3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

Gars, arī pavisam citādi vajag apieties, kā mēs savstarpēji savā starpā rīkojamies, tas gan noteikti arī
jums būs labi saprotams!?
11. Un no tā jūs varat secināt, kādēļ mēs, augsti stāvoši romieši, no visiem mūsu siržu dziļumiem viņam
parādām iespējami augstāko godu, mīlestību un cieņu un Viņu pilnīgi atzīstam un augsti cildinām
kā visas pasaules Kungu!”
12. JAUNAIS FARIZEJS saka: “Ak jā, katrā ziņā; jo daudzās lietās mums jūsu teozofija ārkārtīgi labi
patīk un arī šeit tā visādā ziņā ir pilnīgi īstā vietā. Protams, tikai pēc īstenās Mozus mācības dabīgi tā
gan nav pavisam laba un droši pieņemama; jo tur visai noteikti ir teikts: “Es vienīgais esmu kungs un
tev līdzās Man nebūs turēt nevienu svešu Dievu!”
13. JŪLIJS saka: “Pavisam pareizi; bet arī Mozu vajag saprast ne tikai burtiski, bet gan daudz vairāk
pēc patiesa gara, un tad arī drīz un viegli atradīs, ka ar savu stingro mācību Mozus šeit īstenībā nevar
atrast nekādu pretrunu, ja es uzstādu principu, ka cilvēkam vienu vai otru, bet vienmēr viena un tā paša
Dieva gara, kas runāja ar Mozu, izpausmi — arī vienmēr kā tādu jāatzīst un augsti jāgodā, kāda iemesla
dēļ ēģiptieši, grieķi un mēs, romieši, kaut arī caur sava veida aklu māņticību, beigās iedami nedaudz par
tālu, visiem cilvēkiem un radībai, pie kuras atklājam kādu sevišķu neparastu spēku un iedarbību, parādām
dievišķu godu.
14. Nu, bet te mēs domājam: “Tīram beigās tomēr viss ir tīrs! Ja tikai nedaudz māņticīgā cilvēce pie
dievišķā godināšanas zem visādiem veidojumiem neizvirst kādā ļaunumā — uz ko diemžēl gandrīz
vienmēr tiek pavedināti caur izsalkumu un caur priesteru vienmēr pieaugošo varas un mantas kāri, —
caur nežēlīgiem cilvēku upuriem pielabināt sadusmotos dievus, tad viņu zināmā mērā māņticīgo ticību
nevar pieskaitīt par kādu pārāk rupju garīgu trūkumu; jo pēc maniem uzskatiem beigās tomēr vienmēr
ir labāk, ka cilvēks kam tic, kam tak tomēr ir labs pamats, nekā beigās viņš nekam netic un tādā veidā
pats sevi apzīmogo par dzīvnieku, kuram arī nevar būt ne kāda pareiza ticība, ne māņticība.
15. Cilvēks, kas negrib un nevar pieņemt nekādu ticību, nekad arī nevar sasniegt kādu sava prāta
patiesu izglītību. Jo kas te grib celt kādu māju, tam iepriekš vajag meklēt tam nepieciešamos būvmateriālus.
Bet kā bez kādiem materiāliem kāds iekārtos arī tikai visvienkāršāko zvejas būdu? Bet ja rupjajā
materiālā sākotnēji arī nav nekāda kārtība, tad tomēr to drīz var sakārtot, ja tikai te ir kāds materiāls;
bet kur visi materiāli totāli trūkst, tur pati par sevi noteikti atkrīt visa to kārtošana.
16. Tādēļ es saku, ka pat māņticība cilvēkam beigās vēl vienmēr vairāk noder, nekā nekāda ticība; jo
beigās salmi arī vēl ir labāk, nekā nekas! No salmiem jau kaut ko var izgatavot, turpretī ne no kā mūžam
nevar tikt izgatavots nekas cits, kā atkal nekas. Tā iemesla dēļ mēs, romieši, arī paciešam jūsu tautas bieži
vistumšāko māņticību, jo mēs tajā cilvēcei vēl vienmēr saredzam kādu labumu.
17. Bet paši templieši mums ir pretīgi, jo mēs pavisam noteikti zinām, ka viņi nekam netic un tādēļ
patiesības vietā tautai liek ticēt visabsurdākām lietām un tos cilvēkus, kas viņu dabīgās attīstības dēļ pie
visiem morāliskiem spaidiem beigās tad tomēr nevar ticēt, ka skaistums esot neglītums, saule mirdzot
melna, nevis balts un Kedronas strautā plūstot asinis, pat apliek ar visnepanesamākajiem sodiem. To es
turu par visapkaunojošāko ļaunprātību, bet pavisam ne kāda cilvēka kādu māņticību!
18. Jā, ja tad ir kāda iespēja un laba izdevība, aklajam cilvēkam dot labu gaismu, tad tas, protams, ir
nenovēršami, bet cik ilgi tas nav iespējams, atstāj tautai tās dievbijīgās domas! Jo, ja tā vietā nevar tautai
dot nekā labāka, tad atstāj, mazākais, to, kas tai ir!”
7. Farizeja atzīšanās par tempļa ticības spaidiem
1. FARIZEJS: “Bet viss, ko tu, augstais pavēlnieks, saki, arī ir tik acīmredzami labi un patiesi, ka mēs
nevaram teikt neko citu, ka katrs cilvēks, ar tikai nedaudz gara, caur stundu ilgu satikšanos ar tevi savai
galvai un savai sirdij acīmredzami iegūst vairāk, nekā, ja viņš simts gadus noklausās tempļa muļķībās,
kuras nekas cits, kā tukšs teksts.
2. Tajā gan tiek daudz pļāpāts un vēl vairāk brēkts; bet tas viss ir tik daudz, ka, ja kādam teiktu:
“Draugs, nomazgā man rokas un kājas, bet pie tam uzmanies, ka tikai tu mani nesaslapini!” — un pie
mūsu mācības, kas tiek turēta templī, tiek skaidri prasīts, lai to ar visu bijību uzmanīgi uzklausa un
dara, kas tajā tiek prasīts. Bet kādēļ un kā priekšā nestā mācība saprotama, par to neviens nedrīkst raizēties,
— jo tas esot Dieva noslēpums, par ko kaut ko tuvāk zināt nedrīkst neviens, kā tikai augstais
priesteris, bet tikai zem stingrākā klusēšanas zīmoga.
9