit?”
6. Viens pieredzējis VECĀKAIS saka: “Kāds tam varētu būt iemesls un pamats, to nezinu ne es, ne
kāds cits iesvaidītais visā Izraēlā; faktiski drošs ir tikai tas, kas pēc priestera Caharija ļaunās nonāvēšanas
starp upura altāri un vissvētāko vietu, uguns stabs pēkšņi nodzisa un neskatoties uz visām lūgšanām
un lūgumiem, vairs neparādījās.
7. Bet ka šādu notikumu tautai nevarēja atklāt, to, cerams, tu sapratīsi. jo tas tautā izraisītu pārāk
lielu satraukumu; pie tam zemē ir romieši! Kādai asins pirtij un iznīcībai vajadzētu tam sekot!
62