Views
5 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

ne tikai mirdz, bet tas

ne tikai mirdz, bet tas arī darbojas! Piliena centrā saules attēla gaisma sabiezē, piliens savā centrā pāriet kādā lielā dzīvības siltumā, šajā dzīvības siltumā pats pilnīgi izšķīst dzīvības elementā un tā atdzīvina augus, kas cīnās ar nāvi; bet tādēļ attēls pilienā vēl ilgi nav pati saule, bet gan tikai tās līdzība, apgādāta ar kādu daļiņu tās spēka un iedarbības, kāda mīta pašā īstenajā, lielajā Saulē! 11. Un redzi, tāda starpība tad arī ir starp mani un Dziednieku no Nācaretes! Viņš ir pati dzīvības Saule un manī kā rasas pilienā tikai brīnumaini gaiši darbojas tās mūžam patiesās, lielās Saules, no kuras neskaitāmi miljardi tādi pilieni kā es, sūc tās svēto dzīvības barību, mazs attēliņš. — Vai tu to saproti?” 12. SNETALS runā: “Ak Dievs, tā ir svēti liela runa! Draugs, tu jau esi vairāk kā piliens, tu esi vesela jūra! Ak, tik tālu mēs visi nekad netiksim; jo tas ir pārāk aizgrābjoši liels, svēts un dižens! Bet pie šādiem apstākļiem un ļoti dievišķām attiecībām, mēs kā vēl pārāk rupji grēcinieki neiedrošināmies šeit uzkavēties, jo šī vieta sāk kļūt arvien svētāka un svētāka!” 13. Pēc tam arī tie pārējie vienpadsmit sāk runāt ļoti pazemīgi un arī grib doties kaut kur tālāk; bet Jūlijs tam neļauj notikt. 14. Bet SNETALS saka: “Kungs, kad reiz Mozus uz kalna gāja pie liesmojošā ērkšķu krūma, lai uzzinātu, kas tas ir, te gaiša balss no liesmas runāja: “Mozu, novelc savus apavus; jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta!” Pēc rokām aptverami skaidras liecības šeit ir tas, ko Mozus sastapa uz kalna; tātad arī šī vieta ir svēta un mēs, grēcinieki, neesam cienīgi tajā ienākt!” 49. Ārējo notikumu pie Mozus izskaidrojums 1. Uz Jūlija, kas neko sevišķu nezināja Snetalam atbildēt, vēlēšanos, līdzās stāvošais MATAELS saka: “Kas tad jums saka, vai jūs esat, vai neesat cienīgi nākt šajā vietā? Kurā kādā gudrības grāmatā tad stāv rakstīts, ka kādam slimniekam jebkad nav jābūt sava ārsta cienīgam? Zināt, šāds jūsu pieņēmums nāk no tempļa nepatēstās gudrības, kas arī tam, kurš ar nesvaidītu roku kaut kur pieskaras pie durvju sliekšņa, kas ved uz Vissvētāko vietu, liek rokas cepināt ugunī. Bet ja pret labu samaksu augstie farizeji katru dienu slepeni tur ved svešiniekus un viņiem visu rāda un vēsturiski izskaidro, tad svešinieku rokas noteikti netiek cepinātas pie uguns. 2. Ko caur to tad Dievs īstenībā gribēja Mozum teikt, ka Viņš viņam lika noaut apavus? 3. Redziet, caur to Dievs Mozum teica: “Novelc tavu materiāli juteklisko, caur tavu gribu atmet no sevis veco miesas Ādamu un stāvi Manā priekšā kā tīri garīgs cilvēks, citādi tu Manu balsi nevari saprast un Es tevi nevaru padarīt par manas tautas vadoni!” 4. Bet ko nozīmēja uzkāpšana kalnā? 5. Redziet, Mozus bēga no faraona vajāšanas tādēļ, ka bija nogalinājis kādu ķēniņ augstu ierēdni, kas šis ierēdnis arī bija tikpat labi kā ķēniņa dēls. 6. Mozum faraona acīs gan bija liela nozīme, tā ka ļoti iespējams, ka viņš reiz līdzīgi Jāzepam uz sevis uzņemtos Ēģiptes kundzību un tā paaugstinātu savu tautu. 7. Šādu cenšanos tikt uz augšu Dievs viņam tuksnesī rādīja caur uzkāpšanu kalnā, bet kura virsotni sasniegt viņš tomēr nedrīkstēja; jo viņš tika aizkavēts caur liesmojošu ērkšķu krūmu. 8. Un pēc mūsu valodas izpratnes te tālāk pavēlēts: “Tev gan jākļūst par manas tautas glābēju, bet ne tādā veida, kā tu to tici, bet gan kā Es, tavs Dievs un tavs Kungs tev to norādīšu. 9. Tev nav jākļūst par Ēģiptes ķēniņu un Manu tautu, kuru līdz šim Es sev esmu audzinājis pazemībā, nav jāpadara juteklisku, savtīgu un augstprātīgu, bet gan tautai šo zemi vajag atstāt un kopā ar tevi doties šajā tuksnesī. Te es tautai došu likumus un Es Pats būšu tautas Kungs un Vadonis; un, ja tā būs Man uzticīga, Es tai došu Salema zemi, kurā strautos tek piens un medus!” 10. Redziet, ar to, toreizējo laiku līdzībā, Dievs Mozum pavisam negribēja teikt, ka viņam patiesi būtu jānovelk savi apavi, bet gan tikai seno Ādamu, jeb cilvēka ārējās, jutekliskās alkas, kas īstenas dzīvības cilvēkam ir tieši tas, kas apavi kāda cilvēka kājās, kas arī ir apakšējā, ārējā, pēdējā un visdrīzāk pieciešamā tērpa daļa. Bet vieta, kuru Dievs dēvē par svētu, ir tikai dvēseles pazemīgais stāvoklis, bez kā viņa nevar pastāvēt mūžīgas mīlestības, kas ir patiesākā dzīvības elementu uguns, priekšā. 12. Bet ērkšķu krūms, kas tur deg, ir zīme, ka pravieša ceļš būs ļoti ērkšķains; bet viņa lielā mīlestība uz Dievu un saviem brāļiem, kas kā liesma parādās virs un cauri visam ērkšķu krūmam, apsvilinās ērkšķu krūma dzeloņus un beigās visu ērkšķu krūmu iznīcinās un ceļu padarīs bez ērkšķiem. 54

13. Redzi, tā ir tā, ko tu pirmīt pievedi, jēga! Bet ja nekļūdīgi tā, kā tu kādu laicīgu vietu vari turēt par vairāk vai mazāk svētu? 14. Novelciet arī jūs pilnīgi savus pasaules apavus un visās dzīvības lietās esiet pazemīgi, tad arī jūs šeit stāvēsiet cienīgi, līdzīgi mums visiem, jo mēs visi kā cilvēki Dieva un tā Viena, kas ir šeit, priekšā, šeit esam pilnīgi vienādi un nevienam otra priekšā nav kāda priekšrocība. 15. Kad SNETALS no Mataela dzird šādu runu, viņš saka: “Ja reiz ir pilns ar šādu visas gudrības pārpilnību, tad, protams, ir viegli būt bez kādām bailēm, jo redzīgam ir viegli iet uz priekšu, bet aklam vispirms vienmēr vajag pētīt, vai viņa nākamais solis būs drošs un tomēr pie visas uzmanības un uzticami pētošas piesardzības tas vienmēr kaut kur piedauzās. Bet ja ir ceļa rādītājs kā tu, mīļais brāli Matael, tad arī kā aklais vēl var iet uz priekšu! Ak, tagad mēs jau paliekam un pār mēru priecājamies drīz tuvāk iepazīti to, par kuru aiz rokām aptveramiem skaidriem iemesliem tu esi devis tik lielu liecību!” 16. JŪLIJS, Mataelam draudzīgi spiezdams roku, saka: “Mūžam pateicība tam Kungam, kas tevi un tavus četrus brāļus tik vareni ir izdziedinājis! Ko visu es no tevis jau neesmu iemācījies un tik skaidri un viegli aptverami, un es pie sevis manu, ka manā dvēselē nu pavisam ievērojami sāk aust gaisma, un, ja tas tā turpinās, tad es ceru īsā laikā arī iet tavās pēdās!” 17. MATAELS saka: “Citādi jau arī nevar būt! Jo ir tikai viens Dievs, viena gaisma, viena mīlestība un tikai viena mūžīga patiesība; mūsu šīspuses Zemes dzīve ir ceļš uz to. Caur mūžīgu mīlestības gribu Dievā mēs esam izgājuši no mīlestības un gaismas, lai kļūtu patstāvīga mīlestība un patstāvīga gaisma. Mēs to varam, mums to vajag! 18. Bet kā? Redzi, augstais brāli, vienīgi caur mīlestību uz Dievu un caur viņas nekad atpūsties nevarošo darbību! Jo mūsu mīlestība uz Dievu ir paša Dieva mīlestība mūsos un mūsu dvēseli ved patiesas, mūžīgas dzīvības, kas sevī ir pilnīgākā patiesība un gaišākā gaisma, vienmēr paaugstinātā darbībā, Tātad, ja kāda cilvēka dvēselē sāk aust gaisma, tad viņā jau ir ļoti tuvu mūžīgās dzīvības mērķis, un vairs neiespējami citādi, kā sasniegt mūžīgās dzīvības mērķi, kas te sevī viss ir visā, ko vien pilnīga dzīvība visā brīvībā un pilnīgākā patstāvībā mūžam jebkad var sasniegt. 19. Tādēļ esi priecīgs un līksms, augstais brāli! Drīz arī tava dvēsele skatīs to, ko vienmēr skaidrākā gaismā nu skata manējā! Tikai tavas dvēseles pilnā dienā tu aptversi Tā lielumu, kuru tu vēl ar nelielu biklumu dēvē par “Dziednieku no Nācaretes”! 20. Kā cilvēks Viņš gan ir līdzīgs tev un man, — bet Viņa Gars! Tas ar savu spēku un ar savu gaismu izspiežas cauri visai mūžīgai bezgalībai! — Vai tu, augstais brāli, esi mani labi sapratis?” 22. JŪLIJS, pavisam līdz asarām aizkustināts, saka: “Jā, mīļais un īstenībā par mani daudz augstāk stāvošais brāli; patiesi, aiz mīlestības es tevi varētu gandrīz nospiest, un Dziednieku no Nācaretes es vairs nevaru uzlūkot bez mīlestības asarām un nu tikai aptveru tās meitenītes lielo mīlestību, kas īstenībā pavisam vairs nav dabūjama prom no Viņa sāniem!” 22. SNETALS saka: “Dievam slava! Tagad mums vairs nebūs grūti viņu pazīt! Mums nu tikai jāskatās uz to, kuram līdzās tā zināmā meitenīte staigā, tas arī tas būs!” — Pēc tam viņi novēroja. 50. To divpadsmit šaubas par dziednieka personu 1. Bet pēc Manas pavēles Jara nu staigāja kopā ar Rafaelu un Jozu un ar abiem pārrunāja par tik pēkšņi parādījušos Mataela gudrību, un ar to tie divpadsmit bija divkārt nezināšanā, kurš no abiem meitenītei līdzās esošiem esmu Es. Bet vienlaicīgi viņi Mani taka bija iedomājušies kā vīru. Nu ar Jaru nodarbojās tikai divi zēni, pēc izskata tikai kā divpadsmit līdz četrpadsmit gadus veci, un tā tiem divpadsmit tā lieta negāja kopā. Un tādēļ VIENS no tiem divpadsmit Snetalam teica: “Draugs, šoreiz tu mūsu vārdā esi uzgavilējis nedaudz par agru. Meitenīte, kas, jādomā, ir lielā viesnīcnieka no Geneceretes Ebaba meitiņa, jo mēs, kalnieši, viesnīcā, kad mums tajā vietā bija kas darāms viņu jau bieži esam redzējuši, staigā starp diviem zēniem, jādomā, valsts pārvaldnieka dēliem. Viens vai otra nebūs dziednieks no Nācaretes. bet nu ir jautājums: “Kurš tad tas ir?” Es tev, brāli, saku, ar mūsu gudrību mums šeit nekādā gadījumā nepietiek; tādēļ pagaidām klusēšana mums, nenoliedzami, jau ir tas labākais līdzeklis!” 2. SNETALS saka: “Es nu jau esmu pilnīgi tavās domās; bet augstais kungs Jūlijs mums īstenībā ir licis nedaudz atdauzīties, kas mums vispār arī ir noticis pavisam taisnīgi; kādēļ mēs te vienmēr atveram mūsu mutes! Klusēt, klausīties un redzēt, tas patiesi ir tas labākais un zināmā mērā visas gudrības sākums!” Pēc šiem vārdiem tie divpadsmit apklust un viņu dvēseles ir pilnas visādām domām. 55