You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
garlaicīgi, neskatoties uz to ka ap Viņu būtu visa bezgalība pilna brīnumainām pasaulēm, bet uz tām<br />
nepastāvētu neviena būtne, kuru Viņš aiz Savas mīlestības ir radījis, kas Viņu pazītu, mīlētu un kurai<br />
būtu liels spēks par Viņa gudrības, varas un spēka neskaitāmiem brīnumdarbiem. Bet lai Viņu varētu<br />
pazīt un mīlēt, Radītājam radībai un Tēvam bērniem tiktāl vajag nākt pretī un tādā veidā viņiem Sevi<br />
atklāt, ka radībai un sevišķi bērniem iespējams Radītāju Tēvu, pazīt kā tādu.<br />
11. Ja šie nosacījumi netiek izpildīti, tad Dievs veltīgi ir radījis eņģeļus un cilvēkus, arī visu, kas te ir.<br />
Tad Viņš ( kā Radītājs un Tēvs) tik un tā mūžam paliktu viens un Viņa lai cik brīnumskaistā radība par<br />
Viņu zinātu tikpat daudz cik zāle zina par pļāvēju, kas to nopļauj un izžāvē sienā.<br />
12. Bet Dievs pa piemērotiem ceļiem Savām patiesu dzīvības brīvību meklējošām, ar visu prātu un<br />
visu saprātu apveltītām būtnēm, Sevi vienmēr ļoti sadzirdāmi ir atklājis un sagatavojis uz Savu ierašanos.<br />
Bet ar šo ierašanos viss apsolītais nu arī ir piepildījies; radība Viņu redz miesā un asinīs kā sevi<br />
pašu. Viņš starp cilvēkiem staigā apkārt pilnīgi kā cilvēks un kā Tēvs kopš mūžības māca viņiem pazīt<br />
viņu lielo uzdevumu.<br />
1<strong>3.</strong> Bet tādā viss tad arī ir lielākā kārtībā un tagad vienīgi no mums cilvēkiem ir atkarīgs pavisam<br />
apzinīgi pielietot šo lielo, ieteikto dzīvības līdzekli un <strong>lielais</strong> dubultmērķis ir sasniegts, proti: Bērns ir<br />
iepazinis savu mūžīgo, svēto Tēvu, ar mīlestībā apreibušām acīm skata Viņu un pār mēru priecājās un<br />
arī Tēvs pār mēru priecājas, ka Viņš te vairs nestāv viens, bet gan Savu bērnu gaismas pilnākā vidū, kas<br />
Viņu pazīst, slavē, pār mēru mīl un vienmēr no jauna ar izbrīnu aplūko Viņa brīnumdarbus, tos ļoti apbrīno<br />
un cildina Viņa bezgalīgo varu un gudrību! Un tai tad vajag būt lielākai svētlaimei kā Radītājam<br />
tā radībai! — vai es esmu spriedis nepareizi vai pareizi?”<br />
240. Rafaela misijas jautājums.<br />
1. Rafaels saka: “pavisam pareizi, tas ir tā un ne citādi! Bet arī to tu neesi smēlis no savas miesas un<br />
asinīm, bet gan no Kunga Vārda Gara. Bet pietiek, ka jūs to nu zināt! Bet to ko jūs šajā sfērā to paturat<br />
pie sevis! Jo lai to aptvertu, tiek prasītas dvēseles kā te ir jūsējās. Citiem pietiek tas, ka viņi Dievu atzīst<br />
un Viņu kā Tēvu mīl pār visu. Bet ja jūs kaut kur atradīsiet patiesi lielas dvēseles, tad jūs viņiem varēsit<br />
darīt zināmu arī to, par ko mēs nu jau vairāk kā divas stundas esam runājuši. — Bet nu, mīļie draugi,<br />
vēl par ko citu!<br />
2. Jūsu ceļos un takās jums kā Dieva Valstības līdzstrādniekiem ļoti bieži būs apstākļi, ka jūsu mācekļi<br />
jums neatlaidīgi jautās un teiks: Jūsu Mācība gan ir ļoti dižena, skaista un aizgrābjoša, bet jūsu<br />
izteiktais apgalvojums vēl vienmēr nepiepildās. Mums sevī jādzird Tēva balss, jā mums pat tika apsolīts<br />
Tevu redzēt un sarunāties, bet līdz šim mēs no visa tā vēl neko neesam pieredzējuši. Ja jūsu Mācība satur<br />
patiesību, tad arī jūsu mums dotam apsolījumam vajag apstiprināties. Mēs ievērojam visu, bet vēl<br />
vienmēr mēs nejūtam neko no jūsu mums solītā piepildīšanos! Runājat un atbildat un uzticami un atklāti<br />
sakāt mums, kur ir iemesls, ka jūsu solījums mums nekad negrib piepildīties! Ko jūs šādā gadījumā<br />
viņiem teiksit?”<br />
<strong>3.</strong> Šeit visi trīs ieplēš acis un Murels saka; “draugs, ja mēs Kunga vārdā uzticami apsolām un mūsu<br />
mācekļi patiesi seko Mācībai, tad pavisam dabīgi, ka Kungs mūs kaut kur nedrīkst atstāt likteņa varā,<br />
tādēļ ka citādi tad tomēr acīm redzami būtu gudrāk Mācību nesludināt, nekā iepretī cilvēkiem ar to uzskriet<br />
uz sēkļa.<br />
4. Un es šeit pat pilnīgi atklāti vēlētos apgalvot, ka līdzīgas dievišķas likteņa varā pamešanas vienmēr<br />
bija ļoti svarīgs reliģiju pagrimšanas blakus iemesls. Jo aiz kāda apsolīta iemesla apsolītais ticīgajiem<br />
piepildās nepilnīgi vai ļoti bieži pavisam nepiepildījās. Skolotājiem nu vajadzēja ķerties pie mākslīgiem<br />
līdzekļiem, lai no ļaudīm netiktu uz apkaunojošāko apkalpoti. Tas ļaužu prātus drīz izmainīja un tad ar<br />
apkrāpto tautu nekas tīri garīgs vairs nebija pasākams.<br />
5. Tādēļ Kungam tas vairs nebūtu jādara visiem Savas Mācības izplatītājiem. Viņam viņus vairs nevajadzētu<br />
atstāt likteņa varā, kur viņi Viņa apsolījumu kā noteikti piepildošu izvirzījuši kā kādu patiesības<br />
un dievišķības galveno pierādījumu; jo mazākais es mīļāk vēlētos būt vienkāršs ielu slaucītājs nekā<br />
līdz asinīm nomocīts Jeremijs! Un tas vēl nebūtu esamības dēļ, ja kā tāds kādam darītu ko noderīgi labu;<br />
bet te no kāda noderīguma tomēr mūžam nevar būt nekāda runa, kur cilvēkos tikai rada sašutumu!”<br />
6. Rafaels saka: “Bet mīļais draugs, savā dedzībā tu pavisam atej no tā, ko es tev īstenībā jautāju!<br />
Kungs Savējiem vienmēr un mūžīgi darīs to, ko Viņš ir apsolījis; bet tas tikai atkarīgs no tā vai jūs vien-<br />
264
Change language