Views
7 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

ties tāpēc viņam

ties tāpēc viņam neizdevās kāda nodomāta blēdība.” 170. Pretruna starp gribu un rīcību. 1. Jara saka: “Jā Kungs, Tu mana vienīgā mīlestība, vispār tā jau būtu pareizi un vislabāk, ja līdzās vienmēr būtu kāda tīri dievišķa pamācība1 bet mēs cilvēki bieži jau esam tik akli un tas tieši brīdī, kur mums būtu jāredz visasāk, -kā aiz kokiem neredzam mežu! Un svarīgākos dzīves acumirkļos ar patiesu dzīves gudrību mums ne pa matu neiet labāk. Tur kur mums tā ir visvairāk vajadzīga, tā mūs pamest; bet kur tā kādā augstā pakāpē nebūtu nepieciešama, tur mēs esam pilni augstu domu un ideju! Tādēļ ar mums cilvēkiem tā ir viena dīvaina lieta. 2. Pie manis pašas man nekas nešķiet tik labs kā mana griba; bet beigās pat tā nav pārāk slavējama, jo pa lielākai daļai tai nav spēka to paveikt. Jo ļoti bieži grib ko īsti labu, bet tomēr to nedara vai dara tieši pretējo tam labam, ko īstenībā grib. No kā tas atkarīgs es nezinu, bet kā tam, es ziņu no pašas pieredzes. 3. Kungs, Tu mana mīlestība! Caur Tavu visvareno žēlastību es esmu drīkstējusi brīnumaini ieskatīties Tava lielā visuma pasaulēs un šajā ziņā zinu vairāk kā zina visi pasaules gudrie kopā. Es zinu ko slēpj Tavu debesu dziļumi; bet kādēļ tad es nepazīstu pati sev?!” 4. Es saku: “Jo tu pati esi daudz brīnumaināka būtne nekā visas lielās Saules un pasaules kopā! Cilvēka sirdī dus daudz brīnumainākās debesis, kā te ir tās lielās, kuras tu redzi ar savām acīm. 5. Redzi, visa matērija ir tieša un dzelžains Vajag! Tu to vari apbrīnot no ārpuses un pēc tās uzbūves arī no iekšienes un daudziem aptiekāriem ir zināšanas kādu matēriju precīzi sadalīt tās pirmelementos. Un šo reto zinātni deva par ķīmiju, kas ar laiku kļūs vienmēr vairāk papildināta. 6. Bet kā tu šādā ceļā no ārpuses un iekšpuses tā apmēram vari pazīt kādu akmeni, tā tu vari pazīt arī kādu veselu pasauli. Tajā ziņā ļoti kompetents ir mūsu Mataels; arī Mans māceklis Andrejs, kas arī bija pie esejiešiem, ir lielprātīgs aptiekārs kādu mākslu viņš apguva Ēģiptē. Viņi abi arī lielu veiklību un daudz patiesības tev parādīs kādas veselas pasaules matēriju. Protams matērijas iekšpusē slēpjas vēl daudz kas ko neviens ķīmiķis gan nekad nevarēs izdibināt, bet tiešos elementus, no kuriem kāda matērija sastāv, viņš var pazīt, kaut gan nekad elementus sevī pašā, jo tie sevī ietver garīgo un caur un caur var tikt pazīti tikai no kāda tīrāka gara. Jo elementos ir paslēpts bezgala daudz. 7. Bet vēl bezgalīgāks ir cilvēka dvēselē un viņas garā. To neuzzina caur visām ķīmijām un tieši tādēļ Man vajadzēja nākt pie jums cilvēkiem, lai jums mācītu pazīt to, kas nevienam cilvēkam no sevis nekad nevarētu būt saskatāms. 8. Tātad tu redzi, ka tieši tādēļ, Es Pats esmu atnācis no debesu debesīm, lai jums mācītu tieši to, ko citādi neviens nevarētu mācīt. 9. Tagad tu protams gan vēl nesaproti, kā tu kaut ko vari gribēt, bet tomēr nevari rīkoties pēc gribas, bet gan tu rīkojies saskaņā ar kādiem ārējiem motīviem kurus tu nepazīsti un ne reti tavu rīcību nosaka miesas mēmās tieksmes pretēji gara gribai. Jo griba nav piederīga miesai un asinīm un dvēselei, kas veido miesu un asinis un pēc tam pati no tām ņēma viņas formālās izglītības barību, bet gan ir mīlestības piederums. Kas te ir Mans Gars jūsos, un tādēļ jūs neesat vienīgi Mana radība, bet gan esat Mani patiesi bērni un reiz Manā Valstībā kopā ar Mani arī pārvaldīsit visu bezgalību. 10. Bet tam nolūkam jums vispirms vajag kļūt garā no jauna atdzimušiem, citādi tas nebūtu iespējams. 11. Vai tu, Mana mīļā meitenīte, to saproti?” 171. Par atkalatdzimšanu. 1. Jara saka: “Tieši nepieciešamo es gan sapratu, bet tā pilnīgi caur un caur, vēl ilgi nē! Ar jaunpiedzimšanu garā, cik bieži jau arī to neesmu dzirdējusi, man vēl negrib nākt skaidrība! Kā tas īsti saprotams?” 2. Es saku: “Īstenībā tagad tas ne tev ne kādam citam, vēl nav īsti saprotams, jo ja Es ar jums runāju par laicīgām lietām, jūs Mani pilnīgi nesaprotat, — kā gan jūs varat Mani pilnīgi saprasts ja es ar jums runāju par tīri debesu lietām?! 3. Jā, Es jums saku: Ja Es nu ar jums sāktu uzturēt satiksmi, tīri debesu garā, tad jūs visi sadusmotos 186

un teiktu: Redzi, kāds tas cilvēks tomēr ir kļuvis neprātīgs. Viņš runā lietas kas ir pret visu saprātu un dabu! Kā šādu liecību var pieņemt par patiesu? 4. Tādēļ gara un garā atdzimšanu vai atkalatdzimšanu jūs visi tikai tad pilnīgi sapratīsit, kad Es kā Cilvēks un Cilvēka dēls, līdzīgi Elijam, jūsu acu priekšā pazudīšu no šīs zemes! 5. Tikai pēc tam Es no debesīm pār visiem cilvēkiem izliešu Manu Garu pilnu patiesības un spēka. Tikai tad kļūs iespējama gara un garā pilnīga atkalatdzimšana un arī tikai tad un caur to aptversit un pazīsit jūsu gara jaunpiedzimšanu. 6. Bet līdz tam neviens garā nevar būt pilnīgi jauatdzimis kā sākot no Ādama arī neviens, pat Mozus un visi pravieši. 7. Bet caur Manu tev un visiem citiem nu pasludināto aktu, sākot no Ādama visi, kas pasaulē piedzima un kuriem savā dzīves ceļā bija vismaz laba griba, kaut gan ne vienmēr darbojās pēc tās, ņemsit dalību gara pilnīgā atkalatdzimšanā. 8. Jo vēl ir daudzi, kuriem ir labākā griba darīt un izvest kaut ko labu, bet viņiem totāli trūkst līdzekļi un ārēji spēki un izveicība, kas tam nolūkam tak tikpat nepieciešams kā acis redzēšanai. Nu, šādos gadījumos labai gribai pie Manis vienmēr ir tikpat liela nozīme kā pašam darbam. 9. Redzi, piemēram, ja kāds iekristu ūdenī un tu to redzētu! Nu tu nelaimīgam gan labprāt vēlētos palīdzēt, — bet tu zini, ka tu pavisam neproti peldēt. Ja tu iekritušajam ielec līdz, tad jūs abi tiekat no straumes aprīti; bet ja tu prastu labi peldēt, tu bez kādām pārdomām noteikti lektu pakaļ un viņu glābtu. Bet tādēļ ka tu pavisam nevari peldēt, tad neskatoties uz labāko gribu palīdzēt, tu tomēr nelec pakaļ, bet ātri meklē kādu, kas vēl varētu nu vēlētos nelaimīgajam palīdzēt! 10. Redzi, redzi, Mana meitenīte, te labai gribai ir tikpat liela nozīme kā pašam paveiktam darbam; un tas ir spēkā tūkstots un vēlreiz tūkstots gadījumos, kur vienīgi laba griba pie Manis tiek pieņemta par darbu. 11. Es tev gribu dot vēl vienu piemēru! Redzi, tev būtu labākā griba palīdzēt kādam ļoti nabagam, kas nāca pie tevis, bet tev pašai nebūtu nekāda mantība, bet tu ar visiem iedomājamiem spēkiem tomēr vēlētos nabagam palīdzēt! Bet tā ka tev pašai nav nekāda manta, tad tu ej pie kāda turīga un ar visiem spēkiem lūdz tavam nabagam palīdzēt, bet bagātā cietsirdības dēļ neko nepanāc un tev vajag atļaut nabagam iet tālāk bez kāda atbalsta, apraudi viņu un nodod Dievam tam Kungam. 12. Re, te tava griba ir tikpat daudz kā pats realizēts darbs. 13. Un pirms mums tādu cilvēku bija daudz, ir tagad un turpmāk būs vēl vairāk; viņi visi savās dvēselēs iegūs savu gara atkalatdzimšanu! 14. Tālab ja tu līdzīgi visiem citiem vēl nevari aptvert iekš kā īstenībā pastāv gara atkalatdzimšana, tad Es tev cik skaidri iespējams nu rādīju tā iemeslu; bet kad nāks laiks kurā tu savā garā atkalatdzimsi, tikai tad tu arī to pilnīgi apzināsies, kādēļ tu ko un kāpēc vēl vienmēr nevari pilnīgi saprast!- Vai nu tu saproti iemeslu, kādēļ tu vēl vienmēr nevari Mani pilnīgi saprast?” 15. Jara saka: “Jā, Kungs, Tu mana vienīgā mīlestība! Tagad es gan saprotu! Bet Tevi vajag saprast, jo tu lietas tak apgaismo tik tīri, kā skaidrās debesīs Saule pusdienas laikā zemi!” 16. Pēc šiem vārdiem viņa man pateicas par šo pamācību un arī Man apsola, ka diezin vai viņa jebkad atkal smiesies par kāda cilvēka dumju rīcību. 172. Kornēlijs un Jara. 1. Bet Kornēlijs par meitenītes gudrību nevarēja vien pietiekami brīnīties; arī Fausts un Philopolds brīnījās līdzīgā mērā, un Kornēlijs lūdza Mani, vai viņš nu pie galda nedrīkstētu ar meitenīti par daudz ko pārrunāt. Un Es viņam to atļāvu un par to priecājās kā Kornēlijs tā meitenīte un visi pie galda un Es viņam ieteicu uzstādīt gudrus jautājumus. 2. Bet Kornēlijs, kad viņam meitenītei jāuzdod kāds gudrs jautājums, sāk ļoti pārdomāt, par ko viņam īstenībā jājautā. Jo pēc Mana izteiciena meitenītei uzstādīt tikai gudrus jautājumus, Kornēlijs saprata, ka sarunai nav jābūt tikai bezmērķīgai pļāpāšanai pie galda, bet gan labi apdomāja, kāda tā varētu būt sabiedrībā, kurai vienmēr bija iespēja dzirdēt to ārkārtējāko. 3. Ko ilgāk un spēcīgāk viņš par to pārdomāja, jo mazāk viņš atrada kādu viņam šķietami cienīgu tēmu par ko meitenītei jautāt un par ko savstarpēji vest sarunu. Viņš domāja šurp un turp un neatrada neko kas viņam te varētu šķiet kas sevišķi vērtīgs. 187