3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

ja tās kaut kur uzdīgst vajag tikt iznīdētām, un ja kļūst ļoti karsts un sauss, nedrīkst bez uzmanības tikt
atstāta lejkanna.
20. Un redzi, līdzīgu dārziņu Es esmu iekārtojis arī tavā sirdī un esmu bagātīgi apgādājis ar visādiem
derīgiem augiem; šī dārziņa pieskatīšana un tālākā kopšana nu jau ir atstāta vienīgi tavā ziņā. Esi uzmanīga
un čakla šī dārziņa pieskatīšanā un kopšanā, tad tu no tā iegūsi bagātu ražu! — Vai tu šo ainu
saproti?”
21. Jara saka: “Jā, Kungs, Tu mana vienīgā mīlestība, es to pilnīgi saprotu; bet par to gan vēlētos nedaudz
noskumt, ka līdz ražai man vēl ilgi jāpārvar tik daudz vētru! Bet es ceru un ticu, ka tu Savai nabaga
kalponei neļausi iet pazušanā, ja viņā kādā postā sauks Tevi palīgā; jo Tu esi dzirdējis un uzklausījis
manas lūgšanas tad, kad es Tevi neredzēju un nepazinu kā tagad! ”
22. Es saku: “Visi kas Mani pazīst un sirdī piesauc un paļaujas uz Mana Vārda varu, mūžam nenāks
kaunā un ciešanās, par to tu vari būt pilnīgi droša! Bet nu nozīmē sēsties pie galdiem un ēst kas tur ir
uzlikts!”
211. Ceturtā baušļa izskaidrojums.
1. Pēc tam mēs visi ātri dodamies pie galdiem un baudām mūsu mielastu. Ēšanas laikā šoreiz netika
runāts, bet pēc nobaudītā vīna sabiedrībā sāka kļūt ļoti dzīvi. Līdzās tam galdam, kur sēdēju Es
kopā Kireniju, Kornēliju, Faustu un Jūliju, ar Maniem mācekļiem, ar Ebalu, Jaru, Kisjonu, Philopoldu,
ar Aruranu, Helēnu, Mataelu un viņa biedriem, ar eņģeli Rafaelu un zēnu Josoli, bija iekārtots kāds
jauns galds mūsu persiešiem. Tie visi citi jau zināmie viesi sēdēja pie īpaši viņiem norīkotiem galdiem,
skatoties pēc tā, ka viņi sabiedriski saderēja kopā.
2. Bet visi brīnījās par patīkami silto vakaru pēc tik kardinālas vētras un sevišķi viņi brīnījās, ka
zeme, virs kuras vēl pirms pāris stundām stāvēja ūdens vairākas pēdas augstumā un ir pilnīgi sausa.
Arurans man jautāja, kā izskatīsies ar nakts mītnēm tik daudziem. Cik var saiet viņa teltīs viņš labprāt
gribētu uzņemt, bet tā, ka te ir runa par pajumti vairākiem simtiem, tad viņa teltis gan ne tuvu nebūtu
pietiekamas.
3. Es teicu: “Draugs, Ādamam un viņa tuvākiem pēcnācējiem nebija ne teltis, ne būdas vai pat pavisam
ērti iekārtotas mājas; zemes virsma un kāds ēnains koka viņiem bija viss, un viņi ļoti daudzas naktis
gulēja zem klajas debess un bija veseli un spēcīgi. Viņi pat neprata izgatavot miesas segas. Vīģes lapu
vainags kaunuma apsegšanai bija viņu miesas tērps un visi sasniedza vairāku simtu gadu lielu vecumu.
Bet tagad cilvēki ir atraduši dzīves ērtības un vienas pazaudētās paradīzes vietā paši sev ir radījuši daudzas
simttūkstošas, un redzi, tagad simts gadu vecums ir kļuvis brīnums.
4. Redzi, pie tā ir vainīga cilvēka izlutinātība, caur to viņi paši attālinās no pasaules ķermeņa dabas,
kuras mērķis ir nest cilvēkus, paēdināt un uzturēt stiprus un veselus!
5. Tādēļ tu, Mans mīļais Aruran esi bez raizēm par šo daudzo viesu naktsguļu. Viņi pavisam labi
pavadīs nakti uz labas un veselīgas zemes. Kuru reiz pārņem miegs, tas pavisam labi izguļas uz akmens
spilvena; ja akmens zem galvas viņam nav paciešams, tad tas cilvēks nekad nav noguris un viņam nav
vajadzīgs miers un tā viņš jau atkal var piecelties un iet pie darba.
6. Mīkstas gultas cilvēkus padara mīkstus un viņiem atņem nepieciešamo locekļu spēku un pārāk
ilgs miegs vājina dvēseli un miesas muskuļus. Cilvēka daba ir kā zīdainis, kuru nekas tik labi nebaro kā
mātes krūts un tie bērni, kas ilgi saņem barību no spēcīgas mātes krūts, pieņemot, ka viņa ir tik veselīga
un nesamaitāta kā kāda Ieva –kļūst milzīgi stipra un viņus nenogurdina cīna ar lauvu.
7. Līdzīgā mērā šīs Zemes daba cilvēkiem arī ir patiesa mātes krūts. Ja viņi caur visādām nevajadzīgām
mīkstčaulībām no tās neattālinās. Bet ja cilvēki no šīs lielās mātes krūts reiz attālinās un sevi izolē
no tās spēcīgās iedarbības, tad viņiem, protams, iziet tā, kā kādam pieaugušam vīram, ja viņam no kādas
mātes jādzer piens. Tas viņam būs pretīgs un viņš to izspļaus. Kas viņu kā bērnu spēcināja un vislabāk
baroja, tas viņu kā no mātes krūts sen pāraugušu vīru padarīs slimu un nespēcīgu.
8. Nu, cilvēks pie mātes krūts, protams, gan nevar vienmēr dzert spēku un dabas dzīvību saviem
muskuļiem; bet no Zemes mātes krūts viņam nekad nav pārāk jāattālinās, ja viņš miesā grib būt spēcīgs
un sasniegt lielu vecumu.
9. Mozus teica: Godā tēvu un māti, tad tu ilgi dzīvosi un tev labi klāsies! Ar to Mozus apzīmēja ne
tikai radītāju tēvu un dzemdējošo māti; bet gan tikpat labi arī Zemi un tās vienmēr jaunas dzīvības
234