2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

4. MARKUSS teica: “Jā, Kungs, es to nu pilnīgi sapratu un tūlīt sekošu šai tavai pamācībai.
5. Es saku: “Ej, bet neizpaud viņiem par mani! Viņiem vēl nevar par daudz uzticēties, jo viņu sirdīs
vēl mājo dziļa nakts un viņu dvēseles vēl ilgi nepatver nekādus patiesības dziļumus.
6. Pēc tam Markuss ātri dodas pie izglābtajiem un viņiem jautā, vai un kas viņiem būs vajadzīgs
viņu miesas spēcinājumam.
7. VIENS saka: “Draugs, mēs gan esam izsalkuši un izslāpuši, bet visa mūsu mantība tagad pastāv
deviņos sarkanos grašos. par tiem šajā, kā zināms, ar maizi trūcīgajā apvidū noteikti nekas daudz nav
dabūjams. Bet ja tu par tiem tomēr vari ko ievērojamu dot, tad dod mums, un mēs tev gribam pasniegt
tos deviņus grašus!”
8. MARKUSS saka: “Ja ar jums ir tā, tad nav vajadzīgs arī tie deviņi graši, un jūs tomēr saņemsiet
pietiekami, ko ēst un dzert.”
9. Pēc tam Markuss tūlīt pasauc savu sievu un savus bērnus un liek viņiem jaunatnākušos viesus uz
labāko apgādāt ar maizi, sāli un vīnu; jo tagad vēl ko dabūt gan nebūtu viegli. No rīta viņi tad jau tiks labāk
apgādāti. Sagādātais tūlīt tiek ienests un izglābtie dūšīgi ķeras klāt un pār mēru slavē maizi un vīnu.
10. DAŽI saka: “Tas ir ēģiptiešu ķēniņu vīns.” Citi to tur par persiešu izcelsmes. Bet viens domā, ka
tas ir īsts romiešu vīns.
11. Bet MARKUSS saka: “Neviens no visiem tiem, bet gan vīnogas ir izaugušas šeit.” — Par to visi
ļoti brīnās; jo visā jūdu zemē bija labi zināms, ka Galilejā bija sliktākās vīnogas.
12. Bet pēc diezgan daudz vīna iebaudīšanas no jauna klāt nākusī sabiedrība kļuva diezgan dzīva un
bez kādas kautrēšanās mūsu priekšā, kas mēs atradāmies tuvu viņiem, sāka — kā mēdz teikt — izklāstīt
patiesības.
13. Jūlijs, kas nu sēdēja pavisam tuvu pie viņu galda, vairāk jokodamies nekā nopietni, kādam jaunam
farizejam jautāja, vai viņam — tieši farizejam — gadījumā arī Geneceretē nav kas darāms.
14. UZRUNĀTAIS saka: “Kungs, kas tu arī vari būt, vai cezarietis vai genecerietis, tas nu man ir
vienalga; bet šis caurums no pilsētas ir par sliktu pat velnam, nerunājot par kādu godīgu mana veida
cilvēku! Visā manā dzīvē otro reizi šis perēklis mani noteikti nekad neredzēs. Tur mīt kāds zināms romiešu
kapteinis Jūlijs. Ar to ir pietiekami; jo ar šo vārdu jau ir izteikts viss, kas vien var būt sātana. kas
no mirstīgo skaita jebkad viņam ir tuvojies, tas personīgi ir iepazinis arī sātanu. Personīgi es viņu gan
nekad neesmu redzējis; bet viņa pavēles es esmu nobaudījis, un no tā es secinu ka arī viņa persona būs
uz mata līdzīga viņa necilvēciskajiem likumiem.
15. Tas Jūlijs šķiet esam nesamierināms Jeruzalemes iedzīvotāju ienaidnieks, citādi viņam tak tomēr
nebūtu iespējams tik barbariski un īsti sātaniski nežēlīgi apieties ar mūsu veida cilvēkiem.
16. Tas gan ir taisnība, ka sevišķi pret templiešiem, ja ir izdibināta patiesība par viņu viltībām, intrigām
un visādām krāpšanām, nevar būt tieši ļoti labi noskaņots; bet tomēr visur vajag darīt arī kādu
izņēmumu un tikai tad izteikt spriedumu, ja iepriekš ir izsvērti visi apstākļi, zem kādiem kāds cilvēks
pieder kādai kolēģijai. Ja cilvēks to ir brīvi izvēlējies, nu, te tad gan ar tiesībām var teikt: “Volanti non fit
injuria”. (kas to tā grib, tam nenotiek netaisnība — izd.) Bet cik bieži ir daudzi, lai arī par sevi cik sliktas
kolēģijas biedri, kas uz to ir tikuši piespiesti pret viņu gribu.
17. Ja ir godīgs tiesnesis, kam sirds un galva ir īstā vietā, tad lai iepriekš pārbauda, vai kas no mums
par šādas kolēģijas nožēlojamu biedru kļuva brīvprātīgi vai piespiests! Ja ir brīvprātīgais, tad par katras
šādas ļaunas kolēģijas pavēles izpildīšanu noteikti ar visām tiesībām var tikt sodīts. Bet ja, kā tas ir pie
mums, uz to ir piespiests, tā teikt, ar kvēlojošu dzelzi un caur līdzīgu spaidu vajag izvest kolēģijas ļaunos
pasākumus, tad tomēr vajag apieties citādi, nekā ar brīvprātīgu neģēli.
18. piemēram, kādam ļoti godīgam, jaunam un spēcīgam cilvēkam uzbrūk laupītāji un slepkavas un
viņu ieved laupītāju alā. Tur viņam tiek draudēts ar mokošākajiem nāves veidiem, ja viņš kā spēcīgs cilvēks
negrib kļūt par laupītāju un slepkavu. Katrs, lai cik šķietami viegls, bēgšanas mēģinājums tik sodīts
ar mokošāko nāvi.
19. Bet notiek, ka šāda laupītāju un slepkavu sabiedrība tiek panākta no taisnīga soda rokas un tiek
sodīta. vai te ir pareizi, ja jaunajam cilvēkam vajag dalīties to liktenī, kas ar kvēlojošiem dzelžiem viņu
padarīja par laupītāju? Šādu nelaimīgo pēc iespējas būtu jāmēģina izglābt, bet ne beigās bez kādas žēlastības
viņu, līdzīgi patiesiem ļaundariem jāpakar pie krusta un viņam jāsalauž kājas. Tiesāt un nolādēt ir
ātri un viegli, sevišķi tiem, kuriem viņu rokās ir zobens un vara! Bet kā, — tas ir pavisam cits jautājums!
20. Pēc manas sajūtas vēl vienmēr būtu labāk, ja desmit patiesiem neliešiem, bet kuru vainu nevar
265