Views
3 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

10. Kāds īsti gudrs

10. Kāds īsti gudrs grieķis, kam sirds un galva bija īstā vietā, pamācīja dažus skaidrāk domājošos un cik vien lielajā satraukumā bija iespējams, viņi nomāktos grieķus un romiešus pamācīja par šo dabas parādību un viņiem skaisti rokām aptverami parādīja priesteru kastas nicināmo mantkārību, kuriem arī pārietu patika uz upuru prasīšanu un ņemšanu, ja tajā ko viņi sludināja būtu tik viens patiess vārds! Vispār viņiem savā starpā būtu jāsalīdzina abus pasludinājumus, proti, jūdu īsti apzvērēto un tad grieķu un romiešu, un tad viņi tak saprastu, ka abi nevar tikt īstenoti. Jo vai nu vajadzētu notikt tam, ko ir pasludinājuši jūdi, vai tam ko ir pasludinājuši grieķi! Bet dievi tak nevar būt tik dumji, ka katrai nācijai ceps īpašu desu, pie kam dievi savas veltes parasti sadala pavisam vienādi starp visiem ticīgiem un neticīgiem cilvēkiem. 11. Tādas un līdzīgas pamācības ļaudis tūlīt noveda pie labākas apziņas. Ar līdzīgu pamācību vērsās arī pie zināmiem labākiem jūdiem; bet te zirņus meta pret mūri. Tieši otrādi, šie Dieva teļi vēl draudēja un pagānismu apvainoja kā priekšā stāvošās nelaimes cēloni. 12. Tās drīz noveda pie vardarbības un grieķi un romieši dumjajiem jūdiem pār viņu galvām drīz aizdedzināja Pastaro tiesu un no priesteriem prasīja atdot pie šiem apstākļiem netaisnīgi izspiestos upurus. Kad tāda pavisam vienkārša prasība negribēja tikt garantēta, pielietoja varu, sevišķi pret jūdu priesteriem, kuri tad atkāpās un caur visos jūdu kaktos degošās pilsētas dūmiem laidās lapās. 13. Bet pilsētas gudrais romiešu pārvaldnieks tūlīt pēc tam vēl ievāca ļoti svarīgas liecības par priesteriem un rādīja, ka vienīgi viņi bija katastrofas cēlonis. Tikai tad no mūsu puses sacēlās dumpis pret visu jūdismu un nu jau ir kļuvis par īsti briesmīgu darbību, jo jūdi nu tiek apkrauti un visā pilsētā ir vairāk asinis nekā piens un vīns. 14. Kā man liekas, tad tur zem lielās cipreses tieši stāv izbēgušie jūdu priesteri! Nu, labdien, viņiem drīz klāsies ļauni, ja viņi acumirklī nelaidīsies lapās, kam es tiem galvenajiem neliešiem noteikti nedošu padomu! Ar šo metamo šķēpu, kuru, domādami ka es esmu jūds, man meta pakaļ, bet par laimi netrāpīja, es vēl pats pāris noduršu! Tie abi jātnieki mani satika pie pilsētas vārdiem un viņiem jānopūlas lai nokļūtu līdz pārvaldniekam. Kungs, kungs, tagad tu zini visu, un tas ko es tev teicu ir tīra un kaila patiesība, par ko es lieku ķīlā savu dzīvību!” 15. Kirenijs saka: “Par šo ziņojumu es tev esmu ļoti pateicīgs; tu savu lietu esi darījis labi! Bet tagad paliec šeit un ja tu esi izsalcis tad ņem šeit maizi un vīnu! Pa to laiku es uz pilsētu nosūtīšu pāris kohortas dumpja apspiešanai; bet pēc tam tu man pakalposi kā labs liecinieks pret tiem jūdu priesteriem.” 16. Sūtnis šo priekšlikumu ļoti labprāt pieņem un tā ka viņš bija ļoti izsalcis un izslāpis Kirenijs tikai pamāj klātesošam Jūlijam un viņš jau zina kas te darāms; jo viņš pats bija dzirdējis visu sūtņu ziņojumu. 141. Sūtnis Herme atstāsta savus piedzīvojumus pilsētā. 1. Kād Jūlijs izpildīja Kirenija gribu un abas kohortas aizgāja, atgriezās arī iepriekš nosūtītie jātnieki un pateica to pašu ko bija teicis sūtnis. Vienlaicīgi viņi no pilsētas pārvaldnieka puses raportēja vispazemīgu apliecinājumu, ka tiklīdz vētra tikai nedaudz būs norimusi, viņš steigsies un augstajam pavēlniekam par visu sniegs sīkāko un rūpīgāko ziņojumu. Kirenijs abus jātniekus apdāvina un liek viņiem atpūsties, un viņi Kirenijam salutē un dodas pie saviem biedriem. Bet pēc tam Kirenijs atkal vēršas pie sūtņa un jautā viņam kas tad īstenībā viņu ir atsūtījis kā sūtni. 2. Sūtnis un nedaudz drosmīgāk kā iepriekš saka: “Kungs, kungs, nepieciešamība! Es pats, pilsētas pilsonis pie apstākļiem kur beigās uguns neievēroja nekādu atšķirību starp mūsu un jūdu mājām, zaudēju visu savu mantu un nu esmu ubags. Šo mēteli, kas nepieciešamības pēc sedz manu miesu, es novilku kādam nosistam jūdam, citādi es būtu kails tāpat kā mana sieva un manas trīs jau diezgan pieaugušās meitas, kas nu visas četras lielā linu audeklā atrodas aiz šī vecā Markusa mājas. 3. Bet es no pilsētas šeit varbūt klātesošos jūdus aicināju bēgt, lai viņiem bēgot no tā es viņus vieglāk varētu pazīt un tad ar šo aso zobenu pēc sirds patikas šiem neliešiem atriebties. Bet ja viņi izmuktu, viņi varētu tikt tālāk tikai pa jūras ceļu, jo no pārvaldnieka puses pilsētā visur uzstādītā sardze viņus sagaidītu un viņiem patiesi varētu klāties slikti. 4. Kungs, kungs, es esmu grieķis un vēl nedaudz orientējos kara viltībā; bet tagad jau ir labi, no šejienes šie krāpnieki mums nekad neizmuks! Vispār nebūtu slikti pāris sargposteņus novietot arī jūras krastā, jo citādi tie zeļļi varbūt tomēr varētu savā īpašumā ātri pārņemt kādu kuģi un ar to aizbraukt.” 5. Kirenijs saka: “Par to neraizējies, par to jau ir uz labāko gādāts!” 148

6. Pēc tam Kirenijs vēršas pie Mataela un saka: “Nu, ko tu Sali par šo sūtņa ziņojumu?! Bet vispirms es tomēr sagaidīšu pilsētas pārvaldnieku un esmu ļoti ziņkārīgs dzirdēt ko šie rūdītie jūdi pret to iebildīs.” 7. Mataels saka: “Daudz tu te caur to nevinnēsi, jo tu vēl par maz pazīsti visus tos tūkstots caurumus caur kuriem viņi var sasniegt skaistāko brīvību. Bet nu tev ir labāks stāvoklis nekā iepriekš!” 8. bet tagad pirmām kārtām jātiek gādātam par to, lai tiek aprūpēta sūtņa sieva un bērni! Helēna, tev gan būs līdz daži dienas tērpi, un ja arī tie ir tikai krekli, kas viņas pagaidām pasargās no kailuma. 9. Helēna tūlīt pasauc kādu savu kalponi un viņai pavēl vajadzīgo sagādāt. Kalpone tūlīt dodas kādā Arurana teltī un atnes četrus labus kreklus un četrus dārgus grieķu sieviešu tērpus. Kad viņa ar tiem pienāk pie Helēnas, viņa saka: “Liec lai sūtnis tevi aizved pie viņa sievas un meitām; apģērbj viņas un vedi šeit pie šī galda!” 10. Par Helēnas laipnību sūtnim acīs saskrien pateicības asaras un priecīgu sirdi viņš kalponi ved tur, kur viņu gaida viņa raudošā sieva un trīs meitas. Kad viņš linu drānā ievīstītām raudošām saka: “Manas dārgās, vairs neraudat, jo redzat, mēs jau esam atraduši varenu glābēju! Šeit ir valsts virspārvaldnieks Kirenijs un jādomā viņa meita jums sūta smalkākos un dārgākos tērpus, kam līdzīgus jūs vēl nekad neesat ne redzējušas!” Te sieva un meitas priecīgas pieskrien un ātri apģērbjas. Bet sūtnis linu audumu saloka un pabāz zem saviem jūdu svārkiem. Pēc tam viņš visas ved pie Helēnas un viņas Helēnas tērpu slacina ar siltākām pateicības asarām. 11. Helēna šim četrām sievietēm liek apsēsties sev līdzās un viņas tūlīt cienā ar maizi un vīnu, jo arī šīs četras sievietes jau bija ļoti izsalkušas. Helēna un Arurans ar viņām sarunājas un viņas daudz pastāsta par farizeju spaidiem pret citādi ticīgajiem. Pēc tam Kirenijs sūtnim saka: “Draugs, sākumā es tevi uzrunāju diezgan nelaipni ar nedaudz nievājošu vārdu “Puisis”; bet tā ka nu es tevi pazīstu labāk, tad es nožēloju, ka tikai vienu acumirkli tādā veidā esmu tevi nonievājis. Bet par to no manis tūlīt tiku apgādāts ar goda tērpu!” 12. Tad Kirenijs saviem kalpiem pavēl atnest lielisku goda tērpu, sastāvošu no smalka auduma ielocēm bagātu kreklu, kas sniedzas līdz ceļiem, tad arī zilas krāsa indiešu zīda togu, apšūtu ar zelta apmali, kas sniedzas līdz ceļiem un greznākiem romiešu apaviem un lielisku ēģiptiešu turbānu ar spalvu rotājumu un saktu ar vērtīgu smaragdu. Pie tam Kirenijs liek sūtnim vēl dot sešus smalkus apakškreklus un 100 pfundu sudraba. Sūtnis par to, protams, bija ārkārtīgi priecīgs un nezināja kā par šīm labdarībām viņam būtu jāsāk Kirenijam pateikties. 13. Bet Kirenijs pats priecīgi smaidīja un sūtnim, kura vārds bija Herme, teica: “Ej mana Markusa mājā, nomazgājies, tad apģērbies un nāc atkal kā cēls romietis; tad tieši būs laiks kad mēs farizejus sauksim pie nopratināšanas! Jo šoreiz viņi man vairs neizspruks, par to es galvoju! Un tu, mans cēlais draugs, Herme, man labi pakalposi!” 14. Herme saka: “Tā ir mana griba un man vēl nekad nav trūcis kara viltības, bet šie cilvēki ir pārāk slīpēti pat fūrijām, nerunājot kārtīgai tiesas sēdei! Ja šos cilvēkus grib pieķert, tad vajag turēties tikai pie tā, ko par viņiem izsaka uzticami liecinieki, jo ja arī viņus uzklausa, tad tiek apmulsināts un beigās viņus vēl tur par nevainīgiem un piekrīt viņu prasībām. Tādēļ manas domas būtu, šos galvenos neliešus sagūstīt un iemest jūrā zivīm par barību, tā ka pēc tam neviens gailis vairs nevar viņiem dziedāt pakaļ! Tad kā tiesnesis pēc visas taisnības ir darījis pietiekami! Ja kādā apvidū apmetas tīģeri, hiēnas un vilki un caur to cilvēkiem iedveš lielas bailes un nes zaudējumus, vai šīs bestijas par to it kā vēl iepriekš jānopratina?! Nē, nē, es saku! Viņu kaitīgums ir pārāk zināms, tādēļ tur kur viņi sevi sāk parādīt kā cilvēciskai sabiedrībai pārāk bīstams, prom ar viņiem! Kungs, kungs! Šie cilvēki ir tik izmanīgi, ka pavisam nav notverami! Jo vairāk mēs politiskā ceļā pūlamies viņus notvert, jo vairāk paši no viņiem tiekam noķerti! Kaut arī esmu grieķis es viņus pazīstu! — Bet tagad, cienītais kungs, atļauj man vēl vienu jautājumu!” 15. Kirenijs saka: “Kas tad tas ir? Runā!” 142. Kirenija tālākie jautājumi. 1. Herme saka: “Kungs, kungs, ap desmit soļu attālu no šī galda kopā ar kādu meitenīti stāv viens brīnumdraudzīga un pie tam tomēr ļoti gudra izskata vīrs; meitenīte ar viņu sarunājas ļoti mīļi un sirsnīgi un ja viņš ko saka, viņa par to izrāda neaprakstāmu svētlaimi! Kas tomēr ir šis ļoti patīkamais vīrs? Ak, kādu cieņu pilnīgi izstaro visa viņa būtne! Cik cēla ir cilvēka forma, tik brīnum diženā stāvā! 149