Views
6 months ago

2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

gan ne pravieša dēļ,

gan ne pravieša dēļ, kas ir cilvēks, bet gan Dieva dēļ, kas runā un liecina pravieša sirdī. 8. Bet ka kāds īsts pravietis pasaulei pasludina tikai vienu tiesu pēc otras, ir savs vienmēr pravietim vienkāršs iemesls tajā, ka Dievs tikai tad pamodina kādu pravieti, kad pasaule aizmirsusi Dievu un tieši ir iekritusi visos pasaules netikumos! 9. Saki nu Man, vai tagad tu esi skaidrībā par patiesa pravieša būtību?” 10. EBABS saka: “Pilnīgi, tu mans ārkārtīgi augsto godātais Meistar! Bet, ievērojot to, tu tomēr arī noteikti esi viens pravietis?” 11. ES saku: “Es neesmu pravietis; jo stāv rakstīts: No Galilejas neceļas neviens pravietis!” Bet es esmu vairāk, nekā pravietis, jo Manās krūtīs mājo tieši tas pats gars, kas runāja caur praviešu mutēm un turpmāk runās vēl daudz vairāk. Jo tie, kas nākamībā viņu sirdīs pilnā ticībā nesīs Manu vārdu, viņos arī mājos pareģošanas gars! — Vai tu Mani saprati?” 12. EBABS saka: “Kungs un Meistar, man liekas, ka neviens parasts cilvēks nevar runāt tā kā tu. Aiz tevis slēpjas kas cits, kuru mūsu acīm noslēpj tavs svārks un tava āda!” 109. Pravieši kā Dieva sūtņi un viņu atšķirība no Dieva būtības. 1. Kamēr Ebabs, kuram jau sāka uzaust cita gaisma, vēl joprojām dod padomus, jau nāk atpakaļ arī kapteinis un priecīgs un pārsteigts atstāsta, ka viņš visu sastapis labākā kārtībā un ka viņam padotie komandanti bija izbrīnījušies, ka viņš pēc viņu izteicieniem esot atnācis otro reizi un jautāja, vai gan viss esot kārtībā, pie kam pirms pusstundas viņš pats tak esot visu uz labāko nokārtojis! Bet viņš izkūlies ar to, ka apgalvojis, ka tikai izdarījis gudru otrreizēju pārbaudi, par ko tad bez kādiem tālākiem jautājumiem visi apmierinājās. 2. Bet tad viņš ļoti ziņkārīgi Man jautāja, kas tātad būtu bijis viņa otrais es, kas viņa vietā viņa darbu tik ļoti slavējami nokārtojis. 3. Es saku: “Es tak tev iepriekš teicu, ka manā rīcībā katru acumirkli stāv visa debesu vara un šīs zemes spēki; bet tu nevēlējies tam ticēt! Bet nu, cerams, gan ticēsi, ka Man mūžam nav nekādas bailes no nāves un ka Es arī esmu Kungs, kas var runāt un pavēlēt?” 4. KAPTEINIS saka: “Jā, Kungs un Meistar, Tev vajag būt Dievam! Un mūsu romiešu dieva mācība man vairs nešķiet tik neticama, kā iepriekš; jo pie Tevis es nu pilnīgi dzīvi esmu pārliecinājies, ka šad un tad tomēr kāds Dievs ir atstājis Savas debesis un kādu laiku mirstīgajiem bērniem drīz vienā, drīz citā veidā sevi parādījis un tos padarījis bagātākus visādām garīgām un laicīgām bagātībām, lai citādi tuksnešaino zemi mirstīgie tā kultivētu, ka tā reiz kļūtu mājoklis arī nemirstīgajiem dieviem! — Vai man ir taisnība, vai nē?” 5. ES saku: “Tas nav nekas cits, kā tukšs dzejojums, kas skan īsti pagāniski maigi, bet tādā veidā, kā tu to saproti, sevī nesatur ne dzirkstelītes patiesības. 6. Ak, bet ja tu ar “zemi” saproti cilvēku atziņu un gribu, tad, mazākais, kādā patiesībai labi atbilstošā veidā un kārtībā tev varētu būt taisnība; bet dievi, kuri nekur nav, gan nekad nekur nav spēruši kāju uz Zemes virsmas. Tie cilvēki, caur kuru mutēm uz cilvēkiem ir runājis Dieva gars un caur kuru gribu bieži ir notikuši ļoti daudzi brīnumi, nebija nekādi dievi, bet gan pravieši, paši par sevi tikpat labi cilvēki kā tu, un miesā ir arī nomiruši — bet, protams, ne dvēselē un garā. 7. Bet Manī Dieva Gars nu pirmo reizi spēris kāju uz šīs Zemes! Tas ir tas pats gars, par kuru viņu tīrajās parādībās bieži un bieži sprediķoja visi pirmtēvi, visi senie gudrie un visi pravieši.” 8. Bet kamēr Es uz pārsteigto kapteini tā runāju, istabā ienāca viens kalpotājs un teica, ka ārā jau atkal daudzi slimnieki gaida palīdzību un vai Es nevēlētos viņiem palīdzēt. 9. Es kalpotājam saku: “Ej ārā un saki viņiem, ka viņiem mierinātiem jādodas uz viņu dzimtenēm.” 10. Un kalpotājs steidzās ārā un ne mazums brīnījās, ka viņš visus, kuri iepriekš mājas priekšā vaimanāja un žēlojās, ieraudzīja šurp un turp staigājam līksmus, mundrus, priecīgus un Dievu slavējošus. Tikai pēc kāda laika viņš izdziedinātajiem teica to, ko Es viņam pavēlēju teikt, un izdziedinātie devās uz viņu dzimtenēm. 110. Svētītā pļava. Pastaiga pa jūru. 1. Nākamajā dienā jau agri no rīta mājas priekša atkal bija pilna visādiem slimniekiem. 128

2. Ebabs nāca pie Manis un lūdza Mani, lai es viņam palīdzu, jo viņi jau tā aizsprostoja mājas priekšu, ka neviens cilvēks vairs nevarēja ne no mājas iziet, ne ieiet. Viņš ārā ir jau redzējis arī kapteini, kas vēlējās ienākt mājā, bet nespēja izspiesties cauri cieši vienam pie otra atrodošamies slimniekiem. 3. Te Es devos mājas pagalmā, pacēlu Savas rokas pār slimniekiem — un viņi visi pēkšņi kļuva veseli, kliedza no prieka un slavēja un cildināja Dievu augstībā, kas cilvēkiem devis tādu varu. 4. Bet Es pavēlēju viņiem klusēt, doties uz mājām un turpmāk izsargāties no grēka. Un viņi visi paklausīja un devās mājup. 5. Bet tad Es Ebabam teicu: “Ja vēl cauru dienu šeit nāktu meklēt palīdzību vairāki cilvēki, tad viņiem nav jāapmetas uz ielas, bet gan pāri ielai atrodošajā lielajā pļavā, tur viņiem tiks palīdzēts; bet tiem, kuri apmestos uz atklātas ielas, tiem nav jātiek palīdzēts! — tad Es svētīju pļaviņu, pēc kam katrs, kas kā slimnieks nostājās uz pļavas, tūlīt kļuva vesels. 6. Bet šajā dienā no visām pilsētām, tirgiem un ciemiem nāca vairāki simti slimnieku, un starp viņiem nebija neviena, kas nebūtu ticis izdziedināts. 7. Abi esejieši stundu no stundas izplēta lielākas acis un tie daži farizeji un rakstu mācītāji arī stundu no stundas vairāk dumpojās, tā ka arī viņu cieņa ar katru stundu mazinājās; jo viņi pavisam vairs netika ievēroti un viņiem ne par ko netika jautāts, un Ebaba ļaudis viņiem šad un tad pat deva saprast, ka viņi mājā nu esot pilnīgi lieki un, tās kā esot jau laiks, viņi gan varētu doties uz Jeruzalemi. — Bet viņi šādu padomu nepieņēma, bet gan palika šeit. 8. Pēc kāda laika viens no farizejiem pienāca pie Manis un Man jautāja, vai šī pļava turpmāk paturēs šādu raksturu. 9. ES teicu: “Tikai visu šo dienu, līdz Saules rietam!” 10. FARIZEJS runāja: “Kādēļ tad ne uz visiem laikiem?” 11. Es saku: “Tādēļ, ka zināmi cilvēki šādu pļavu pārāk drīz un pārāk augsti iežogotu, un tad no tiem, kas vēlētos kļūt veseli, prasītu daudz zelta un sudraba; un, tā kā Es to negribu, tad šī pļava paliks svētību nesoša tikai līdz vakaram, kamēr cilvēku pieplūdums ir pārāk liels. — Rīt, kad dziedināšanas dēļ šeit nāks nedaudzi, viņiem jātiek izdziedinātiem caur viņu ticību un viņu paļāvību.” 12. Pēc šī paskaidrojuma jautātājs, pilns dusmu, Man uzgrieza muguru un visu dienu Man ne par ko vairs nejautāja; bet tā vietā jo čaklāk ar Mani nodarbojās abi esejieši. 13. Kapteinis par to uz esejiešiem jau kļuva dusmīgs un labprāt viņiem būtu pateicis, ka viņi ar Mani gan jau pietiekami būs aprunājušies, bet Man par patiku viņš tomēr ar visu spēku no tā atturējās. 14. Bet pēcpusdienā Es viņiem abiem ieteicu griezties pie Mateja un citiem Maniem mācekļiem, starp kuriem viņi drīz atrada Bartolomeju, par kuru viņiem bija liels prieks, tā kā viņš, kā zināms, arī bija esejietis. Abi tad ar maniem mācekļiem līdz pusnaktij pārrunāja par Manu Mācību, Maniem darbiem un Manu dievišķo būtību. 15. Bet Es pēcpusdienā kopā ar kapteini, Ebabu un viņa ģimenes locekļiem aizgāju pie jūras, kur tie astoņi kuģa kalpi apkalpoja kuģi un tādēļ, ka tas bija nedaudz bojāts, ar īstu čaklumu to labi izremontēja. Kad mēs nonācām pie viņiem, tiem bija liels prieks un viņi kapteinim atstāstīja, kā Es esmu staigājis pa ūdeni. Jo šī parādība tiem astoņiem pavisam neizgāja no galvas un sirds. 16. Kad kapteinis to dzirdēja, viņš Man jautāja, kā tad tas esot iespējams. 17. Es viņam teicu: “Es tev vakar stāstīju, kādas varas Man ir padotas un tām vajag Man paklausīt! Kā tu pēc tam spēji Man jautāt? Vispār, ja tu uzdrošinies savas kājas likt uz ūdens, un ja Es to gribu, tad arī tu varēsi pa to staigāt tik ilgi, līdz Es to gribu! Ja jums visiem tas tīk, tad mēs tūlīt varam pamēģināt, bet jums nevajag šaubīties, bet gan jums vajag Man sekot pavisam droši un drosmīgi. 18. KAPTEINIS saka: “Tas viss gan būtu pareizi, ja tikai šeit pie krasta jūra tūlīt nebūtu tik dziļa! Garā posmā no šejienes uz augšu un leju krasti tūlīt iet tieši vertikāli lejup gandrīz bezdibenīgā dziļumā. — Iespējamā veidā kādam pirmais solis tak tomēr varētu neizdoties un tas nonāktu lejā, kur mājo lielās salamandras!” 19. “Mazticīgais”, ES saku, “Vai tad tu domā, ka Es uzdrīkstētos būt pārdrošs, ja es nezinātu, kas Es esmu un kam visam vajag būt pakļautam Manai gribai? — Kuram no jums ir drosme un ticība, tas lai Man seko!” 20. Pēc tam Es nostājos uz jūras virsmas, un tā Mani nesa kā cieta zeme. Tā Es nosoļoju desmit soļus no krasta, pagriezos un ielūdzu sabiedrību nākt pie Manis; bet viņi neiedrošinājās. 21. Te Es pasaucu Ebaba jaunāko, divpadsmit gadus veco meitiņu, un viņa saņēma drosmi un no 129

Profesiju aprakstu katalogs - lielais
Piezīmju grāmatas
Page 1 Page 2 Page 3 Page 4 Page 5 LIELS APJOMS. Kėdaģlpu ...
Lielais Kristaps - Nacionālais Kino centrs
Page 1 Page 2 Page 3 Säkums kaut kam lielam. Mercedes-Benz R ...
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - bsrrw.org
Ziņnesi - Jāņa Rozes grāmatnīca
Ziņnesi - Jāņa Rozes grāmatnīca
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - European Committee on ...
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - European Committee on ...
Ideāls liela mēroga projektiem Siltums – mūsu elements - Buderus
2 - BECI
Drums 2
2 - EVITA
2 PIECE
DP_2012(2)
Arduino 2
2 - Sven
Ness - Part 2
20 1 2 - Valkyrie
1 2 - Arsenal Noticias
/ 2
Page 1 Page 2 NUMERO 2 RAZZA W PIEMONTES Razza ...
Stretnutie s dôchodcami 2
Page 2 FK-LIGHTPLANES
View slides Part 2
Latín-2 - Vicens Vives
Autodesk Community Magazine №2 - Воронежский ...
Folleto RAK 2 Plus - Basf
Revistas 2