3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

dēts un, cik cilvēki atceras, nekad nebijis! Un tu, draugs (vērsdamies pie Manis) starp šiem daudziem,
šķiet, esi meistars vai pats Zevs!? Miesa tevi nav dzemdējusi, tāpat arī ne šo jaunekli; tev garā vajag būt
šeit dzemdinātam kopš mūžības! Ak dievi, ak dievi, kādam spēkam vajag jums piemist, ka jūs spējat
realizēt tādas lietas un cik nožēlojams pret jums ir nabaga cilvēks, aklais tārps putekļos?! Jūs spējat visu,
bet mirstīgais tārps savas niecības putekļos nespēj neko! Draugs, kas tu esi kāds Dievs, kura rīcībā ir
viss, ko es kāds mirstīgais varu darīt tev, nemirstīgam Dievam? kas man tev jādod, kur tu pavēli Zemei,
Saulei, Mēnesim un visām zvaigznēm?”
11. ES saku: “Draugs, tev ir daudz dabīgas gaismas un notikušo, tev šķietamo brīnumdarbu tu novērtē
īsti smalkjūtīgi, bet cilvēkus tev nevajag likt pārāk dziļi zem taviem dieviem; jo Es tev saku: “Visi
dievi, kurus tu kā tādus pazīsti un godā, īstenībā nav nekas pret kādu patiesa Dieva Gara caurstrāvotu
cilvēku.
12. Redzi, šie daudzie cilvēki, kurus tu te redzi, bieži jau ir tikpat vareni, kā šeit šis jauneklis, un tomēr
ir tikai cilvēki ar miesu un asinīm!
13. Aptausti Mani, un tu pārliecināsies, ka arī Es pēc miesas ārējā izskata sastāvu no miesas un asinīm.
Bet šī miesa un asinis ir piepildītas ar Dieva Garu, un visam vajag pakļauties tā gribas varai.
14. Un redzi, tā mēs šeit darbojamies vienīgi no Dieva gara spēka, kas ir mūsos, mūsos domā un grib
to, ko gara visu redzošā un visu sajūtošā augstākā gudrība atzīst par vajadzīgu un labu.
15. Patlaban tagad šī īpašība augstākā mērā gan ir tikai Man Pašam, un tādēļ Es te esmu Meistars, bet
es varu dot iespēju katram cilvēkam, kam ir laba griba.
16. Bet dabīgi, kādam cilvēkam, kam ir ļauna, pretīga griba, šādas spējas nekad nevar tikt piešķirtas,
jo te nozīmē vispirms būt pilnīgi iesvaidītam Dieva gara svētā kārtībā, pirms kādam tiek piešķirtas mūžīgā
Dieva Gara varas spējas, un tās nevar pastāvēt nekā citādi, kā tieši tajā, ka tīrs cilvēks savā dvēselē
tiek no Dieva Gara pilnīgi caurstrāvots. No Dieva Gara caurstrāvota dvēsele nu grib tikai to, ko grib
Dieva Gars; bet ko tas grib, tam vajag notikt, jo visā bezgalībā tas vienīgais ir mūžīgais pirmspēks un
vara.
17. Jo viss, kas bezgalīgajā telpā ir, dzīvo un domā, pēc garīgi dzīvās dabas ir no šī mūžīgā Gara Viņa
Paša liktā kārtībā noteikta un nemainīgi saturēta doma, un no tās formulēta ideja, bet kas pēc tāss esamības
veida tāpat ir spējīga pāriet pastāvīgā garīgā.
18. Redzi, draugs, tā, visā īsumā skartas, stāv tās lietas! Tu esi labs domātājs un drīz daudz aptversi,
bet patlaban tev pietiek ar šo nedaudzo!
19. Bet Es tev par sarunu biedru došu zināmo Mataelu, vīru, pilnu gudrības. No viņa tu daudz uzzināsi
un pēc tam Mani Pašu sapratīs labāk nekā tagad!”
20. Dziļi pārsteigts par manu gudrību, grieķis ir pavisam apmierināts un ļoti vēlas to vīru redzēt.
21. Bet Es tūlīt pasaucu Mataelu un saku: “Te, mīļais draugs, ir viena diezgan pussapuvusi māja, tu
esi labs namdaris un zināsi, kas pie tās labojams!
22. MATAELS saka: “Kungs, ar Tavu palīdzību māja kļūs laba un stipra!”
85. Mataels tiek nodots Orurana rīcībā kā skolotājs
1. Pēc šī akta Orurans (tā sauca grieķi, un viņa meitu sauca Helēna) klusē un sāk sakopot domas,
lai ar viņam pievesto Mataelu, kas jau caur pāris vārdiem viņam deva saprast, ka viņš ir pilns augstākās
gudrības, var ar viņu sarunāties kā pieredzējis cilvēks un pie katras izdevības ievērot Sapienta pauca
(gudram pietiek nedaudz), lai sevi neparādītu kā cilvēku, kam trūkst katras labākas zināšanas. Kad
Orurans bija tā puslīdz atpūties un arī īsti saņēmies, pēc kāda diezgan ilga pārtraukuma viņš Mataelam
jautā, vai viņš gribētu viņu pavadīt viņa ceļojumos pa pasauli un ko viņš par to prasītu?
2. Uz mani norādīdams, MATAELS saka: “Skaties turp! Viņš ir Dziednieks miesai, dvēselei un garam!
Ir pagājušas tikko divpadsmit stundas, kopš es vēl biju šīs zemes nožēlojamākā būtne. Manas iekšās
tā bija visļaunāko garu apsēstas, ka caur to mana būtne kļuva par mirstīgu velnu. Kādā ļaunākā laupītāju
bandā es biju visa apvidus šausmas, jo visiem maniem locekļiem vajadzēja kalpot tiem velniem;
bet mana dvēsele bija nolēmēta un nezināja, kas ar viņas nabaga miesu notika. Draugs, no tā tu redzi,
cik ļoti nožēlojams es biju! Bet kam būtu man jāpalīdz? Katram, kas man tuvojās, es biju lielākās briesmas.
Vieglāk tu būtu ticis galā ar desmit izsalkušiem tīģeriem nekā ar mani. Mani un manus biedrus
varēja pieņemt tikai bezbailīgāko romiešu karavīru kohorta. Saistīts un savažots kā muca, es kopā ar
94