3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

kā kausēts medus, piens un medus ir zem tavas mēles, un tava tērpa smarža ir kā hibanas smarža aizzīmogotā
akā. Tavs stāvs ir kā granātābolu prieka dārzs ar cēliem augļiem, cipresēm un lavandu, lavandu
ar safrānu, kalmēm un kanēli, ar visādiem vīraka kokiem, mirri, aloju un visām labākām smaržām, kā
dārza aka, kā dzīva ūdens aka, kas plūst no hibanas, lielies, ziemeļvējš un nāc, dienvidu vēj, pūt caur
maniem dārziem, ka tie uztver smaržas!”
2. Redzi, augstais Kirenij, apmēram tā vārdu pa vārdam skan tā šķietami visvieglāk aptveramā Zālamana,
kas bija viens gudrais, Augstās dziesmas 4. nodaļa; un es tev dodu visus pasaules dārgumus, ja tu
ar savu lai cik veselo cilvēka prātu, no tā esi spējīgs atšifrēt tikai vienu teikumu.
3. Kas ir tā vienmēr priekšā nākošā māsa, mīļā līgava, kura, ja viņa izskatās tā, kā Zālamans to slavējot
apraksta, visiem cilvēkiem būtu šausmu aina, pret kuru pagāniskajai medūzai vēl vajadzētu būt
Venērai?! Īsi, cilvēku prātam tā ir aplamību aplamība; bet kāda tajā it kā atbilstoša jēga, to neviens cilvēka
prāts neizdibina, bet gan atkal tikai gudrība! Kam tad ir gudrība, tas arī to aptvers, bet kam tās nav,
tas lai tā ko nelasa, un kas to ir lasījis, tas par to lai tālāk nedomā; jo, jo vairāk viņš par to pārdomās, jo
mazāk viņš no tā ko sapratīs. Lai caur to manam saprātam to it kā tuvinātu, es visu Zālamana Augsto
dziesmu pat totāli iemācījos no galvas. Bet velti, pamazām es arvien vairāk sapratu, ka es biju vērsis pie
kalna!
4. Tādēļ labāk apelē pie mūsu biedru skaidrā saprāta, nekā pie viņu noteikti lielās gudrības! Jo, ja viņi
mūs eņģeļa ātrrakstību tev izskaidro pēc viņu gudrības, tad tu no tā noteikti sapratīsi tikpat maz, cik tu
saproti no Zālamana Augstās dziesmas ceturtās nodaļas; bet ja kāds tev to izskaidro no veselā saprāta,
pieņemot, ka tā kas ir iespējams, nu, tad tu no tā sapratīsi tieši tikpat daudz, cik kas tīri garīgs materiāli
vispār ļaujas saprasties. Pēc manām domām, ar to gan arī nekas daudz nebūs uzsākams!”
5. KIRENIJS saka: “Es jau redzu, ka tu pavisam neesi dumjš cilvēks; jo tas jau daudz ko nozīmē kādu
zālamanisku — materiāli ņemot — visu aplamību rupjāko aplamību tā vārdu pa vārdam iegaumēt. Jo tā
tomēr it kā bija tik liela aplamība, kādu līdz šim nekad neesmu dzirdējis! Bet neskatoties uz to, šī trakā
aplamība sāk mani vairāk uztraukt, nekā eņģeļa pirmītējā ātrrakstība. Ko šis zināmais jūdu Krēzs ar to
it kā tomēr gribēja teikt? Vai tā nopietnībā tomēr bija mīlestības atklāšana kādai skaistai jūdu jaunavai,
kurai pēc viņa salīdzinājumiem patiesi vajadzēja izskatīties pavisam dīvaini? Jeb zem tā saprotams pavisam
kas cits? Bet kas, — tas ir cits jautājums! Vai tam ir kāda atslēga? Ja kāda ir, tad mūsu Kungs un
Meistars noteikti to visdrīzāk zinās! Tādēļ labāk tūlīt griezieties īstā vietā!”
6. HEBRAMS saka: “Es arī tā domāju, tādēļ dari to! Es pats par to būtu zinātkārāks, nekā par manu
turpmāko dzīvību pēc kapa!”
7. Pēc tam KIRENIJS griežas pie Manis un saka: “Kungs, vai Tu dzirdēji Zālamana Augstās Dziesmas
zināmo ceturto nodaļu? Saki man, vai tajā gan it kā ir kāda saprātīga jēga, jeb vai tā, kā tas šķiet, ir tieši
rupjākā aplamība?!”
8. ES saku: “Mans draugs, tajā ir kāda ļoti laba, kaut arī ļoti dziļa jēga. Zālamans to pierakstīja tā, kā
tas viņam no gara tika diktēts; bet sev viņš pamatā to nesaprata daudz labāk nekā tagad tu. Viņam gan
tika dots gudrības Vārds, bet ne vienlaicīgi arī tā pilnīga izpratne. Arī viņam daudz kas likās nesaprotams;
jo tas, ko viņš rakstīja, tas atbilstošās līdzībās tika teikts šim laikam.
9. Bet tam atminējums un atslēga ir Tas, kas nu runā ar tevi; bet skaistā līgava, cilvēka patiesa māsa
un viņa draudzene ir Vārds, kopš mūžības mūžīgās mīlestības Vārds, tātad tīrākā Dieva mīlestība uz
jums, cilvēkiem! Lasi Augsto Dziesmu ar šo atslēgu, un tu to sapratīsi un tajā atradīsi skaidrāko jēgu!
Vai nu tu ko aptver no zālamaniskās gudrības?”
10. KIRENIJS, uzlūkodams Hebramu, saka: “Vai tu, jaunais zālamanist, nu jūti, no kurienes sāk pūst
vējš? Tās ir pavisam citādas skaņas, nekā tās, kas tiek dziedātas Jeruzalemes templī! Īsi, kur nu man ir
atslēga, mājās Zālamans tiks studēts vārdu pa vārdam!”
11. HEBRAMS saka: “Atslēga šķiet esam īsta un pilnīgi pareiza; bet viss ar to vēl neļausies atvērties!
Mēs redzam arī zvaigznes, un pirmīt Meistars Savās runās pie izdevības mums arī pameta daudz atslēgveidīga,
— arī eņģelis par to izteica daudzus ievērojamus apsvērumus; bet ko mēs par to tālāk zinām?
Izskaidro nu man, kas pati par sevi gan it kā ir tā skaistā Rīta zvaigzne, tikpat maz ar noslēpumu pilnā
Meistara atslēgu tu izdibināsi visu Zālamana gudrību! Tur ir ļoti daudzas un dažādas ainas, uz kurām
pareizu atslēgu nes sevī tikai Gars; bet ka atslēga, kuru tev deva Meistars, vispār jau būs pareiza, par to
es šajā acumirklī nemaz nešaubos un es pats centīšos ar to dažu ko atšifrēt.”
12. Pēc tam KIRENIJS atkal Man jautā, teikdams: “Kungs, ko man par Hebrama runu jādomā?”
21