3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

mums izturējās naidīgi? Tikai tāds cilvēks, kas nepazīst mūsu diženāko Dieva Mācību un kuram nav
ne jausmas no kāda Dieva vārda caur kāda pravieša mutes un tā iespaidu tādā caur zīmēm pie debesīm
spaidīgā laikā var mūs tik apkaunojoši ļauni apmelot. Un Romas valsts virspārvaldnieks tādam cilvēkam
var gribēt dāvāt vairāk ticību nekā mums!? Mums gan teiks: Ja tas gudrais vīrs būtu nācis pie jums,
tad jūs nebūtu viņu uzklausījuši un vēl notiesājuši un pat nomētājuši ar akmeņiem! Bet kas par mums
ko tādu var apgalvot, pirms viņš to pie mums nav izmēģinājis!? Mēs mēdza, spriest un notiesāt tikai
pēc notikuša nozieguma, bet nekad pēc ārējās šķietamības un ļauna pieņēmuma pirms nozieguma! Par
mūsu izturēšanos runā mūsu Dieva Mācība; bet kas var uzstāties un mums pierādīt, ka mēs ticam vienam
un darām citu?! Ļaunprātīgs apmelojums vai ļauns pieņēmums mums neko nepierāda, un liecinieks
tev var būt teicis ko grib, mēs tik ilgi viņa apsūdzību izskaidrojam kā pilnīgu nulli un nederīgu,
līdz viņš mums var pierādīt, ka mēs patiesi rīkojamies citādi nekā mēs paši ticējām, un ka mēs gudro
vīru, kas pret mums uzkūdīja tautu, ja viņš pie mums būtu nācis, nebūtu uzklausījuši!
23. Mēs dzīvi dalījām ļaužu bailes; un ja ļaudis savu grēku izpirkšanai mums piegādāja daudz upuru,
ticībā ko caur to Dievs viņus saudzēs, vai mums gan upuri nebūtu jāpieņem? Kur tad stāv rakstīts
pretējais?
24. Lielais valsts virspārvaldniek, apdomā labi, ka te tev ir darīšana ar patiesiem Dieva kalpiem un
nevis ar jauna veida templiešiem, kuri diemžēl pārāk labi pret grozīties līdzi visiem vējiem! Mēs to labi
zinām un tādēļ templis nav mums labvēlīgs, bet diemžēl tikai nedaudzi vēl ir stingri senā ticībā, kuru
nevarēs saļodzīt nakts mušas, kas tev ausīs iečukst ko nepareizi novērtētu. Mums šodien gan ir Kunga
brīnišķa diena un nekur nav ne pēdas ko kādas Dieva tiesas, izņemot, ka mūsu pilsēta kļuva liesmām
par upuri, — bet ne caur Dieva tiesu, bet gan diemžēl caur dažu mums vienmēr naidīgu pagānu ļaunprātību.
Bet vai pie Dieva tas būtu bijis kaut kas neiespējams, likt ar mūsu apvidu notikt tā, kā reiz ar
Sodomu un Gomoru? Kas šeit var uzstāties un teikt, ka pēc pa priekšu ejošām zīmēm tā nebūtu varējis
notikt?! Mēs pavisam negribam teikt, ka no piedraudētās tiesas Dievs šo apvidu būtu pasaudzējis tieši
mūsu daudzo lūgšanu un nopūtu dēļ; Dievs to var būt darījis kāda mums pilnīgi nepazīstama dievbijīgā
dēļ, jo tad tomēr arī mūsu lūgšanas kopā ar kāda dievbijīgā lūgšanām ir sasniegušas Viņa troņa
pakāpienu. Bet kas pretēji mūsu ticībai un pārliecībai pierāda ka tas tā nav, bet gan esot pavisam citādi?
Es esmu runājis savējo vārdā un tu, augstais kungs, Dieva un visu cilvēku priekšā izsaki taisnīgu
spriedumu!”
136. Markusa apsūdzība pret farizeju priekšniekiem.
1. Uz šādu atbildi Kirenijs protams nebija sagatavojies un nu nezināja kas viņam uz to priekšniekam
būtu jāiebilst. Tādēļ viņš pasauca Mataelu un paklusam viņam teica: “Tādēļ runā tu tālāk; jo es ar savu
gudrību jau esam galā, jo viņi ir ieziesti ar vairāk ziedēm kā es sākumā to sev stādījos priekšā!”
2. Mataels saka: “Augstais draugs! Te mums patiesi būs grūti, jo viņiem kaut ko pierādīt, ko viņi būtu
darījuši, ja apstākļi būtu tā sagadījušies, ir grūta lieta. Un ja arī viņiem, ko es negribētu apstrīdēt, slepenībā
būtu bijis ļaunākais nolūks tad tam trūkst pat mēģinājuma to realizēt. Kur tad te ir vienīgi pilnīgi
nosodamā ļaunā nodoma, kas viņiem varēja gan būt gan arī nebūt, realizēšana? Bet kas kāda cilvēka
sirdī visu var formēt kā domas, ja tās no visām iespējamām pusēm tiek nomāktas?!
3. Ja sirdī vētraini trako, tad neviens cilvēks pārāk viegli nepanes savu ātri mainīgo domu attīrīšanu,
kas tajā juku jukām drāžas kā vētras negaisa putni; un ja ar laiku vētra sirdī ir norimusi, tad mierīgs
kļuvis cilvēks vairs reti pilnīgi atceras, kas viss viņa kaislību vētrā juku jukām ir lidojis. To starp var būt
daudz nosodāma, bet es pats saku, kāds Dievs par to tam gribēs uzmesties par tiesnesi?! Ja viņi patiesi
ir senas ticības cilvēki un ļaužu bailēs ir dalījušies aiz viena un tā paša iemesla, ko mums tik ilgi vajadzēs
pieņemt, līdz mēs līdzīgi Dievam nevaram viņiem pierādīt pretējo, tad viņu lūgumam vajag tikt
apmierinātam, pieņemot, ka ja pie tik ārkārtēja gadījuma, kāds ir priekšā stāvošais, no ķeizara ir tāds
rīkojums! Mēs šeit varam taisīt spriedumus tikai par to, kas atklāti mūsu priekšā, cik ilgi mēs tam ko
spēcīgu nespējam likt pretī, turpretī mūsu domas nekad nevar kalpot kā pret pierādījums, un arī ja mēs
noklaušinām visu pilsētu, arī tad mēs nezināsim vairāk kā zinām tagad.”
4. Šos vārdus Mataels Kirenijam arī tikai tā pusbalsī bija iečukstējis un Ķierenijs, kasīdams aiz auss
Man teica: “Nu, ko tad Tu saki uz to?”
5. Es saku: “Mans laiks vēl nav klāt, tādēļ nu apspriežaties tikai savā starpā un vedat sarunas ar vi-
142