3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

ne tikai mirdz, bet tas arī darbojas! Piliena centrā saules attēla gaisma sabiezē, piliens savā centrā pāriet
kādā lielā dzīvības siltumā, šajā dzīvības siltumā pats pilnīgi izšķīst dzīvības elementā un tā atdzīvina
augus, kas cīnās ar nāvi; bet tādēļ attēls pilienā vēl ilgi nav pati saule, bet gan tikai tās līdzība, apgādāta
ar kādu daļiņu tās spēka un iedarbības, kāda mīta pašā īstenajā, lielajā Saulē!
11. Un redzi, tāda starpība tad arī ir starp mani un Dziednieku no Nācaretes! Viņš ir pati dzīvības
Saule un manī kā rasas pilienā tikai brīnumaini gaiši darbojas tās mūžam patiesās, lielās Saules, no
kuras neskaitāmi miljardi tādi pilieni kā es, sūc tās svēto dzīvības barību, mazs attēliņš. — Vai tu to
saproti?”
12. SNETALS runā: “Ak Dievs, tā ir svēti liela runa! Draugs, tu jau esi vairāk kā piliens, tu esi vesela
jūra! Ak, tik tālu mēs visi nekad netiksim; jo tas ir pārāk aizgrābjoši liels, svēts un dižens! Bet pie šādiem
apstākļiem un ļoti dievišķām attiecībām, mēs kā vēl pārāk rupji grēcinieki neiedrošināmies šeit
uzkavēties, jo šī vieta sāk kļūt arvien svētāka un svētāka!”
13. Pēc tam arī tie pārējie vienpadsmit sāk runāt ļoti pazemīgi un arī grib doties kaut kur tālāk; bet
Jūlijs tam neļauj notikt.
14. Bet SNETALS saka: “Kungs, kad reiz Mozus uz kalna gāja pie liesmojošā ērkšķu krūma, lai uzzinātu,
kas tas ir, te gaiša balss no liesmas runāja: “Mozu, novelc savus apavus; jo vieta, kur tu stāvi, ir
svēta!” Pēc rokām aptverami skaidras liecības šeit ir tas, ko Mozus sastapa uz kalna; tātad arī šī vieta ir
svēta un mēs, grēcinieki, neesam cienīgi tajā ienākt!”
49. Ārējo notikumu pie Mozus izskaidrojums
1. Uz Jūlija, kas neko sevišķu nezināja Snetalam atbildēt, vēlēšanos, līdzās stāvošais MATAELS saka:
“Kas tad jums saka, vai jūs esat, vai neesat cienīgi nākt šajā vietā? Kurā kādā gudrības grāmatā tad stāv
rakstīts, ka kādam slimniekam jebkad nav jābūt sava ārsta cienīgam? Zināt, šāds jūsu pieņēmums nāk
no tempļa nepatēstās gudrības, kas arī tam, kurš ar nesvaidītu roku kaut kur pieskaras pie durvju sliekšņa,
kas ved uz Vissvētāko vietu, liek rokas cepināt ugunī. Bet ja pret labu samaksu augstie farizeji katru
dienu slepeni tur ved svešiniekus un viņiem visu rāda un vēsturiski izskaidro, tad svešinieku rokas noteikti
netiek cepinātas pie uguns.
2. Ko caur to tad Dievs īstenībā gribēja Mozum teikt, ka Viņš viņam lika noaut apavus?
3. Redziet, caur to Dievs Mozum teica: “Novelc tavu materiāli juteklisko, caur tavu gribu atmet no
sevis veco miesas Ādamu un stāvi Manā priekšā kā tīri garīgs cilvēks, citādi tu Manu balsi nevari saprast
un Es tevi nevaru padarīt par manas tautas vadoni!”
4. Bet ko nozīmēja uzkāpšana kalnā?
5. Redziet, Mozus bēga no faraona vajāšanas tādēļ, ka bija nogalinājis kādu ķēniņ augstu ierēdni, kas
šis ierēdnis arī bija tikpat labi kā ķēniņa dēls.
6. Mozum faraona acīs gan bija liela nozīme, tā ka ļoti iespējams, ka viņš reiz līdzīgi Jāzepam uz sevis
uzņemtos Ēģiptes kundzību un tā paaugstinātu savu tautu.
7. Šādu cenšanos tikt uz augšu Dievs viņam tuksnesī rādīja caur uzkāpšanu kalnā, bet kura virsotni
sasniegt viņš tomēr nedrīkstēja; jo viņš tika aizkavēts caur liesmojošu ērkšķu krūmu.
8. Un pēc mūsu valodas izpratnes te tālāk pavēlēts: “Tev gan jākļūst par manas tautas glābēju, bet ne
tādā veida, kā tu to tici, bet gan kā Es, tavs Dievs un tavs Kungs tev to norādīšu.
9. Tev nav jākļūst par Ēģiptes ķēniņu un Manu tautu, kuru līdz šim Es sev esmu audzinājis pazemībā,
nav jāpadara juteklisku, savtīgu un augstprātīgu, bet gan tautai šo zemi vajag atstāt un kopā ar tevi
doties šajā tuksnesī. Te es tautai došu likumus un Es Pats būšu tautas Kungs un Vadonis; un, ja tā būs
Man uzticīga, Es tai došu Salema zemi, kurā strautos tek piens un medus!”
10. Redziet, ar to, toreizējo laiku līdzībā, Dievs Mozum pavisam negribēja teikt, ka viņam patiesi būtu
jānovelk savi apavi, bet gan tikai seno Ādamu, jeb cilvēka ārējās, jutekliskās alkas, kas īstenas dzīvības
cilvēkam ir tieši tas, kas apavi kāda cilvēka kājās, kas arī ir apakšējā, ārējā, pēdējā un visdrīzāk pieciešamā
tērpa daļa. Bet vieta, kuru Dievs dēvē par svētu, ir tikai dvēseles pazemīgais stāvoklis, bez kā viņa
nevar pastāvēt mūžīgas mīlestības, kas ir patiesākā dzīvības elementu uguns, priekšā.
12. Bet ērkšķu krūms, kas tur deg, ir zīme, ka pravieša ceļš būs ļoti ērkšķains; bet viņa lielā mīlestība
uz Dievu un saviem brāļiem, kas kā liesma parādās virs un cauri visam ērkšķu krūmam, apsvilinās
ērkšķu krūma dzeloņus un beigās visu ērkšķu krūmu iznīcinās un ceļu padarīs bez ērkšķiem.
54