3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

iespējams, stāvēja uz mūžības bojāejas ceļa, atkal tiek izdziedināts mūžīgai dzīvībai! — Vai jūs to saprotat,
vai nē?”
60. Snetals sevi parāda kā pļāpu
1. SNETALS saka: “Draugs, tā kā tu nerunā neviens šīs pasaules cilvēks! tev vajag būt kādai augstākai
būtnei no Dieva Debesīm! beigās tu pats būs tas lielais dziednieks no Nācaretes?”
2. RAFAELS saka: “Ak, pavisam nē! Es mūžam neesmu cienīgs Viņam atraisīt tikai kurpju saites!
Pēc gara es gan šeit esmu no augšas, bet nu pēc tāpat laicīgas miesas esmu tikai tas, kādu jūs mani esat
iepazinuši.
3. SNETALS saka: “Bet tagad, kur mēs, kā tie daudzie citi viesi jau esam paēduši, es debešķīgo meistaru
tomēr gribētu iepazīt, lai viņam parādītu manu dziļāko godbijību!”
4. RAFAELS saka: “Neesmu tam vēl pilnvarots; kad būs īstais laiks, tu un tavi brāļi jau viņu pazīs!
Bet redzi, jūsu sirdīs nu vēl ir daudz kas netīrs! Jums to vajag pazīt un kā tādu ienīst un no sevis dabūt
prom caur to, ka no tā acumirkļa, kad jūs netīro esat pazinuši, turpmāk ne pie kādiem apstākļiem nekad
negribat darīt ko ļaunu; tad jūs būsiet piemēroti lielo meistaru pilnīgi iepazīt!
5. Bet nu visi esat ļoti uzmanīgi! Draugs, kas pirmīt ar jums runāja, spriežot pēc viņa sejas izteiksmes,
nu kaut ko paziņos; jo es manīju, ka viņam līdzās sēdošais valsts pārvaldnieks Kirenijs viņam ko
jautāja, — un redzi, ja lielie runā, maziem vajag klusēt un klausīties, kur tas viņiem ir atļauts. Tādēļ klusējam
un ļaujam reiz runāt mūsu augstajam kaimiņam!
6. SNETALS vēlreiz jautā Rafaelam, teikdams: “Vai tu, mīļais jaunais draugs, nevarētu man pateikt,
kas tad ir tas labais draugs, kas nu grib runāt?”
7. RAFAELS saka: “Nē, tagad nē, un nu nozīmē klusēt un klausīties; jo, ja viņš tā īsti par kaut ko sāk
runāt, vienmēr ir ļoti interesanti viņā klausīties. Tādēļ no šī brīža, līdz viņš beigs runāt, nevienu skaļu
vārdu vairs pie mūsu galda!”
8. Ar to Snetals un visi citi apmierinās un ar nepacietību gaida Manas runas sākumu. Bet Es Manu
runu nevarēju iesākt ātrāk, līdz Kirenijs nebija galā ar saviem ļoti svarīgiem jautājumiem par laulību, pa
laulības pārkāpšanu, par laulības šķiršanu un par kādas vēl neprecētas jaunavas piegulēšanu.
9. Pēc pāris minūšu klusēšanas SNETALS jautā: “Nu, kad tad viņš tomēr reiz sāks?”
10. RAFAELS saka: “Bet tu, aklais un kurlais cilvēk, vai tad tu neredzi, ka Kirenijs ar jautājumu vēl
nav galā?! Jo vai var ātrāk runāt un sākt atbildēt uz kādu jautājumu, kā tikai tad, kad jautājums ir pilnīgi
izteikts? Pacieties, atbilde neizpaliks!”
11. Ar šo paskaidrojumu Snetals pagaidām ir mierā; bet caur visādām blakus piezīmēm Kirenijs savu
jautājumu ļoti paplašina, un tādēļ Es vēl vienmēr nenāku pie atbildes došanas. Līdzās sēdošās Jaras dēļ
Kirenijs runā diezgan klusu, tā ka mūsu kaimiņi, dabīgi, no viņa jautājumiem daudz nesaprot un tādēļ
sāk ļoti garlaikoties, jo nu viņi ne no vienas puses nedzird nevienu skaļu vārdu; jo pie romiešiem tas
bija viens dzīvības galvenais paradums, ka tūkstošiem vajadzēja klusēt, ja kāds augstmanis tikai rādīja
žestu, kas visiem lika saprast, ka viņš runās.
12. Un vēlreiz pagāja dažas minūtes, un Es vēl nerunāju; te SNETALS Rafaelam saka: “Draudziņ, tie
abi kungi savā starpā runā pavisam klusu! No šīs, varbūt ļoti gudrās sarunas mēs neko daudz neiegūsim,
un tādēļ mēs pavisam ērti varam sākt savā starpā par kaut ko runāt, kas mūsu kaimiņiem varbūt
pat būtu ļoti vēlami! Ja šādi augsti kungi savā starpā ko klusi runā, viņi apkārtējiem mazajiem cilvēkiem
dod saprast, ka viņi negrib tikt sadzirdēti! Tādēļ mēs darām ļoti nepareizi, ja mēs tā nu pavisam klusējam
un caur to viņu priekšā pārāk skaidri parādām mūsu neaudzinātību; tādēļ arī mums par kaut ko
jārunā!”
13. RAFAELS saka: “Skat, skat, cik tu tomēr esi viltīgs! — Paskaties tur, uz šī galda vēl otru reizi nes
labi pagatavotas zivis un maizi un vairākus kausus, pilnus labākā vīna, jo manas ievērojamās apetītes dēļ
jums visiem nedaudz pietrūka.”
14. SNETALS saka: “Lai tādēļ slavēts Dievs; jo, mazākais, es savā māgā vēl pamanu kādu tukšumu!
Zivs, ko es pirmīt apēdu, nebija no lielākajām, un īstenībā arī maizes uz mūsu galda nebija pārāk bagātīgi,
un tā šāds appildinājums mums var būt tikai vēlams.”
15. Nu arī MARKUS ar vēlamo papildinājumu bija pie galda un teica: “Piedodiet, mīļie draugi! Šis
galds pirmīt ir ticis apgādāts nedaudz vājāk, nekā citi, un tā es no maniem lielajiem krājumiem liku vēl
68