3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

3. Dod tik man daudz zelta un sudraba un arī es būšu brīnumdaris, varbūt ne tāda veida kā tas burvju
jauneklis, — bet es veikšu pārsteidzoša veida brīnumus!”
4. Stahars saka: “Draugs, tu esi neprātīgs, ja tu te tā runā un pat neproti atšķirt kādu īstu brīnumu
no neīsta brīnuma! Kās te iebilstams un pamatoti liekams pretī, to visu es esmu licis lietā. Bet ar visiem
maniem iebildumiem esmu uz apkaunojošāko izgāzies, kad tas jauneklis sāka man stāstīt manas slepenākās
domas! Tikai no tā es atzinu manus senos, rupjākos maldus un tādēļ nu nāku pie jums, lai jums
pavēstītuto, ko es esmu redzējis un ko es esmu dzirdējis!
5. Tas jauneklis nekļūdīgi ir Dieva eņģelis un viņš liecināja, ka apsolītais Mesija jau ir pasaulē un
aklos padara redzīgus un kurlos dzirdīgus un ka pat ir iespējams, ka mēs Viņu šeit vēl redzēsim un
sarunāsimies.
6. Es nu visam ticu un arī jūs visi ticēsiet! Jo es noteikti neesmu kāds, kas kaut ko viegli pieņem un
tie; man par kaut ko vispirms vajag būt no pamatiem visos sīkumos pārliecinātam, līdz es to pieņemu.
Bet ja man reiz ir pārliecība, tad tā stāv stingra kā granīta klints un neviens man to vairs nevar atņemt!
7. Bet tā ka pie manis tā lieta reiz ir tāda, tad arī jūs jau bez kādām tālākām pārdomām varat man
ticēt! Jo jūs visi kopā pret to lietu nespējat izteikt vēl lielākas šaubas kā es to esmu izdarījis; bet visi mani
iebildumi tika pieķerti melos! Un tā ka to Mesijas lietu beigās es sāku tikpat labi saprast, kā es saprotu
no 1 un 1 = ir 2, tad jau arī jūs varat man pilnīgi ticēt!”
8. Kolēģi saka: “Viss ir pareizi; bet runa nu ir tikai par to, kas mums tev jātiek!”
9. Stahars saka: “Vai tad jūs esat kurli? Vai tad es jums neteicu ka tas jauneklis visā patiesībā ir Dieva
eņģelis, ka pasaulē ir Mesija un ka drīz mēs paši Viņu redzēsim un dzirdēsim?! Tam nu nekam citam
jums ir jātic!”
10. Kolēģi saka: “Pavisam labi! Ja tu tam tici un par šo lietu esi pat matemātiski pārliecināts, tad mēs
par to nevaram šaubīties; bet pie tādas jaunas un nekad nebijušas parādības vienmēr arī vajag ņemt
vērā ka bieži visātrāk noslīgst vislabākie peldētāji, drosmīgākie kalnā kāpēji nokrīt no kalna un tā dēvētie
stingri ticīgie beigās ātrāk sāk šaubīties nekā tie, kas kaut ko nesaprotamu tik viegli ātri neaptver un
tūlīt neapliecina rokas resnuma ticību.
11. Kā mums zināms, tu gan nekad neesi bijis viegli pārliecināms un tādēļ mēs tavus vārdus arī pieņemam
kā patiesus, bet apdomīga piesardzība nekad nekaitē! Jo mēs no rakstiem zinām, ka daudzi brīnumaini
pravieši savas dzīves beigās ir kļuvuši par pavisam vienkāršiem vājiem cilvēkiem! Tikai rezultāts
rāda kāda gara bērns tāds pravietis bija. Tātad arī šeit tas ir ļoti ņemams vērā.”
12. Stahars saka: “To visu es šeit ņemu uz savu atbildību. Es gan zinu, ka templī mēs ar to nedrīkstam
ierasties, bet mēs arī pratīsim pret templi aizsargāties! Ārēji — bet tikai nedaudz saprātīgākā veidā
— mēs paliekam tas, kas mēs bijām, un maksājam tam pienācīgus meslus; bet savā iekšienē nu vajag
kļūt pavisam citādiem, un ar laiku mēs arī tautu iesvaidīsim kaut kā labākā.
13. Ja nu jūs visi nu domājat un ticat kā es, tad visi dodamies tur, kur atrodas valsts virspārvaldnieks
un eņģelis, tur mums jātiek dotai lielākai gaismai!”
14. Kolēģi piekrīt un dodas pie Kirenija, un kad viņi tur nonāk Stahars saka: “Te nu mēs stāvam tavā
rīcībā, ko tu gribi, to tad arī mēs gribam darīt un būt, un neviens nekad mūs vairs nenoskaņos pret tevi!
Bet lai mīļais, Dieva visuvarenais sūtnis arī šos manus brāļus vēl vairāk nostiprina ticībā visam tam,
kam sākumā es pats grūti ticēju.”
15. Kirenijs saka: “Redzi nu, ka mēs romieši pavisam neesam tik cietsirdīgi tiesneši kā jūs ilgi domājat,
bet mēs gribam stingru taisnīgumu un pilnīgu patiesību! Kuru tas apmierina, tas ir mūsu draugs,
saņem romiešu pilsoņa tiesības un izņemot Romas tiesa, neviena tiesa nekad nedrīkst viņu notiesāt.
16. Tātad pirmais ko es jums parādu kā labdarību ir, ka es katram no jums izdalu romiešu tiesība!
Kopā ar priekšnieku jūs visi esat skaitā piecdesmit; jums ar to tūlīt jātiek apkalpotiem! Ja jums tās reiz
ir, tad jau būs redzams, kas viss vēl priekšā jums būs darāms!”
17. Pēc tam Kirenijs saviem kalpotājiem pavēlēja atgādāt piecdesmit labus pergamenta ruļļus. Kalpotāji
gāja pie Kirenija ceļojuma saiņiem un drīz atnesa prasītos ruļļus. Kad tie atradās uz galda, Stahars
Kirenijam jautāja: “Augstais kungs, te mums tomēr vispirms vajadzēs tev darīt zināmus mūsu vārdus?”
18. Kirenijs norādīdams un eņģeli saka: “Redzat, tas ir mans ātrrakstītājs, kas jau sen zina, kas viņam
darāms un zina arī jūsu vārdus. Viņš vēstules uzrakstīs jūsu acu priekšā!” Pēc tam Kirenijs lūdz Rafaelu
lai viņš vēlētos to darīt.
19. Te Rafaels ātri pie galda, kur gulēja tie piecdesmit ruļļi, cik labi tas gāja tos uz galda izklāja, tad
166