3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

nes Viņu ieraudzīsim nākam pie mums!”
7. Tad abas ātri steidzas pret rietumiem uz meža pusi un drīz tajā pazūd.
8. Arurans, kas arī bija nomodā, noskatās abām pakaļ un kad viņas vairs nebija saredzamas, teica:
“Beigās viņas apmaldīsies? Kalnājs no šejienes novirzīdamies pret dienvidiem, kā šķiet diezgan spēcīgi
kļūst stāvāks? Lielā dedzībā viņas aizskries prom un Meistars var šeit atnākt no kādas citas puses, un
viņas Viņu meklēs un beigās tomēr neatradīs!”
9. Rafaels saka: “Raizējies par ko citu! Viņas abas tikpat maz apmaldīsies, kā es apmaldītos vai varētu
apmaldīties. Kur aiz mīlestības sirds ir tādā visspēcīgākā gaismā, tur lai kāda apmaldīšanās ir pilnīgi neiespējama!
Protams, viņas dziļi ieies mežā, bet Meistaru viņas atradīs!”
10. Ar to Arurans nomierinās, vēlreiz vērš savu skatu uz vēl spēcīgi degošo un ļoti stipri dūmojošo
pilsētu un ar savām tālu redzošām, asām acīm atklāj, ka uz visām pusēm no pilsētas sāk virzīties cilvēku
pūļi. arī pret mūsu kalnu viņš ierauga nākam veselu procesiju un saka: “Nu, lai viņiem klājas labi!- Ja
viņi visi pievienojas mums, no kurienes tik daudziem šeit atgādās tik daudz maizes? Viņi pilnīgi un tīri
apēdīs veco Markusu kopā ar viņa mājokli!”
11. Rafaels saka: “Ari tu raizējies par ko citu! Visai zemei un visai radībai katrā acumirklī arī ļoti
daudz no visa kā vajag un Pats Kungs tomēr labi paēdina visu lielo zemi un visas uz tās esošās būtnes!
Bet kas ir zeme pret Sauli, kas ir vairāk kā desmit reiz simtstūkstots reiz lielāka nekā šī zeme un vienmēr
izlieto neizmērojami daudz barības tās varenās gaismas uzturēšanai un uz tās plašajiem gaismas klajumiem
neskaitāmo radību uzturēšanai un Kungs rūpējas par to, tāpat kā par tevi cēlais draugs!
12. Bet padomā tikai par mūžam nekad neizmērojamo Visuma telpu, pilnu vēl daudz lielākām Saulēm
un Zemēm kāda ir šī Zeme un to apgaismojošā Saule! No viena un tā paša Kunga viss vienmēr
vienādi tiek uz bagātīgāko apgādāts ar visu, kas noderīgs to eksistencei. Nekur nekāda trūkuma, bet gan
visur vislielākā pārpilnība. Bet ja tā, un neiespējami citādi, kā tu pēc tam vari raizēties no kurienes tik
daudziem, kas ir ceļā uz šejieni, ņems maizi?”
13. Arurans saka: “Jā, jā, tev nu jau ir taisnība! es neesmu nekāds gudrais, bet gan cilvēks un bieži uz
acumirkli aizmirstu kur es atrodos, bet nu jau atkal esmu pilnīgi kārtībā!”
14. Hebrams, kas no saviem trīsdesmit biedriem arī ir palicis nomodā, pienāk klāt un saka: “Bet
šodien, kā stingrā sabatā būs liels apjukums! Ja šis ugunsgrēks būtu izcēlies kādā darbdienā, tad šos
ugunsgrēkā visu zaudējušos, kas nāks pie mums ar vārdiem un darbiem varētu atbalstīt; bet šodien tas
pat lielajam Meistaram būs grūts uzdevums!”
15. Rafaels saka: “ arī tu raizējies par ko citu! Vai tu jau reiz esi redzējis, ka Saule svin sabatu, vai
Mēnesi vai zvaigznes, vai vējš, lietus, stādu attīstība un līdzīgi vēl daudz kas? Bet kādēļ šī radība nesvin
nekādu sabatu! Tādēļ ka Kunga nepārtraukti visdarbīgākā griba nekādu sabatu, kuras Kungs Viņš ir,
nekad nesvin!
16. Kā tu no Dieva vari sagaidīt kādu Viņu apgrūtinošu likumu, kuru Dievs pavēlēja tieši cilvēkiem
tikai viņu svētībai tik ilgi, cik tas Viņam šķiet ieteicams?!
17. Bet ja Dievs kontrolē sabatu un tā svētīšanu, ko tu ar tavu muļķīgo sabatu gribi sasniegt? Vai tu
arī man nevēlies uzspiest sabatu? Vai arī man, caur kādu nederīgu, bezmērķīgu un bezjēdzīgu slaistīšanos
itkā jāsvin sabats? Ak, pagaidi, tieši šodien, kā kādā sabatā, es jums sadošu vēju, ka jūs mēnesi ilgi
neko neapjautīsiet!”
18. Hebrans saka: “Ak, tu pārdabiskais draugs, nevajag man ņemt ļaunā manu jautājumu! Vienmēr
tikai atceries, ka mēs esam cilvēki un pat pie mūsu iespējami labākās gribas pie ārkārtējiem apstākļiem
tomēr vēl vienmēr kā cūka peļķē iekrītam senierastajā? Bet tu, ak, varenais Dieva kalps un eņģeli, turpmāk
mūs visus pasargā no tā; jo mēs visi esam tikai vāji un ļoti nepilnīgi cilvēki!”
19. Rafaels saka: “Ej pie saviem brāļiem un nomierini viņus, jo viņi visi kavējās tajās pat dumjajās
sabata raizēs, ar kurām tu te esi atnācis. Rādi viņiem viņu rūpju lielo muļķību. Viņi nu pamazām mostas.”-
Hebrams iet un ar labiem panākumiem dara ko Rafaels viņam bija pavēlējis.
20. Kad tas ir kārtībā, pamostas Ebals no Nācaretes un tūlīt Aruranam jautā pēc savas Jaras; bet tas
viņu informē par visu kas te ir noticis un ka Jara kopā ar Helenu ir aizgājušas mežā meklēt Kungu.
21. Ebals saka: “Ai, ai, to viņām nevajadzētu darīt! Iespējams, ka mežs jau būs pilns ar visādiem viesiem
no Cezārijas! Cik viegli abām var kas atgadīties, kas viņām varētu būt ļoti nepatīkami!”
22. Rafaels saka: “Ari tu raizējies par ko citu! Viņas abas jau sen ir īstā vietā un drīz atkal būs šeit.
Saulei pilnīgi uzlecot nāk Kungs un viņas abas nebūs tālu no Viņa.”
136