Views
5 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

diem ar visādām

diem ar visādām ziedēm mazgātiem, lai tikai no citiem cilvēkiem uzzinātu pavisam slepenas lieta, tam ir neskaitāmi ceļi un līdzekļi. Tādēļ pie tāda veida parādībām nevajag viegli ļaut sevi apkrāpt. 9. Viszinošs ir vienīgi tikai Dievs- un kāds cilvēks tikai tad, ja viņš no Dieva gara tiek aicināts citiem cilvēkiem pavēstīt lietas, ko kāda dabas cilvēka prāts nekad nevarētu izpētīt. Vienīgi tikai kāds tāds no Dieva Gara sajūsmināts cilvēks tikai reti nāk šajā ļaunajā, savtīgajā pasaulē — un starp tumšajiem pagāniem, kas ir pilni varas kāres un savtības jau pavisam nekad. 10. Bet šie cilvēki, kas stāv visādās savienībās ar visu pasauli un tās gudrajiem, ir pavisam caur un caur viltīgas lapsas un pavisam priekšzīmīgi cilvēki prot izvilināt viņu noslēpumus. Tiek pielietota laipnība, stingrība, augstsirdība, pacietība, pat iesvaidīšana viņu noslēpumos, lai pie eksaminēšanas cilvēkā pamodinātu pilnīgu uzticēšanos un padarītu viņu pļāpīgu un vajadzības gadījumā pielietot vēl daudzus līdzīgus knifus, lai bieži piekļūtu pat pie cilvēka aizliegtiem noslēpumiem. Bet ja reiz šiem pagāniem, kuriem trūkst katra līdz cietības sajūta, reiz pierādāmi ir iegūti viņu varas kārajiem plāniem tikai šķietami nelabvēlīgi noslēpumi, tad bēda tam, kas šiem necilvēkiem sevi ir nodevis! Viņi ir viltīgi un ļauni un var tikt turēti grožos tikai caur kādu milzīgu pretviltību! Caur visādiem slepeniem ceļiem viņi gan var izdibināt lielus noslēpumus, — bet nekad sirds noslēpumus, ja eksaminētājs prot tos stūrgalvīgi noslēpt. 11. Draugi, mēs šeit stāvam nepielūdzamāko tiesnešu priekšā! Apstrīdamākais un pie pagāniem iecienītākais temats ir Mesija, kas nu jau nopietnībā ir parādījies, kā mēs no visām pusēm par to esam saņēmuši nekļūdīgākos apliecinājumus. Līdz nāks Viņa īstais, labi aprēķinātais laiks. Viņam kaut kur slepenībā jāuzturas Galilejā. Tādēļ pagāni medī Viņu un jau ticība lielā jūdu glābēja parādīšanās iespējamībai ir nāvi nesoša no nežēlīgajām un asajām tīģera ķetnām! Jūs nu zināt, kāda zeme mūs šeit nes un tādēļ arī zināsiet kas te darāms!” 199. Saruna starp diviem delegātiem. 1. Cits saka: “Tu gan vienmēr esi pati uzmanība un uzmanība ir gudrības māte; bet šeit šķiet tu to pielieto nepareizā vietā! Jo arī mēs nedaudz pazīstam cilvēkus, un jo ilgāk mēs eksaminētāju aplūkojam, jo vairāk pazūd katra doma, ka aiz viņa varētu slēpties tikai nepatiesības dzirkstelīte! Es, tavs līdzdeputāts, pirmīt nedaudz ausījos un dažu ko dzirdēju no eksaminētāja slepenākās sarunas ar Kireniju un tā saturēja tikai lielas bažas par iespējamību mūs no mūsu maldiem izdziedināt. Mēs netiešā ceļā ļaunprātīgā veidā no tempļa esot tikuši pavisam nepareizi informēti par Mesiju un romiešiem, tādēļ mums nu viņu priekšā esot aklas bailes un tādēļ slēpjam mūsu pareizo un labo ticību. 2. Kad mēs šeit atceļojām, mums tak bija daudzas labas izdevības vērot visus šeit esošos romiešus un neskatoties uz mūsu lai cik viltīgo apvaicāšanos nevarējām uzzināt neko, no kā būtu pieņemams, ka romieši nopietnībā būtu tik ļoti bargi. Pretēji, par viņiem vienmēr un visur pavisam nepiespiesti un priecīgi izteica tikai labākās domas pasaulē.Tu protams vienmēr saki: Ja pie šiem apstākļiem viņi būtu nežēlīgi, tad pasaules acu priekšā viņi to pagaidām prastu ļoti labi noslēpt, lai pirms laiku tautā neizsauktu nemierus! Bet es tā nedomāju, jo katrs cilvēks tomēr vienmēr pieder pie kādas ģimenes, un tai tad tomēr viņa pazušanu vajadzētu ļoti labi manīt un beidzot sākt pētīt, uz kurieni dārgais ģimenes loceklis ir aizgājis. Bet līdz šim nekas tamlīdzīgs nav bijis un tā es tomēr ticu, ka tava parasti uzslavas vērtā piesardzība te iet nedaudz par tālu, sevišķi iepretī tam ļoti atklāta un sirsnīga izskata eksaminētajam! 3. Bet es šeit manu pavisam ko citu, un pavisam ārkārtēju un es ļoti brīnos, kā tā kas tavam vērīgam skatienam varēja palikt pilnīgi nepamanīts!” 4. Sebahs saka: “Nu, kas tad?! Man tomēr arī vajadzēja kaut ko manīt; jo manām acīm parasti nekas viegli nepaliek nepamanīts un manas spējas sajust ir tik smalkas kā rīta dvesma. Tas mani pārsteigtu, ja tu šeit ko būtu atklājis kas manām acīm būtu palicis nepamanīts!” 5. Otrs deputāts, kas saucās Jurah, saka: “Un tomēr! Vai tad tu neievēroji ko Eksaminētājs gribēja likt manīt caur to, kad viņš mums tā skaisti skaidri, kā attiecībā uz viņu pašu, izskaidroja Elija parādību alā?” 6. Sehabi saka: “Un ko viņš caur to gribēja likt saprast?” 7. Jurah saka: “Neko citu, ka tieši viņš pats esot tas apsolītais Mesija, kura priekšā liecas visas zemes valdnieki! Redzi, es esmu nopratis to, kas tavai lielajai piesardzībai ir palicis nepamanīts! Manas asi dzirdīgās ausis arī dzirdēja, ka pirms tam valsts virspārvaldnieks tur tavu eksaminētāju nosauca par savu “kungu”! Kaut kas nedzirdēts no romiešu augstākā karavadoņa! Un redzi, tās ir lietas, no kurām 220

aiz tīri pārspīlētas piesardzības viegliem soļiem tomēr arī nebūtu jāsteidzas prom! Bet kas tad, ja šis neparastais vīrs iespējamā kārtā tad tomēr būtu tas apsolītais Mesija?” 8. Sehabs saka: “Nu, tad viņš manām labi pamatotām bažām varētu būt augstākā mērā apmierināts, jo mana piesardzība tieši iziet no tā, lai mūsu Dieva Mācības svētumu pasargātu no pagānu niknuma! Tavā pieņēmumā jau katrā ziņā var kas būt, bet bez vērīgu, slepenu pārbaudi mēs ne tuvu ko tādu nedrīkstam pieņemt- izņemot ja caur skaidriem pierādījumiem mēs uz to būsim pilnīgi spiesti. Jo viss no tevis pieņemtais tomēr var būt smalka maska un tad pavisam viegli iespējams mēs stāvētu vietā no kuras es baidījos! Tādēļ, mans draugs, tikai lēnām! Tādas lietas, ja tās ir patiesas, cilvēks vēl vienmēr pieņem pietiekami agri, jo pārsteidzīgs pieņēmums varētu kādu iegrūst lielās nepatikšanās.” 200. Par pārsteidzīgu uzticēšanos. 1. Nu Es vēlreiz pieeju pie persiešiem un vērsdamies galvenokārt pie Sehabi saku: “Nu, ko jūs pa šo laiku nolēmāt? Vai tu man vēl arvien turi par kādu viltīgu lapsu, kas ir izgājis tikai uz to, lai romiešiem bīstamā jūdu Mesijas dēļ jūs visus kā sodāmus nodotu tagadējā pasaules valdnieka nepielūdzamajās rokās? Vai tad Es patiesi izskatos līdzīgs kādam nekrietnam nodevējam?” 2. Sehabi nedaudz apmulsis saka: “Labais, cēlais draugs! Seja gan pa lielākai daļai ir dvēseles spogulis, — bet ne vienmēr! Es pazinu kādu cilvēku, kura āriene tā līdzinājās viss maigākam un sirsnīgākam eņģelim kā viens vesels acu ābols otram, un tomēr tā bija tikai dabīga maska, tā ka tieši minētais cilvēks pēc savas dabas bija pilnīgs sātans in optima forma (augstākā pakāpē)! Šis cilvēks sava skaistā un lēnīgā izskata dēļ bija pat galma mīlulis, bija apgaismots arī visās iedomājamās mākslās un zinātnēs; bet viņa darbi bija melnāki un tumšāki kā pagānu sadzejota Stuksa! Bēda katram, kas jebkad draudzīgi būtu viņam tuvojies. Sievietes skrēja viņam pakaļ kā apsēstas, kaut gan katra sieviete, kas viņam tuvojās tik noteikti krita kā kārojams upuris, kā uz zemes krīt lietus piliens ko mākonis vairs nevar saturēt. Bet viņš vienmēr bija nevainīgākais, maigākais un tīrākais cilvēks. Visur visu izraisīja tikai neparedzēti apstākļi, tikai bija dīvaini, ka neparedzētie apstākļi nekad nespēja viņam pašam kaitēt. Viņš visur tika sveikā ar veselu ādu. Tikai tie, kas viņam bija tuvojušies, ļaunos apstākļus vienmēr dabūja smagi izbaudīt uz dzīvību un nāvi! arī savam ķēniņam viņš bija uzticamākais kalps, bet katram padotam brīnumpiemīlīgs patiess velns! 3. Ķēniņa valstī kādam bagātam grieķim, bet kas pievērsās mūsu ticībai, bija jauna, brīnumskaista un ārkārtīgi jauka sieva, kura savam vīram bija tik uzticīgi padevīga kā šī mana labā roka manas miesas un manas sirds gribai. Bet nepagāja ilgs laiks, kad šis pievilcīgais sātans no cilvēka no kāda cilvēka uzzināja par skaisto sievu un tūlīt savus ceļus tā izkārtoja, ka no skaistās sievas tika pamanīts. Gadījums gribēja, ka grieķis ar kādu pēc tautības persieti, kas atteicās atmaksāt pavisam ievērojamu un taisnīgu parādu, ko bija parādā mūsu grieķim, nonāca pretīgā tiesas prāvā. Persietim par tiesnešiem bija viņa vienādi audzināti tautieši un tā mūsu grieķis nekādu taisnību nepanāca pret neuzticamo un vārdu lauzēju persieti. Te reiz sieva, kas labi zināja, ka skaistais galminieks jau vairākkārt bija metis uz viņu acis, teica: Kā tad būtu, ja caur skaisto galminieku mēs savai taisnībai panāktu aizsardzību? Grieķis teica: Jā, es zinu, ka viņš bieži noskatās ar alkatīgām acīm un viens vārds no tevis vai manis spētu daudz un ja arī aiz tā neslēptos nekas cits, kā totāli akla cerība. Bet par šo skaisto galminieku neko labu nedzird! Jā, būtu pat labāk būt viņa ienaidniekam nekā viņa draugam. Kas ar viņu ielaižas, lai cik draudzīgā satiksmē, tūlīt nokļūst lielā nelaimē, tādēļ mūsu prasību zaudējums no divām man šķiet esam mazākā nelaime un mēs darīsim labāk ja to pirmo un mazāko nesīsim Dievam Tam Kungam par upuri. 4. Jaunā skaistā sieva tam arī piekrita. Bet neilgi pēc tam mūsu galminieks pats atnāca grieķa mājā, lai tur it kā kaut ko nopirktu, jo mūsu grieķis ir dārglietu tirgotājs un dārgakmeņu iestrādātājs zeltā un sudrabā. Viņš izturējās ļoti draudzīgi un maigi un grieķim iedvesa uzticību, kaut gan sieva instinktīvi juta bailes no šī ļoti draudzīgā un ārkārtīgi devīgā cilvēka, jo vēl nekad nebija gadījies, ka cilvēks tūlīt bez kādas kaulēšanās būtu samaksājis pirmo nosaukto cenu par kādu dārglietu. Te aiz tā slēpās kas cits! 5. Toties grieķis pavisam labā garastāvoklī teica: Ak, šim cilvēkam tikai viņa skaistuma, vienkāršības un viņa laimes dēļ galmā vajag būt daudz ienaidniekiem, kas cenšas viņu visiem nomelnot kā briesmīgu un galmam aizdomīgu. Viņš tak runā tik skaisti un gudri kā kāds pravietis! Patiesi aiz šī cilvēka nevar slēpties nekas ļauns! Nepagāja ilgs laiks un mūsu galminieks atkal atnāca pie grieķa un savam turbānam, ko viņam bija devis ķēniņš, nopirka lielu, zeltā iestrādātu dimantu. Dimanta cena bija tūkstots 221