2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

2. Ebabs nāca pie Manis un lūdza Mani, lai es viņam palīdzu, jo viņi jau tā aizsprostoja mājas priekšu,
ka neviens cilvēks vairs nevarēja ne no mājas iziet, ne ieiet. Viņš ārā ir jau redzējis arī kapteini, kas
vēlējās ienākt mājā, bet nespēja izspiesties cauri cieši vienam pie otra atrodošamies slimniekiem.
3. Te Es devos mājas pagalmā, pacēlu Savas rokas pār slimniekiem — un viņi visi pēkšņi kļuva veseli,
kliedza no prieka un slavēja un cildināja Dievu augstībā, kas cilvēkiem devis tādu varu.
4. Bet Es pavēlēju viņiem klusēt, doties uz mājām un turpmāk izsargāties no grēka. Un viņi visi paklausīja
un devās mājup.
5. Bet tad Es Ebabam teicu: “Ja vēl cauru dienu šeit nāktu meklēt palīdzību vairāki cilvēki, tad viņiem
nav jāapmetas uz ielas, bet gan pāri ielai atrodošajā lielajā pļavā, tur viņiem tiks palīdzēts; bet
tiem, kuri apmestos uz atklātas ielas, tiem nav jātiek palīdzēts! — tad Es svētīju pļaviņu, pēc kam katrs,
kas kā slimnieks nostājās uz pļavas, tūlīt kļuva vesels.
6. Bet šajā dienā no visām pilsētām, tirgiem un ciemiem nāca vairāki simti slimnieku, un starp viņiem
nebija neviena, kas nebūtu ticis izdziedināts.
7. Abi esejieši stundu no stundas izplēta lielākas acis un tie daži farizeji un rakstu mācītāji arī stundu
no stundas vairāk dumpojās, tā ka arī viņu cieņa ar katru stundu mazinājās; jo viņi pavisam vairs
netika ievēroti un viņiem ne par ko netika jautāts, un Ebaba ļaudis viņiem šad un tad pat deva saprast,
ka viņi mājā nu esot pilnīgi lieki un, tās kā esot jau laiks, viņi gan varētu doties uz Jeruzalemi. — Bet
viņi šādu padomu nepieņēma, bet gan palika šeit.
8. Pēc kāda laika viens no farizejiem pienāca pie Manis un Man jautāja, vai šī pļava turpmāk paturēs
šādu raksturu.
9. ES teicu: “Tikai visu šo dienu, līdz Saules rietam!”
10. FARIZEJS runāja: “Kādēļ tad ne uz visiem laikiem?”
11. Es saku: “Tādēļ, ka zināmi cilvēki šādu pļavu pārāk drīz un pārāk augsti iežogotu, un tad no
tiem, kas vēlētos kļūt veseli, prasītu daudz zelta un sudraba; un, tā kā Es to negribu, tad šī pļava paliks
svētību nesoša tikai līdz vakaram, kamēr cilvēku pieplūdums ir pārāk liels. — Rīt, kad dziedināšanas dēļ
šeit nāks nedaudzi, viņiem jātiek izdziedinātiem caur viņu ticību un viņu paļāvību.”
12. Pēc šī paskaidrojuma jautātājs, pilns dusmu, Man uzgrieza muguru un visu dienu Man ne par
ko vairs nejautāja; bet tā vietā jo čaklāk ar Mani nodarbojās abi esejieši.
13. Kapteinis par to uz esejiešiem jau kļuva dusmīgs un labprāt viņiem būtu pateicis, ka viņi ar Mani
gan jau pietiekami būs aprunājušies, bet Man par patiku viņš tomēr ar visu spēku no tā atturējās.
14. Bet pēcpusdienā Es viņiem abiem ieteicu griezties pie Mateja un citiem Maniem mācekļiem,
starp kuriem viņi drīz atrada Bartolomeju, par kuru viņiem bija liels prieks, tā kā viņš, kā zināms, arī
bija esejietis. Abi tad ar maniem mācekļiem līdz pusnaktij pārrunāja par Manu Mācību, Maniem darbiem
un Manu dievišķo būtību.
15. Bet Es pēcpusdienā kopā ar kapteini, Ebabu un viņa ģimenes locekļiem aizgāju pie jūras, kur tie
astoņi kuģa kalpi apkalpoja kuģi un tādēļ, ka tas bija nedaudz bojāts, ar īstu čaklumu to labi izremontēja.
Kad mēs nonācām pie viņiem, tiem bija liels prieks un viņi kapteinim atstāstīja, kā Es esmu staigājis
pa ūdeni. Jo šī parādība tiem astoņiem pavisam neizgāja no galvas un sirds.
16. Kad kapteinis to dzirdēja, viņš Man jautāja, kā tad tas esot iespējams.
17. Es viņam teicu: “Es tev vakar stāstīju, kādas varas Man ir padotas un tām vajag Man paklausīt!
Kā tu pēc tam spēji Man jautāt? Vispār, ja tu uzdrošinies savas kājas likt uz ūdens, un ja Es to gribu, tad
arī tu varēsi pa to staigāt tik ilgi, līdz Es to gribu! Ja jums visiem tas tīk, tad mēs tūlīt varam pamēģināt,
bet jums nevajag šaubīties, bet gan jums vajag Man sekot pavisam droši un drosmīgi.
18. KAPTEINIS saka: “Tas viss gan būtu pareizi, ja tikai šeit pie krasta jūra tūlīt nebūtu tik dziļa!
Garā posmā no šejienes uz augšu un leju krasti tūlīt iet tieši vertikāli lejup gandrīz bezdibenīgā dziļumā.
— Iespējamā veidā kādam pirmais solis tak tomēr varētu neizdoties un tas nonāktu lejā, kur mājo
lielās salamandras!”
19. “Mazticīgais”, ES saku, “Vai tad tu domā, ka Es uzdrīkstētos būt pārdrošs, ja es nezinātu, kas Es
esmu un kam visam vajag būt pakļautam Manai gribai? — Kuram no jums ir drosme un ticība, tas lai
Man seko!”
20. Pēc tam Es nostājos uz jūras virsmas, un tā Mani nesa kā cieta zeme. Tā Es nosoļoju desmit soļus
no krasta, pagriezos un ielūdzu sabiedrību nākt pie Manis; bet viņi neiedrošinājās.
21. Te Es pasaucu Ebaba jaunāko, divpadsmit gadus veco meitiņu, un viņa saņēma drosmi un no
129