Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
10. Kāds īsti gudrs grieķis, kam sirds un galva bija īstā vietā, pamācīja dažus skaidrāk domājošos un<br />
cik vien lielajā satraukumā bija iespējams, viņi nomāktos grieķus un romiešus pamācīja par šo dabas<br />
parādību un viņiem skaisti rokām aptverami parādīja priesteru kastas nicināmo mantkārību, kuriem<br />
arī pārietu patika uz upuru prasīšanu un ņemšanu, ja tajā ko viņi sludināja būtu tik viens patiess vārds!<br />
Vispār viņiem savā starpā būtu jāsalīdzina abus pasludinājumus, proti, jūdu īsti apzvērēto un tad grieķu<br />
un romiešu, un tad viņi tak saprastu, ka abi nevar tikt īstenoti. Jo vai nu vajadzētu notikt tam, ko ir<br />
pasludinājuši jūdi, vai tam ko ir pasludinājuši grieķi! Bet dievi tak nevar būt tik dumji, ka katrai nācijai<br />
ceps īpašu desu, pie kam dievi savas veltes parasti sadala pavisam vienādi starp visiem ticīgiem un neticīgiem<br />
cilvēkiem.<br />
11. Tādas un līdzīgas pamācības ļaudis tūlīt noveda pie labākas apziņas. Ar līdzīgu pamācību vērsās<br />
arī pie zināmiem labākiem jūdiem; bet te zirņus meta pret mūri. Tieši otrādi, šie Dieva teļi vēl draudēja<br />
un pagānismu apvainoja kā priekšā stāvošās nelaimes cēloni.<br />
12. Tās drīz noveda pie vardarbības un grieķi un romieši dumjajiem jūdiem pār viņu galvām drīz<br />
aizdedzināja Pastaro tiesu un no priesteriem prasīja atdot pie šiem apstākļiem netaisnīgi izspiestos upurus.<br />
Kad tāda pavisam vienkārša prasība negribēja tikt garantēta, pielietoja varu, sevišķi pret jūdu priesteriem,<br />
kuri tad atkāpās un caur visos jūdu kaktos degošās pilsētas dūmiem laidās lapās.<br />
1<strong>3.</strong> Bet pilsētas gudrais romiešu pārvaldnieks tūlīt pēc tam vēl ievāca ļoti svarīgas liecības par priesteriem<br />
un rādīja, ka vienīgi viņi bija katastrofas cēlonis. Tikai tad no mūsu puses sacēlās dumpis pret<br />
visu jūdismu un nu jau ir kļuvis par īsti briesmīgu darbību, jo jūdi nu tiek apkrauti un visā pilsētā ir<br />
vairāk asinis nekā piens un vīns.<br />
14. Kā man liekas, tad tur zem lielās cipreses tieši stāv izbēgušie jūdu priesteri! Nu, labdien, viņiem<br />
drīz klāsies ļauni, ja viņi acumirklī nelaidīsies lapās, kam es tiem galvenajiem neliešiem noteikti nedošu<br />
padomu! Ar šo metamo šķēpu, kuru, domādami ka es esmu jūds, man meta pakaļ, bet par laimi netrāpīja,<br />
es vēl pats pāris noduršu! Tie abi jātnieki mani satika pie pilsētas vārdiem un viņiem jānopūlas lai<br />
nokļūtu līdz pārvaldniekam. Kungs, kungs, tagad tu zini visu, un tas ko es tev teicu ir tīra un kaila patiesība,<br />
par ko es lieku ķīlā savu dzīvību!”<br />
15. Kirenijs saka: “Par šo ziņojumu es tev esmu ļoti pateicīgs; tu savu lietu esi darījis labi! Bet tagad<br />
paliec šeit un ja tu esi izsalcis tad ņem šeit maizi un vīnu! Pa to laiku es uz pilsētu nosūtīšu pāris kohortas<br />
dumpja apspiešanai; bet pēc tam tu man pakalposi kā labs liecinieks pret tiem jūdu priesteriem.”<br />
16. Sūtnis šo priekšlikumu ļoti labprāt pieņem un tā ka viņš bija ļoti izsalcis un izslāpis Kirenijs tikai<br />
pamāj klātesošam Jūlijam un viņš jau zina kas te darāms; jo viņš pats bija dzirdējis visu sūtņu ziņojumu.<br />
141. Sūtnis Herme atstāsta savus piedzīvojumus pilsētā.<br />
1. Kād Jūlijs izpildīja Kirenija gribu un abas kohortas aizgāja, atgriezās arī iepriekš nosūtītie jātnieki<br />
un pateica to pašu ko bija teicis sūtnis. Vienlaicīgi viņi no pilsētas pārvaldnieka puses raportēja vispazemīgu<br />
apliecinājumu, ka tiklīdz vētra tikai nedaudz būs norimusi, viņš steigsies un augstajam pavēlniekam<br />
par visu sniegs sīkāko un rūpīgāko ziņojumu. Kirenijs abus jātniekus apdāvina un liek viņiem<br />
atpūsties, un viņi Kirenijam salutē un dodas pie saviem biedriem. Bet pēc tam Kirenijs atkal vēršas pie<br />
sūtņa un jautā viņam kas tad īstenībā viņu ir atsūtījis kā sūtni.<br />
2. Sūtnis un nedaudz drosmīgāk kā iepriekš saka: “Kungs, kungs, nepieciešamība! Es pats, pilsētas<br />
pilsonis pie apstākļiem kur beigās uguns neievēroja nekādu atšķirību starp mūsu un jūdu mājām, zaudēju<br />
visu savu mantu un nu esmu ubags. Šo mēteli, kas nepieciešamības pēc sedz manu miesu, es novilku<br />
kādam nosistam jūdam, citādi es būtu kails tāpat kā mana sieva un manas trīs jau diezgan pieaugušās<br />
meitas, kas nu visas četras lielā linu audeklā atrodas aiz šī vecā Markusa mājas.<br />
<strong>3.</strong> Bet es no pilsētas šeit varbūt klātesošos jūdus aicināju bēgt, lai viņiem bēgot no tā es viņus vieglāk<br />
varētu pazīt un tad ar šo aso zobenu pēc sirds patikas šiem neliešiem atriebties. Bet ja viņi izmuktu, viņi<br />
varētu tikt tālāk tikai pa jūras ceļu, jo no pārvaldnieka puses pilsētā visur uzstādītā sardze viņus sagaidītu<br />
un viņiem patiesi varētu klāties slikti.<br />
4. Kungs, kungs, es esmu grieķis un vēl nedaudz orientējos kara viltībā; bet tagad jau ir labi, no šejienes<br />
šie krāpnieki mums nekad neizmuks! Vispār nebūtu slikti pāris sargposteņus novietot arī jūras<br />
krastā, jo citādi tie zeļļi varbūt tomēr varētu savā īpašumā ātri pārņemt kādu kuģi un ar to aizbraukt.”<br />
5. Kirenijs saka: “Par to neraizējies, par to jau ir uz labāko gādāts!”<br />
148
Change language