2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

13. ES saku: “Redzi, tas ir pavisam viegli, un proti aiz tā pavisam vienkāršā iemesla, ka no tevis iedomātais
viszemākais arī izgājis no Visaugstākā un tātad ir kopā ar Visaugstāko.
14. Es esmu dzīvības koks, un tu esi tā auglis. Pēc izskata auglis, protams, ir mazāks un nepastāvīgāks,
nekā koks; bet tā vidū dus kāda no augļa briedināta un barota sēkla, bet sēklā atkal atrodas tās pašas
sugas koks, spējīgs nest tādus pat augļus ar atkal dzīvām sēklām, no kādas vienas tas ir radies.
15. Bet no tā tu arī pavisam viegli vari secināt, ka zināmā kārtā starpība starp Radītāju un radību
nav tika pārāk liela, kā tu to sev stādies priekšā; jo pati radība sevī un par sevi ir Radītāja griba, kas noteikti
ir laba un cieņas pilna. Ja šī no Radītāja izgājusī un paša Radītāja veidā brīva dotā griba savā brīvi
atļautā vientulīgumā atzīst sevi kā to, kas tā pamatu pamatā ir, tad tā ir līdzīga savam Radītājam un savā
mazā mērā pilnīgi tas, kas Radītājs ir savā bezgalīgajā mērā; bet ja no Radītāja brīva dotā gribas daļa
sevi neatzīst kā to, kas tā ir, tad tādēļ tā gan nebeidz būt tas, kas tā ir, bet tā tik ilgi nevar sasniegt augstāko
mērķi, līdz tā sevī nav atzinusi kā to, kas tā pamatu pamatā ir.
16. Bet lai šādām brīvām dotām gribas daļām, kas te saucas “cilvēki”, sevis paša pazīšanas pūles padarītu
vieglākas, Radītājs visos laikos lejup no debesīm cilvēkiem devis atklāsmes, likumus un mācības
un tagad pats miesā esmu nonācis uz zemi, lai cilvēkiem palīdzētu sevis pašu izpratnei un turpmākam
viņiem dotu vairāk gaismas, lai viņu pūles kļūtu vieglākas, nekā tas bija līdz šim.
17. Nu tu gan sapratīsi, kādās attiecībās viens pret otru ir Radītājs un radība un tātad arī viegli atzīsi,
ka tu, kā man pilnīgi līdzvērtīga, caur tavu lielo mīlestību uz Mani pavisam viegli vari būt uz mūžību
saistīta Mana līgava un Mana sieva! — Vai tu tagad saprati to, ko Es tev nu esmu atklājis?”
41. Par patiesas mīlestības būtību.
1. Ļoti skaistā un mīlestības cienīgākā Sāra saka: “Jā, tagad es jau esmu vairāk skaidrībā; bet te tad
visām Ievas meitām ir tādas pašas tiesības uz Tevi kā man?!”
2. ES saku: “Katrā ziņā, ja viņas ir tādas, kāda esi tu; bet ja viņas tādas nav, tad viņas gan var kļūt
Manas kalpones, arī līgavas, bet ne pilnīgi Manas sievas. Bet ja arī Manas miesas pirmtēvam Dāvidam
bija daudzas sievas, un viņš bija vīrs pēc Dieva prāta; kādēļ Man nevar būt daudzas sievas, kur Es tomēr
esmu vairāk, nekā Dāvids? Un turklāt Es tev vēl saku, ka Man ir iespējams vissvētlaimīgi uzturēt tik
daudz sievu, cik te ir smilšu jūrā un zāles uz zemes, un ka katra tā būs apgādāta, ka tai mūžam nekad
nevarēs būt kāda vēlēšanās, kas viņai uz pretimnākošāko netiktu apmierināta. Bet ja tas tā, vai tad tev it
kā var būt nepatīkami, ja Es laimi, kuru tev pārpilnībā devu, gribu dot daudzām?”
3. SĀRA saka: “Tu vienīgais esi Kungs un Pats esi neierobežotākā mīlestība un gudrība, un ko Tu
dari, tas ir gudri darīts; bet es tomēr tur nekā nevaru darīt, ka es Tevi tik ļoti mīlu un tādēļ vēlētos būt
vienīgā, kam Tu piederi! Bet tev vajag piedot manai bērnišķīgajai sirdij, ka tā mīlestībā vēl ir tik akla!”
4. ES saku: “Es tev saku, ka tas ir tieši pareizi. Kas Mani kā tu nemīl pilnīgi greizsirdīgi un savā sirdī
Mani negrib kā gandrīz vienīgi sev, tam vēl nav patiesa, dzīva mīlestība, un šī mīlestība ir Mans Gars
katrā cilvēkā.
5. Kas tātad tā atmodina mīlestību uz Mani, tas pamodina savu no Manis viņam doto Garu un tā
kā šis Gars esmu un tam vajag būt Man Pašam, jo ārpus Manis nemūžam nav nekāda cita dzīvības gara,
tad tieši caur to viņš sevī pamodina Mani Pašu un caur to ir pilnīgi iedzimis mūžīgā dzīvībā un tad
turpmāk mūžam nekad vairs nevar mirt un nevar tikt iznīcināts — arī ne caur Manu visvarenību, jo
viņš ir viens ar Mani. Bet arī Es Pats Sevi nevaru iznīcināt, jo Mana bezgalīgā esamība mūžam nekad
nevar pārveidoties par neesamību. Tādēļ nedomā, ka tava mīlestība uz Mani ir akla, bet gan tā ir tieši
tāda, kādai tai ir jābūt! Paliec tajā, tad tu mūžam neredzēsi, nejutīsi vai nebaudīsi nāvi!”
6. Šis Mans paskaidrojums Sāru padarīja tik ļoti laimīgu, ka viņa ar visu spēku mani apkampa un
sāka Mani ļoti maigi glāstīt.
7. Bet SĀRAS MĀTE viņai to pārmet un saka: “Bet mīļā Sāra, tas tak neklājas! Ej, tu esi ļoti
nerātna!”
8. SĀRA saka: “Ak ko, pieklājas vai nepieklājas! Neklājas arī nomirt un tad būt mirušai; bet kad tad
nāk Kungs un mirušo pamodina un izved no kapa, kas tad arī ir ļoti neparasti, kā tad tā kas klājas pasaules
priekšā! Ak māte, Kungu mīlēt pār visu pasaulē, tas katram cilvēkam noteikti pieklājas vislabāk!
— Vai nav tiesa, Kungs Jēzu, vai es esmu sapratusi pareizi?”
9. ES saku: “Pavisam pareizi un pilnīgi patiesi! Kas pasaulē kautrējas atklāti Mani pār visu mīlēt, to
tad arī Es kautrējos mīlēt visu debesu priekšā un Pastarā dienā viņu pamodināt mūžīgai dzīvībai!”
47