Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
dēļ?”<br />
9. RAFAELS runā: “Nejautā, bet gan paskaties uz sauli, kas drīz uz pāris acumirkļiem pazaudēs savu<br />
gaismas spožumu. Ja tu būtu tālu jūrā, tad kuģa kalpu ļaunā māņticība tevi kopā ar meitu būtu pār bortu<br />
iemetusi jūrā un tavus līdzpaņemtos dārgumus tad sadalījusi savā starpā; bet mūsu <strong>lielais</strong> dievišķais<br />
Meistars to jau iepriekš paredzēja un tādēļ sūtīja mani tevis steidzīgai glābšanai. Tagad tu jau esi pilnīgākā<br />
drošībā, bet tev tomēr vēl atgadīsies nepatīkama lieta, un tādēļ tumšās katastrofas laikā man vajag<br />
palikt pie tevis uz kuģa. Citādi tev ar neaptēstajiem kuģa kalpiem vēl vienmēr būtu jāpārcieš daudz<br />
likstu.”<br />
10. Grieķis nu skatās uz Sauli un sev un viņa meitai par šausmām pamana, ka no Saules vēl ir atlikusi<br />
tikai pavisam neliela mala, pieceļas no sava sēdekļa un augšup ļaunajam drakonam, kas nu draud Sauli<br />
pilnīgi aprīt, sauc lāstu.<br />
11. Dažiem Mazāzijas pagāniem bija dievbijīgs paradums pie Saules aptumšošanās ļaunajam drakonam<br />
sūtīt augšup daudz ļaunu lāstu, lai viņš no tā izbītos un norīto Sauli atkal izspļautu un tā tad atkal<br />
turpinātu mirdzēt. Bet vecais ar savu dievbijīgo lāstu vēl nebija galā, kad Saule no Mēness tika pilnīgi<br />
aizsegta.<br />
12. Te starp kuģa kalpiem, bet krastā arī starp romiešu karavīriem pēkšņi izcēlās mežonīga gaudošana,<br />
un no bailēm trakojošie kuģa kalpi metās virsū grieķim un gribēja viņu kopā ar meitu un kopā<br />
ar Rafaelu mest jūrā, jo viņi šos trīs uzskatīja par vainīgiem pie šīs šausmīgās dievu sodības, un caur to<br />
gribēja viņus samierināt; bet Rafaels visus kuģa kalpus izcēla no kuģa un nolika uz zemes; bet ļaunāko<br />
viņš iemeta jūrā, un viņam kā labam peldētājam bija ko nopūlēties, lai tas pavisam paguris diezgan tālu<br />
no kuģa sasniegtu krastu.<br />
8<strong>3.</strong> Saules aptumšošanās sekas<br />
1. Šīs katastrofas laikā saule aiz mēness pēkšņi atkal parādījās no tā otras puses un visu klātesošo<br />
sirdīs atkal iestājās senā līksmība. Totālā aptumsuma laikā vienīgi Kirenijs un arī Jūlijs palika pavisam<br />
mierīgi Man līdzās.<br />
2. Pat Mani mācekļi kļuva nedaudz nemierīgi, un Jara un Joze ielēca Manā krastam cieši līdzās stāvošajā<br />
kuģī un no bailēm drebēja, bet viņu bailes tomēr bija vairāk kuģu kalpu mežonīgās gaudošanas,<br />
nevis aptumsuma sekas. Jo Jara un Joze ļoti labi zināja Saules aptumšošanās iemeslu, bet uz mežonīgāko<br />
gaudošanu viņi nebija sagatavoti, un tādēļ lielās bailēs ielēca manā kuģī un cik iespējams, cieši spiedās<br />
pie Manis. Bet pa to laiku Kirenijs un Jūlijs ar prieku vēroja ziemas skaistos zvaigznājus, kurus vasarā<br />
viņi vēl nekad nebija redzējuši.<br />
<strong>3.</strong> Pamazām kļuva vienmēr gaišāks, un cilvēku satriektajās sirdīs atkal atgriezās priecīgais garastāvoklis,<br />
un kuģu kalpi atkal atgriezās uz viņu trim kuģiem un lūdza jauneklim piedošanu, ka iepriekš<br />
viņam tik cietsirdīgi uzbrukuši.<br />
4. Viņi lūdza piedošanu arī GRIEĶIM, un viņš teica: “Ko kādam pavēl viņa ticība, tas, ja viņš sevī<br />
neatrod nekādu gudrāku pretiemeslu, viņam jādara; bet turpmāk jūsu ticībai jāvēršas gaišākai, un tad<br />
jūs sapratīsit, ka augstākie dievi no mūsu rokām pavisam neprasa kādus cilvēku upurus, pie kam viņiem<br />
pašiem rokās ir neskaitāmi līdzekļi, pēc patikas simtiem tūkstošus cilvēku paņemt no šīs Zemes.”<br />
5. Ar šo pamācību no grieķa puses kuģa ļaudis ir apmierināti un apsola, ka nākotnē pie līdzīgām parādībām<br />
viņa gudro pamācību pilnīgi atcerēsies un ievēros. Pēc tam kuģa kalpi grieķim jautā, vai viņš<br />
savu ceļojumu nu turpinās tālāk, vai viņš domā uzkavēties šeit.<br />
6. Bet GRIEĶIS saka: “Vai jūs starp mums neredzat šo vareno jaunekli?! Viņš man ir darījis labu<br />
un mani izglābis no jūsu aklās ticības niknuma; es viņam esmu parādā manu un manas vienīgās mīļās<br />
meitas dzīvību. Viņš vienīgais ir mans pavēlnieks un ko viņš teiks, to es arī darīšu; bet bez viņa vārda un<br />
viņa gribas arī desmit gados netiks braukts tālāk ne par mata platumu!<br />
7. Pie tam kāda laba iekšēja balss man saka, ka šajā neievērojamā vietā es jau esmu atradis vairāk<br />
nekā visā Jeruzalemē. Tādēļ es palikšu šeit. Es nu tikai aprunāšanos ar šīs vietas saimnieku, vai es šeit<br />
varu uzkavēties. Ja tas šeit ir iespējams, tad es tūlīt lieku nogādāt krastā savus nastu nesējus dzīvniekus<br />
un tad visus savus līdz paņemtos dārgumus, un tad jūs savus kuģus atkal varat sagatavot braukšanai.”<br />
8. Bet šīs sarunas laikā kuģī, kurā atradās grieķis, jau nāku Es, Kirenijs, Jūlijs un vecais saimnieks<br />
Markuss un Jara un Jose, un MARKUSS viņu tūlīt uzrunā un saka: “Draugs! Tu redzi, ka godīgam mā-<br />
92
Change language