3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

13. Redzi, tā ir tā, ko tu pirmīt pievedi, jēga! Bet ja nekļūdīgi tā, kā tu kādu laicīgu vietu vari turēt par
vairāk vai mazāk svētu?
14. Novelciet arī jūs pilnīgi savus pasaules apavus un visās dzīvības lietās esiet pazemīgi, tad arī jūs
šeit stāvēsiet cienīgi, līdzīgi mums visiem, jo mēs visi kā cilvēki Dieva un tā Viena, kas ir šeit, priekšā,
šeit esam pilnīgi vienādi un nevienam otra priekšā nav kāda priekšrocība.
15. Kad SNETALS no Mataela dzird šādu runu, viņš saka: “Ja reiz ir pilns ar šādu visas gudrības pārpilnību,
tad, protams, ir viegli būt bez kādām bailēm, jo redzīgam ir viegli iet uz priekšu, bet aklam vispirms
vienmēr vajag pētīt, vai viņa nākamais solis būs drošs un tomēr pie visas uzmanības un uzticami
pētošas piesardzības tas vienmēr kaut kur piedauzās. Bet ja ir ceļa rādītājs kā tu, mīļais brāli Matael, tad
arī kā aklais vēl var iet uz priekšu! Ak, tagad mēs jau paliekam un pār mēru priecājamies drīz tuvāk iepazīti
to, par kuru aiz rokām aptveramiem skaidriem iemesliem tu esi devis tik lielu liecību!”
16. JŪLIJS, Mataelam draudzīgi spiezdams roku, saka: “Mūžam pateicība tam Kungam, kas tevi un
tavus četrus brāļus tik vareni ir izdziedinājis! Ko visu es no tevis jau neesmu iemācījies un tik skaidri un
viegli aptverami, un es pie sevis manu, ka manā dvēselē nu pavisam ievērojami sāk aust gaisma, un, ja
tas tā turpinās, tad es ceru īsā laikā arī iet tavās pēdās!”
17. MATAELS saka: “Citādi jau arī nevar būt! Jo ir tikai viens Dievs, viena gaisma, viena mīlestība
un tikai viena mūžīga patiesība; mūsu šīspuses Zemes dzīve ir ceļš uz to. Caur mūžīgu mīlestības gribu
Dievā mēs esam izgājuši no mīlestības un gaismas, lai kļūtu patstāvīga mīlestība un patstāvīga gaisma.
Mēs to varam, mums to vajag!
18. Bet kā? Redzi, augstais brāli, vienīgi caur mīlestību uz Dievu un caur viņas nekad atpūsties nevarošo
darbību! Jo mūsu mīlestība uz Dievu ir paša Dieva mīlestība mūsos un mūsu dvēseli ved patiesas,
mūžīgas dzīvības, kas sevī ir pilnīgākā patiesība un gaišākā gaisma, vienmēr paaugstinātā darbībā, Tātad,
ja kāda cilvēka dvēselē sāk aust gaisma, tad viņā jau ir ļoti tuvu mūžīgās dzīvības mērķis, un vairs
neiespējami citādi, kā sasniegt mūžīgās dzīvības mērķi, kas te sevī viss ir visā, ko vien pilnīga dzīvība
visā brīvībā un pilnīgākā patstāvībā mūžam jebkad var sasniegt.
19. Tādēļ esi priecīgs un līksms, augstais brāli! Drīz arī tava dvēsele skatīs to, ko vienmēr skaidrākā
gaismā nu skata manējā! Tikai tavas dvēseles pilnā dienā tu aptversi Tā lielumu, kuru tu vēl ar nelielu
biklumu dēvē par “Dziednieku no Nācaretes”!
20. Kā cilvēks Viņš gan ir līdzīgs tev un man, — bet Viņa Gars! Tas ar savu spēku un ar savu gaismu
izspiežas cauri visai mūžīgai bezgalībai! — Vai tu, augstais brāli, esi mani labi sapratis?”
22. JŪLIJS, pavisam līdz asarām aizkustināts, saka: “Jā, mīļais un īstenībā par mani daudz augstāk
stāvošais brāli; patiesi, aiz mīlestības es tevi varētu gandrīz nospiest, un Dziednieku no Nācaretes es
vairs nevaru uzlūkot bez mīlestības asarām un nu tikai aptveru tās meitenītes lielo mīlestību, kas īstenībā
pavisam vairs nav dabūjama prom no Viņa sāniem!”
22. SNETALS saka: “Dievam slava! Tagad mums vairs nebūs grūti viņu pazīt! Mums nu tikai jāskatās
uz to, kuram līdzās tā zināmā meitenīte staigā, tas arī tas būs!” — Pēc tam viņi novēroja.
50. To divpadsmit šaubas par dziednieka personu
1. Bet pēc Manas pavēles Jara nu staigāja kopā ar Rafaelu un Jozu un ar abiem pārrunāja par tik pēkšņi
parādījušos Mataela gudrību, un ar to tie divpadsmit bija divkārt nezināšanā, kurš no abiem meitenītei
līdzās esošiem esmu Es. Bet vienlaicīgi viņi Mani taka bija iedomājušies kā vīru. Nu ar Jaru nodarbojās
tikai divi zēni, pēc izskata tikai kā divpadsmit līdz četrpadsmit gadus veci, un tā tiem divpadsmit
tā lieta negāja kopā. Un tādēļ VIENS no tiem divpadsmit Snetalam teica: “Draugs, šoreiz tu mūsu vārdā
esi uzgavilējis nedaudz par agru. Meitenīte, kas, jādomā, ir lielā viesnīcnieka no Geneceretes Ebaba meitiņa,
jo mēs, kalnieši, viesnīcā, kad mums tajā vietā bija kas darāms viņu jau bieži esam redzējuši, staigā
starp diviem zēniem, jādomā, valsts pārvaldnieka dēliem. Viens vai otra nebūs dziednieks no Nācaretes.
bet nu ir jautājums: “Kurš tad tas ir?” Es tev, brāli, saku, ar mūsu gudrību mums šeit nekādā gadījumā
nepietiek; tādēļ pagaidām klusēšana mums, nenoliedzami, jau ir tas labākais līdzeklis!”
2. SNETALS saka: “Es nu jau esmu pilnīgi tavās domās; bet augstais kungs Jūlijs mums īstenībā ir
licis nedaudz atdauzīties, kas mums vispār arī ir noticis pavisam taisnīgi; kādēļ mēs te vienmēr atveram
mūsu mutes! Klusēt, klausīties un redzēt, tas patiesi ir tas labākais un zināmā mērā visas gudrības sākums!”
Pēc šiem vārdiem tie divpadsmit apklust un viņu dvēseles ir pilnas visādām domām.
55