Views
3 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

12. Diemžēl tieši

12. Diemžēl tieši mums, kas jau sen esam pazinuši patiesību, vajag būt mistiska izskata un būt darbīgiem melu un rupjākās māņticības izplatītājiem! Mums vajag šķobīt dievbijīgu vaigu tur, kur pie kādas pārāk lielas muļķības aiz dusmām varētu tieši pārsprāgt! Bet tie ir Mozus, tie ir tie pravieši, — tīri varaskāri cilvēki, kuriem tautu vispirms vajadzēja pielauzt ar visādiem dabīgiem spoku stāstiem, lai tā viņus tad uz visiem laikiem kronētu par saviem valdniekiem un piešķirtu viņiem tiesības sevi tiranizēt ar visu kas tikai vienmēr saucas “nelaime”! 13. Bet ja kāda tauta reiz ir pielauzta un caur tīriem brīnumiem pienācīgi līdz dziļākiem dzīvības pamatiem aptumšota, tad dod tik tādai tautai gaismu, bet kādu patiesu gaismu, un tā tev metīsies virsū kā tīģeris un saplosīs tevi gabalos! 14. Tādēļ vēl vienmēr ir labāk, ja reiz dumju padarītu tautu atstāj pie senās, dumjās ticības un caur neīstiem brīnumiem to atjauno un atdzīvina, nekā pūlas tādu tautu apgaismot, jo ļoti dumja tauta vispārīgi pavisam vairs nav apgaismojama! 15. Man bija laiks, kad es katram cilvēkam, kas jau ļoti dumju padarīto cilvēci acīmredzami pūlējās padarīt vēl dumjāku, par tādu apkaunojošu pasākumu pilns dusmu un niknuma metos virsū kā tīģeris un kur iespējams pat nonāvēju. Bet ar laiku, tikai pēc daudziem izsmalcinātiem mēģinājumiem, es nācu pie pārliecības, ka reiz dumja padarīta cilvēce pavisam nav apgaismojama un pēc tam arī atradu, ka bija ļoti nepareizi cīnīties pret tiem cilvēkiem, kuri caur mākslīgiem brīnumiem uz iedarbīgāko tiecās tautu nostiprināt tās senajā māņticībā. 16. Es domāju, ka nu sevi esmu tev atklāti parādījis. Ka iepretī cilvēkiem man dabīgi sevi vajadzēja parādīt pavisam citādu, tu, cerams, bez dusmām arī sapratīsi. Bet, ka pie sevis es vienmēr domāju citādi, par to tev galvo mana iekšejākā, labākā pārliecība, kuru es tev nekad nebūtu varējis parādīt, ja tā manī nebūtu! Bet tagad par brīnumdarītājiem es neko vairs neiztaisu, tikai viņiem pret man līdzīgiem attīstītiem cilvēkiem, kā parasti aiz maizes naida, nav jācīnās, bet gan viņiem mums tikai skaisti jāpalīdz, un pie tam mēs visi labi pastāvēsim. 17. Jo neapgaismotai cilvēcei nekad nevajag ļaut manīt, ka īstenībā aiz mums nekas neslēpjas, bet gan caur mākslīgiem brīnumdarbiem vajag tai saglabāt uzskatu un aklu ticību, ka aiz mums slēpjas neizpētāmi noslēpumi, kurus līdz pamatiem var saprast tikai kāds no Dieva Gara caurstrāvots priesteris un no Dieva īpaši modināts pravietis. 18. Pietiek, ka te tikai nedaudzi saprot, ka visas mācības par kādu vienu Dieva būtni — starp mums runājot — nav nekas cits kā pasakas, kurām pamatā ir tikai cilvēku fantāzija un nekas cits.” 150. Rafaels un Stahars. 1. Kirenijs saka: “Es atkal pavisam tā nedomāju; jo es stingri ticu, ka ir viens Dievs, kas aiz Sava paša varas pilnības un proti no Sevis ir radījis visas garu un miesas pasaules, tikai dabīgi kādā diezgan garākā laika posmā kā tas slikti un pavisam nesaprotami no Mozus uzrādīts. Bet šeit ir vīri, kas Mozu izprot labāk kā tu! 2. Tā es arī ticu visu cilvēku mūžīgai dzīvībai, kuri aiz labas gribas patiesi pilda Dieva baušļus, pilnīgi ticu arī visu garu un tātad arī Dieva eņģeļu personībai, stingri ticu patiesām Dieva atklāsmēm caur praviešu mutēm un pat ticu Dieva cilvēciskai personībai. 3. Un tam visam es ticu ne tikai no dzirdēšanas, bet gan aiz savas iekšejākās un dzīvākās pārliecības un tādēļ tas mani ļoti nepatīkami pārsteidz, ka tu nekam no visa tā netici! 4. Ko tad tu sacītu, ja es pavisam nopietni tev teiktu: Redzi, šeit šis daiļais jauneklis tieši ir viens no tevis nekad neticētiem Dieva eņģeļiem un kā tādu caur darbiem var tev arī sevi pierādīt? Ko tu tad varēsi man iebilst?” 5. Stahars saka: “Augstais kungs, uz to es nevaru teikt neko citu kā: Tev nu tagad patīk visu cilvēku priekšā mani nedaudz iznest cauri! Šis daiļais jauneklis noteikti ir tikai tavs daudzsološais dēls un nebūs kļūdaini, ka kopš viņa agrākās bērnības tu esi viņu licis apmācīt visās iespējamās mākslas un zinātnēs un tad jau visam būtu jākļūst par nulli, ja jauneklim nepiemistu zināma izveicība, par kādu kāds no mums nekad nav sapņojis. 6. Ja es būtu kāds vientiesīgs vērsis, tad ar to tu jau varētu mani apvest ap stūri, bet te tas gan būtu grūti izdarāms. Jo es zinu ko es zinu un slepenībā pie tevis arī būs tāpat, — tikai šķiet tu gribi mani atkal no jauna pārbaudīt.” 160

7. Kirenijs saka: “Nu, ja tu tā domā, tad Dieva tā Kunga vārdā pārbaudi viņu un tad būs redzams, vai es tev esmu teicis patiesību vai nē!” 8. stahars saka: “Labi, ja tu piekrīti, es tavam eņģelim no sejas tūlīt pacelšu Mozus trīskārtējo segu, lai pēc tam tu vari redzēt, kā ir ar to eņģeli! — Tādēļ nāc šeit, tu mans daiļais, jaunais eņģeli!” 9. Rafaels pienāk pie Stahara un saka: “Ko tu gribi, neticīgais, kas man tev jādara?” 10. Stahars saka: “Redzi, šajā vietā jūrā mājo daudzas zivis, vai tu gan varētu no dzelmes izcelt kādu labāko, bet vienlaicīgi jau arī izceptu un īsti labi pagatavotu man pasniegt uz šķīvja?” 11. Tikko Stahars to bija izteicis, kad Rafaels viņam uz liela šķīvja pasniedza prasīto zivi un turklāt lūdza viņam zivi arī nobaudīt. 12. Kad Stahars to redzēja, viņš pavisam izmisīgi apmulsa un nezināja kas par tādu neaptveramu parādību būtu jāsaka. 13. Bet Rafaels arī Kirenijs ielūdz nobaudīt zivi, kas bija ļoti labi pagatavota. Zivs tika sadalīta gabalos. Kirenijs tūlīt paņēma krietnu gabalu, ēda un ārkārtīgi slavēja labo garšu. Pēc tam arī Stahars paņēma vienu gabalu, ēda un apstiprināja Kirenija uzslavu un pēc tam vēl vairāki viesi ņēma zivs porciju un atrada to ļoti gardu. 14. Kad visa zivs tādā veidā bija apēsta, Stahars pavisam pazemīgi vērsās pie Rafaela un teica: “Vai tu patiesi esi Kunga eņģelis jeb vai tu esi tikai kāds jauns, ārkārtējs burvis no Eiropas vai Āfrikas vai no lielās Aizāzijas? Darbs gan ir neaptverams un nekad brīnumaini nebijis; bet arī starp cilvēkiem ir burvestības un lieli burvji, caur kuriem kāds tajās lietās lajs ļoti viegli var tikt maldināts. Tādēļ saki man pilnīgi patiesi, vai tu gan iespējamā kārtā esi kāds Kunga eņģelis, — jeb varbūt tomēr viens burvis?!” 15. Rafaels saka: “Ko tev līdzētu mans jā vai nē?! Šaubām vajag rokām aptveramus pierādījumus! Pārbaudi mani un no tā atzīsti vai to ko es daru var darīt arī kāds burvis! ” 16. Stahars saka: “Jā, jā. To būtu labi pārbaudīt, ja tikai zinātu ar ko, kādā veidā — hm — jā, man nekas neienāk prātā, ar ko es tevi, tu daiļais jaunekli, vēl vairāk varētu pārbaudīt, un pie tam īstenībā smieklīgi prasītā pirmā pārbaudījuma efekts jau ir tik ārkārtējs, kā kaut kas vēl neiespējamāk izdarāms pavisam vairs nav iedomājams! Bet tava bezgala daiļā izskata dēļ es jau patiesi nu drīzāk vēlētos ticēt, ka tu nopietnībā esi Dieva eņģelis, nevis burvis! Tikai šķiet tev patiesi ir miesa un te tad tomēr nav saskatāms kāds īsts gars. Ļauj man tomēr tevi aptaustīt, vai tev ir arī kauli?” 17. Rafaels ļauj Staharam sevi aptaustīt un Stahars pie Rafaela visu atrod īstu un blīvu. Te viņš spēcīgi parausta plecus un saka: “Hm, hm, te viss ir pati ziedošākā miesas veselība, te tieši neizskatās ļoti garīgi! Paveiktais darbs jā, pret to nekas nav iebilstams, bet ārkārtīgi skaistā, pilnīgā, tālu pāri visām jaunavām krāšņā miesa, šīs brīnumdaiļās rokas, nu tik jaukas un kompaktas, te tomēr nav saskatāms nekas garīgs. Pavisam atklāti atzīstot, neskatoties ka ir jau vecs ēzelis, un neskatoties ka tu piederi vīriešu kārtai, — pavisam viegli varētu tevī šausmīgi un tik jutekliski cik vien tas tikai vienmēr iespējams iemīlēties. Un redzi, te tad jau atkal nav saskatāms kaut kas, ko ar pilnākām tiesībām varētu dēvēt par tīru un debesu garīgu! Tad tam vajadzēti būt tikai tā, ka tu līdzīgi kādam jaunam Tobijam, mums mirstīgiem cilvēkiem neredzami, slepeni tiec no kāda eņģeļa atbalstīts. Tas nozīmē, ka tu jau kopš dzimšanas, līdzīgi Zamuelam, biji ļoti dievbijīgs zēns! Bet ja tu tas nebūtu, tad tu tikpat labi varētu stāvēt slepenā savienībā ar “Jehova-stāvi-mums-klāt” īstenībā nekad tā īsti neesmu ticējis. Pats ar pilnīgu ticību vienam Dievam man gāja slikti un jo mazāk tad Viņa pretiniekam. 18. Tālab neskatoties uz manu ārējo stingrību, es tomēr neesmu nekāds fanātiķis, bet gan saprātīgs naturālists un tādēļ tik ilgi kādu parādību nepieņemu, cik tā tikai mazākā mērā vēl ir izskaidrojama dabīgi. 19. Tevis nu paveiktais darbs, manam saprātam, protams, gan nepielaida kādu dabīgu izskaidrojumu, bet es arī nekad neesmu iedomājies saprotam visu, kas kaut kur parādās lielajā dabas sfērā. Tādēļ tavai brīnummākslai vēl var būt arī kāds dabīgs pamats, kas tev nu varbūt vēl dažiem būs labi zināms. Man tu to diezin vai darīsi zināmu, vienīgi tas tieši nav svarīgi, jo dabā notiek ļoti daudz kas, kas pats par sevi arī ir brīnums, kura pamatu mēs nesaprotam. Vai tādēļ mums tas tūlīt būtu jāuzskata par brīnumu?!” 151. Stahara piedzīvojums ar indiešu magiem. 1. (Stahars): “Redzi, daiļākais, brīnummākslās izglītotais jaunekli! Pirms apmētam trim gadiem pilsētā atnāca daži no Rīta zemēm, kā viņi minēja pat no Aizindijas, kur it kā esot tik augsti kalni, ka to 161