3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

65. Kungs dod dzīvības padomu iesācējiem
1. ES nu pagriežos pret Hebramu un saku: “Nu, nu, tu, tāpat kā jūs visi, gudrībā jau esi ļoti progresējis;
patiesi, par šādiem mācekļiem var būt īsts prieks, un drīz jūs būsiet izmantojami par lieliem strādniekiem
Dieva vīna kalnā!
2. Jūs nu līdzināties agriem ziediem, kas pavasarī ļoti agri virs mirušās zemes krāšņi paceļ savas galviņas.
Ja turpmāk nekādas salnas nenāk, tad šādām čaklam puķītēm klājas pavisam labi; bet, kā to pavasaris
visbiežāk parāda, pēc siltām dienām atkal nāk dažas ar lielām salnām, te tādas agras puķītes tad
nokar viņu brīnišķi greznotās galviņas un pēc tam bieži pavisam nokalst.
3. Es jums saku: lai cik skaidri kāds cilvēks bieži saprot patiesību, bet, kad virs cilvēka dabas sāk
pacelties drūmi mākoņi, piesātināti ar visādiem savus spēkus izmēģinošiem negaisiem, te cilvēka sirdī
izskatās arvien drūmāk un tumšāk, un tad viņš vairs daudz ko nesaskata, kas iepriekš viņa dvēseles
priekšā stāvēja tik skaidri apgaismots.
4. Tādēļ sevī labi saglabājiet to, ko jūs nu esat uzzinājuši; jūsu ārējās cilvēces skaisti greznotās galvas
virs zemes virsmas paceliet tikai tad, kad pārbaudījumu salnas būs galā; patiesi, tad jūsu zināšanas vairs
nevarēs tikt traucētas ne no kādas ļaunas sarmas!
5. Bet visam ir vajadzīgs savs laiks, līdz tas uzplaukst un nostiprinās; tā arī cilvēka zināšanām. Pie
labas izdevības bieži daudz ko iemācās un arī aptver, — bet pēc citām parādībām tikpat ātri aizmirst!
Tādēļ visu, ko jūs dzirdat, aptveriet vairāk ar jūsu sirdi, nekā ar jūsu smadzenēm, tad tas jums arī paliks.
6. Ja jūs uzlūkojat kādu ziedu, tad jums par tā skaisto izskatu noteikti ir liels prieks; bet ko šāds
prieks jums līdz, kas tak nepieciešami ir tikpat pārejošs kā puķe, kas jūsos šādu prieku modināja? Bet
puķes spēkam vajag nogulsnēties tās trauka dziļumā, kur dzīva sēkla tiek sargāta un kopta; un tā vajag
novīst arī jūsu ārējam priekam, un tā spēkam vajag nokāpt lejā dziļā pamatā, kur tiek sargāta un kopta
gara mūžīgā sēkla, tad no tā kopā ar garu radīsies kāds mūžam pastāvošs prieks par tā iekšējo, patieso
skaistumu, kuram nekāda sarma neko vairs nevarēs padarīt.
7. Bet to nu labi ievērojiet, Es nu nedaudz tuvāk apgaismošu to lietu, kuru Kirenijs vēlas tuvāk
noskaidrot.
8. Bet pēc tam Es vērsos pie Jaras un Jozes un viņiem teicu: “Nu jūs, Mani vismīļie bērniņi, varat iet
nedaudz virtuvē pie mūsu Markusa meitām. Viņas zinās jums daudz ko pastāstīt, ko visu viņas kopš
vairākām dienām, ēdienu gatavojot, ir piedzīvojušas, ko dzirdēt jums abiem būs ļoti derīgi; jo tas, ko Es
visiem vēl izklāstīšu, ir kā akmens cieta maize un te tam jau piederas spēcīgi un labi izveidoti zobi, lai
šādu cietu maizes gabalu var pavisam pienācīgi sasmalcināt, ka pēc tam tā neapgrūtina ļoti jūtīgo dvēseles
māgu un nav par iemeslu sāpēm un nenodara ļaunu. Vēlāk, kad jūsu dabas zobi kļūs spēcīgāki, tas
tiks darīts zināms arī jums.
9. Jara gan labprāt neatstāj viņas vietu, bet Joze viņai saka: “Nāc nu, mīļā Jara, kopā ar mani pavisam
priecīga! Jo, ko Kungs grib, to tūlīt vienmēr vajag izpildīt ar priecīgu sirdi. Tu tak to saproti labāk nekā
es, tādēļ nu tikai ātri piecelies no tava sēdekļa un pēc Kunga gribas nāc kopā ar mani!”
10. Pēc tam Jara pieceļas un kopa ar Jozi iet Markusa namā, kur pēc mājinieka paraduma tiek no tā
meitām ļoti priecīgi sagaidīti, un te viens vārds drīz seko otram, un pavisam omulīgi, viens otru pamācīdami,
bērni sarunājas gandrīz līdz vakaram.
11. Bet ES nu vēršos pie Kirenija un saku: “Nu, mīļais draugs, tu vari ieklausīties, kādu izskaidrojošu
atbildi Es tev došu uz tavu diezgan plašo jautājumu, pie tā tad paliec tu un katrs, kas to dzirdēs!”
12. Te Snetals gribēja Rafaelam iečukstēt jautru piezīmi par to, ka nu beidzot Es sākšu runāt, bet Rafaels
nopietni lika viņam klusēt, un viņš tad arī klusēja, un Es saku turpināt runāt tā:
66. Kunga runa par seksuālo kārtību
1. (KUNGS): “Redzi, par kāda cilvēka radīšanu ir īpaša lieta. lai dzemdētu labu un veselīgu augli, diviem
nobriedušiem cilvēkiem, proti, vīram un sievai, savstarpēji vajag būt pareizai dvēseļu radniecībai,
bez kā caur zināmo radīšanas aktu viņi diezin vai, un bieži arī pavisam nevar nonākt pie augļa.
2. Ja vīrs un sieva viņu sirdīs un dvēselēs ir radnieciskas dabas, tad viņiem arī jālaulājas, un pēc kārtības,
kā tā dabā viegli atrodama, radīšanas akts jāizmanto vienīgi tam nolūkam, lai sasniegtu dzīvu augli
pēc viņu līdzības; vairāk, cik tam tieši ir vajadzīgs, ir pret Dieva un dabas kārtību, un tātad ļaunums un
74