2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

mana galvas reiboņa!”
14. ES Ebabam saku: “Pasniedz šurp kausu vīna!”
15. Ebabs man tūlīt sniedz kausu un nelielu ādas maisu, pilnu ar vīnu.
16. Es piepildīju kausu un sniedzu kapteinim ar vārdiem: “Te ņem un dzer, un ar tavu reiboni būs
labāk!”
17. Kapteinis tūlīt ņem kausu un to izdzer. Kad viņš kausu bija iztukšojis, visas bailes un viss reibonis
viņu tūlīt atstāja, tā ka nu viņš kļuva pavisam līksms un Jarai ļāva vest sevi apkārt uz visām kalna
pusēm un pavisam omulīgi varēja skatīties lejā pāri stāvajām klints sienām.
Kad visi pārējie pie kapteiņa to manīja, arī viņi lūdza Mani viņus atbrīvot no apgrūtinošajām bailēm,
un Es visiem liku pasniegt vīnu, un augstiene pēkšņi kļuva tik dzīva, it kā tā būtu kāds tautas dārzs.
19. Daļa aplūkoja plašo ainavu, otrie pat sāka dziedāt psalmus, trešie skatījās lejā pāri klinšu sienām
un meklēja kādu vietu, no kuras būtu iespējams atpakaļceļš, bet, tā kā neviens tādu vietu nevarēja atklāt
un saule jau ļoti sāka tuvoties rietam, tad it sevišķi MĀCEKĻI nāca un teica: “Kungs, vēl pusstunda, un
saule ir norietējusi; ko tad šajā augstienē?”
20. ES saku: “Tādēļ jums nav ko raizēties! Kas te tic, tam šonakt uz šī kalna jāredz Dieva diženums!”
21. Kad mācekļi to dzirdēja, viņi apklusa un izmeklēja sev drošāks atpūtas vietas.
22. Bet nāca arī kapteinis un man jautāja, vai mēs it kā drīz nedosiemies atpakaļceļā, tā kā Saule jau
tuvojas rietam.
23. Bet Es viņam teicu to pašu, ko biju teicis mācekļiem, un arī viņš ar to bija mierā un apsēdās uz
kādas stingras un diezgan līdzenas klints.
24. Tikai JARA, kad saule tikko sāka aizskart apvārsni, teica: “Kungs, Tu mana mīlestība, mēs tak it
kā tomēr vēl neatgriezīsimies mājās no šīs pievilcīgās augstienes? Es tik ļoti labprāt vēlētos redzēt saules
lēktu!”
25. ES saku: “Mēs šeit paliksim visu nakti un atgriezīsimies mājās tikai rīt Sabatā; bet tu, tāpat kā
visi citi, cauru nakti redzēsi mirdzam Dieva majestātiskumu!”
26. Par to mazā Jara tik ļoti sajūsminājās, ka viņa noslīdēja pie Manām kājām un krita sava veida
bezsamaņā, kas tomēr viņu drīz atstāja.
132. Par baiļu būtību.
1. Bet, kad saule bija norietējusi, no ziemeļiem sāka pūst ļoti vēss un straujš vējš, tā ka visi no jauna
sāka baidīties, un KAPTEINIS teica: “Nu, ja šīs vējš kļūst vēl spēcīgāks, tad beigās tas mūs vēl tomēr
nogrūdīs bezdibenī; un ievērojamais aukstums arī nav tieši patīkams!”
2. ES saku: “Ļauj vējam pūst, jo nu ir viņa laiks! Bet pie tam atceries, ka viņš nav Tā meistars, kas
caur savu gribu to radījis un nu viņu notur un liek tam pūst, kad Viņš grib!”
3. Ar šo paskaidrojumu kapteinis bija mierā, bet tomēr nogūlās un, cik iespējams, cieši piespiedās
pie zemes, un pārējie sekoja viņa piemēram.
4. Tikai JARA palika stingri stāvam man līdzās un teica: “Bet Kungs, no kurienes tas tad nāk, ka šie
cilvēki tā baidās, tā ka viņi caur ļoti daudzām zīmēm tak tomēr noteikti jau ir tikuši pamācīti, ka tu esi
visu elementu kungs!? Sevišķi tas mani pārsteidza pie tava paša mācekļiem. Ak, ja Tu te nebūtu, tad tas
būtu kas cits, bet tā kā Tu nu esi šeit, tad tas mani ļoti pārsteidz! Kungs, ja tu gribi, tad saki man šīs parādības
iemeslu!”
5. ES saku: “Redzi, to dara no viņu iekšienes pavisam vēl neizraidītā vecā pasaule. Ja tā no viņiem,
kā pie tevis būtu pilnīgi padzīta, tad līdzīgi tev arī viņiem nebūtu un nevarētu būt nekādas bailes, jo gars
ir pietiekami spēcīgs sev pakļaut visu dabu.
6. Redzi, mēs stāvam kalna virsotnē, kur vēl nekad nav nostājies neviens cilvēks. Jo, kā tu redzi,
klints sienas no visām pusēm ir tik stāvas, ka dabīgā ceļā pa tām nevar ne uzkāpt un tikpat maz nokāpt;
tu redzēji, ka pēc tam, kad dabīgā ceļā bijām uzkāpuši līdz kalna vidum, zuda katra iespējamība pa vertikāli
stāvajām klints sienām uzrāpties tālāk augšā. KAPTEINIS UN VISIS PĀRĒJIE jautāja: “Ko nu?”
Bet es kopā ar tevi pa klinšu sienām kāpām uz priekšu un visi mums sekoja, bez kā mazākā mērā juta
kādu nogurumu. — Kā tas bija iespējams?”
7. Redzi, to iespējamu darīja gars cilvēkos. Uz šo laiku Es pamodināju viņu garus, un tie nesa viņu
miesas apvalkus uz šo augstieni. Bet, tā kā viņu gariem šāda darbība vēl ir neierasta, tad, kad Es tikai
154