3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

viņš arī atklāja, ko tieši pilsētas virzienā sāk strauji tuvoties spēcīgs negaiss un pēc viņa domām pavisam
neliks ilgi uz sevi gaidīt.
2. Viņš nu nāca no kalna un kā laika pareģotājs nu vecajam Markusam teica: “Tu mīļais kaimiņ, šeit
ir tik daudz viesu un nepaies ne pusstunda un mēs visi esam zem trakojošākā negaisa! Vai tev gan ir
pietiekami pajumtes, kas mūs visus droši aizsargātu no visādām likstām? Jo pie tādas vētras nav droši
būt brīvā dabā! Es tieši negribu pārāk daudz teikt par vēju un lietu, bet krusa un zibeņi tomēr ir pārāk
nepatīkami, lai tos pārciestu brīvā dabā. Ja tev būtu maz pajumtes, tad mums būtu jāveic pasākumi!”
3. Markus saka: “Cik ilgi tas Viens, kas ir šeit, neko nesaka un pavēl, noteikti nekādas briesmas nav.
Šis Viens ir mūsu vislabākā un drošākā pajumte; bet ja Viņš grib, ka jātiek veiktiem pasākumiem tad tie
arī drīz tiks veikti! Tu, mans mīļais draugs un brāli, par to esi pavisam bez raizēm; viss jau nokārtosies
ļoti labi!”
4. Es pasaucu abus un Markusam saku: “Drīz virs mums stāvošais negaiss mums sagādās ļoti daudzas
likstas! Tādēļ pēc Hermes domām būtu labi, ja būtu dažas pajumtes, bet tev tam nolūkam pilnīgi
trūkst materiālu! No kurienes tos lielā steigā ņems?”
5. Markuss saka: “Kungs, cik ilgi Tu esi pie un starp mums, kā es pirmīt teicu draugam Herme, es
saku: “Tu esi mūsu vislielākā pajumte, un mums brīžam nav vajadzīga kāda labāka un izturīgāka!”
6. Šie vecā Markusa vārdi nu tiek skaļi un paļāvīgi izteikti no daudziem apkārt stāvošiem, un Es
saku: “Tātad lai tā ir! Bet ja nāktu krietna krusa pavadīta zibeņiem un lietus gāzēm?”
7. Visi saka: “Kungs, caur nedzirdētu zemestrīci ļauj vēl sagrūt visiem kalniem un zvaigznēm krist
no debesīm, tad Tavā klātbūtnē mēs par to smiesimies pilnā kaklā, jo kas mūs var ievainot, ja mūs aizsargā
Tava visuvarenā roka?”
8. Es saku: “Tā arī vētrā un briesmās jums sirdī, un ne vienīgi ar muti vajag runāt kā tagad, tad caur
jūsu ticību un jūsu dzīvu paļāvību Mana aizsardzība būs sekmīga; bet ja briesmās jūs sāktu zaudēt cerības,
tad Mana palīdzība jums tieši pārāk nelīdzētu!”
9. Visi saka: “Ak, Kungs, kas te kļūs svārstīgs ticībā un paļāvībā uz Tevi?! Bet pirmkārt mēs tomēr
pie sevis saistām Tavu mīlestību un Tavu visvareno gribu; jo ja Tu, ak, Kungs, ar Savu gribu pārstātu,
tad ar visu mūsu ticību un paļāvību būtu ļoti ļauni. Bet Tu, Kungs, esi ļoti labs un taisnīgs un Tu neļausi
apkaunot mūsu paļāvību!”
10. Es saku: “Ak, pavisam nē,- tieši šajā vakarā jums jāmācās pazīt un sajust Dieva varu un diženumu!
Bet pie tam šai vētrai vajag nākt vēl degošās pilsētas dēļ, citādi tā turpinātu degt vēl vairākas dienas.
Šī vētra, kādu jūs neviens vēl nekad neesat piedzīvojuši, būs ap trim stundām ilga, un tomēr nodarīs
vairāk laba nekā ļauna.
11. Bet nu tomēr ejam ārā pie jūras, jo tur mūsu klātbūtne būs visnepieciešamākā. Tur jūs arī visvieglāk
varēsit redzēt sašutušos elementus un Dieva diženums jums tur kļūs saredzamāks nekā zem
kāda jumta! ”
12. Pēc šiem vārdiem visi nu plūst ārā pie pavisam mierīgās jūras. Bet tur arī jau ierauga šurp virzāmies
melnus mākoņus un arī virs austrumiem un dienvidu kalnājiem sablīvējās masveida mākoņi un
nu visiem kļūst skaidrs, ka būs milzīga vētra; bet virs jūras tūliņ parādās daudz albatrosu.
13. Tādēļ Arurans sāk kļūt norūpējies par savām skaistām un dārgā teltīm un lūdz Mani lai Es vēlētos
ņemt aizsardzībā šos viņa ceļojuma dārgumus; jo pie tādas sagaidāmas milzīgas vētras, teltis gan ļoti
varētu tikt paņemtas līdz.
14. Es saku: “Vai tad Es jums neteicu, ka tieši šeit visskaidrāk atklāsies Dieva diženība? Kā tu bez
tam vēl vari būt tik norūpējusies par savām trūcīgajām teltīm, it kā tajās pastāvētu pasaules svētība?!
Redzi, tās teltis ir lielas un ērtas; kad vētra virs mums būs visā savā straujumā, tad liec tajās ieiet visām
sievietēm viesēm un arī tiem vīriešiem, kurus tomēr tieši pārņemtu pārāk lielas bailes! Jo vētra pavisam
nebūs nekāda spēle, bet tavām skaistajām teltīm nekas nenotiks, izņemot ka tās nedaudz samirks!”
15. Arurans saka: “Es tev pateicos par šo apsolījumu, kas nu jau ir tikpat kā pilnīgi piepildījies. Manas
teltis, kas pie vis straujākām lietus gāzēm noteikti nelaiž cauri ne pilienu ūdens un stāv visu, kas tās
grib izmantot, rīcībā. Bet es pats palikšu pie Tevis, ak, Kungs, brīvā dabā.”
16. Es saku: “Vai tad tu nebaidies no krusas?”
17. Arurans saka: “Es jau pirmīt kopā ar visiem izteicu savas domas un nu ar Romas gudro izteicieniem
vēlreiz saku:Si fractus illabatur orbis, impavidum perient ruinae! (Kaut gan sasprāgstot sagrūtu
visa zemeslode, gruvuši tomēr nestu bezgbailīgo!)”
204