2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

tu vari Mani uzklausīt!”
3. ROHANS saka: “Ja tu gribi runāt, tad runā, un es gribu tevi uzklausīt.”
4. Es saku: “Tu vakar lasīji priekšā psalmu; tas bija tieši 37. psalms. Šis psalms tevi, kā arī tavus kolēģus
spēcīgi aizķēra, un caur to jūs nedaudz iedziļinājāties sevī un tad apspriedāties, vai nu iepretī Man
jāizturas pavisam vienaldzīgi, vai arī jums jākļūst par Maniem mācekļiem. Jūs izšķīrāties par vienaldzību;
bet naktī tu pārdomāji, vai tev nekļūt par Manu mācekli, un nu tu esi atnācis, lai Man par to jautātu.
5. Bet Es tev nesaku ne jā, ne nē, bet gan: ja tu gribi palikt, tad paliec; ja tu gribi iet, tad ej! Jo redzi,
mācekļu Man ir pietiekami! Šeit Manā mājā ir vairākas istabas, un tās visas pilnas mācekļiem. Ārā tu
redzi uzstādītas teltis; tās tiek apdzīvotas no Maniem mācekļiem. Te, līdzās šai Manai mazākai istabai,
ir lielā darba un vienlaicīgi ēdamistaba; un, tā kā vēl ir agrs, tajā atpūšas Romas lielie pasaules kungi, un
viņi tāpat ir Mani mācekļi. Līdzās tai nelielā istabā dzīvo priekšnieks Jairuss ar sievu un meitu, kuru Es
divas reizes esmu atmodinājis no nāves; un redzi, arī viņš ir Mans māceklis. Bet ja Man par mācekļiem
ir tādi cilvēki, tad arī tu tikpat labi vari būt Mans māceklis; bet kā tu arī redzi, Es uz to nepastāvu! Ja tu
gribi, tad paliec; un ja tu negribi, tad ej! Jo tev stāv atvērti abi ceļi!”
6. ROHANS saka: “Kungs, es palieku, — un ir ļoti viegli iespējams, ka no maniem kolēģiem līdzīgi
man nāks un paliks vēl vairāki! Jo es nu sāku aptvert, ka aiz Tevis vajag būt vairāk, nekā tikai kādai rīta
zemes burvestību burvju mākslai! Tu esi viens no Dieva svaidīts, īpaša veida pravietis, kāds pirms tevis
te vēl nekad nebija, un tādēļ es palieku!
7. Stāv gan rakstīts, ka no Galilejas nekad nav jāpaceļas nekādam pravietim; bet nu es pie tā vairs
neturos, — jo atklāta darbība man nozīmē vairāk, nekā rakstu mīklainie vārdi, kurus neviens nevar saprast
pareizos patiesības dziļumos. Pie tam, cik es zinu, tu neesi Galilejas, bet gan Betlēmes pilsonis, un
tā tu pavisam labi vari būt pravietis! Es jūtos no Tevis ļoti piesaistīts, un Tavs tuvums man dara labu, un
tā es palieku. Man gan ir liels īpašums; bet kas man pieder, no tā mums visiem dzīvošanai pietiek pilniem
trīsdesmit gadiem! Ja Tu prasi kādu mācības naudu, tad puse mana īpašuma stāv Tavā rīcībā!”
9. Rohans tūlīt par to jautā vairākiem KLĀTESOŠIEM MĀCEKĻIEM. Bet viņi runā: “Mūsu svētais
Meistars no mums vēl nekad nav prasījis ne statera, kaut gan mēs visi vienmēr ar visu tiekam no viņa
apgādāti. Viņš no tevis noteikti neprasīs vairāk, kā prasa no mums. Viss, ko Viņš no mums prasa, ir ticība
un mīlestība.”
10. ROHANS jautā tālāk: “Vai tad arī jūs jau varat veikt dažus sevišķus, cilvēka saprātam neaptveramus
darbus? Un ja jūs to varat, vai jūs arī saprotat, kā tā kas var būt iespējams?
11. PĒTERIS saka: “Ja tā kas ir vajadzīgs, tad caur Meistara spēku mūsos mēs jau varam darīt tādus
darbus un pavisam aptveroši labi saprotam, ka tas ir ļoti labi un viegli iespējams. Ja tu gribi būt Viņa patiess
māceklis, tad arī tu viegli varēsi veikt tādus darbus un tad labi saprast, ko tu dari! Jo šeit likums ir
Mīlestība, un Gudrība to izpilda,”
12. ROHANS vēlreiz jautā, teikdams: “Bet vai tu tomēr nekad neesi manījis, ka pie šādiem ārkārtējiem
darbiem dažreiz, pavisam nemanāmi, sava daļa būtu Sātanam?”
13. PĒTERIS saka: “Nabaga aklais cilvēk, kā tu tomēr izraki ļaunu jautājumu! Kā te Sātans var ņemt
kādu daļu, kur visām debesīm ir visaugstākā un varenākā ietekme?! Es un mēs visi esam redzējuši atvērtas
debesis un Dieva eņģeļus neskaitāmos pulkos nākam lejā uz Zemi; un mēs redzējām, ka viņi viņam
un mums visiem kalpoja! Bet ja tā, kā tad iespējama Sātana līdzdalība!?
14. Bet ja man tu to nevari ticēt, tad dodies uz Ziharu un apjautājies tur pie virspriestera Jonaela un
pie lieltirgotāja Jairuta, kas tagad apdzīvo zināmo Jesaja pili ārpus Ziharas! Šie mūsu draugi tev uzticami
darīs zināmu, kas ir Tas, Kura mācekļiem būt mums ir tā nekad nepelnītā, visaugstākā žēlastība! Pie
Jonaela tāpat kā pie Jairuta tu vēl sastapsi kalpojošus eņģeļus šķietami miesīgā izskatā.”
15. Kad ROHANS to dzird, viņš, pilns godbijības, pienāk pie Manis un Man jautā, vai Man nekas
nebūtu pretī, ja viņš dotos ceļojumā uz Ziharu.
16. ES saku: “Nekas, ne mazākā mērā! Ej tur un apvaicājies par visu, un ja tu atkal atnāksi šeit, tad
saviem brāļiem un kolēģiem dari zināmu visu, ko tu esi dzirdējis un redzējis! Kad ar labu rezultātu to
šo uzdevumu būsi izpildījis, tad nāc atkal un seko Man! Jo kurp Es tajā laikā būšu devies, to tu jau uzzināsi.
Bet ja tu dosies caur Ziharu, pirmo muitas vietu no šejienes, tad caur Kisu un Kanām ej Samarijā,
un ja tev jautās, uz kurieni un kā vārdā tu ceļo, tad nosauc Manu vārdu, un tev visur atļaus brīvi ceļot!
bet neceļo farizeju vecākā tērpā; jo ar to tu varētu tālu netikt; bet gan apvelc pavisam vienkāršu pilsoņa
tērpu, un tad arī Samarijā tev nekur neiebildīs!
42