3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

8. RIBARS saka: “Tas ļoti atkarīgs no tā, cik ātri viņš spēj rakstīt! Varbūt viņam arī rakstīšanā ir kādas
maģiskas priekšrocības, par kurām mēs tikpat maz ko zinām, cik mēs ko zinām no tā, kā viņš realizēja
iepriekšējos brīnumaktus. Mēs tos redzējām un arī sajutām, bet kā un caur ko tas ir ticis realizēts,
par to mums noteikti nav ne jausmas! Tādēļ pie šiem cilvēkiem, kas mūsu acu priekšā jau tik lielu ir
paveikuši, mums kādu uzsāktu faktu arī nekad nevajag iepriekš apšaubīt, līdz caur kāda uzsākta darba
neizdošanos mēs netiekam pārliecināti savus uzskatus mainīt!
9. SNETALS saka: “Jā, jā, es gan arī tā domāju, bet tas šeit ir tikai tā, lai arī par kaut ko runātu!”
10. RIBARS saka: “Brāli, šeit nopietnībā ir labāk klusēt un vienīgi skatīties un klausīties! redzi, māceklis
sakārto ruļļus un tāfeles! Tādēļ nu tikai labi uzmanīt, jo nu viņš noteikti tūlīt sāks rakstīt!”
11. SNETALS nu pieceļas un vēro, kā tas šķietamais māceklis rakstīs; bet, kad viņš sāk asāk ieskatīties,
tad viņš atklāj, ka visi ruļļi, tāpat kā tāfeles jau ir aprakstītas. Par to augstākā mērā pārsteigts, viņš
skaļi iesaucas: “Nē, šim brīnumam nekāds otrs vairs nestāv pāri! Mēs gaidījām, kad māceklis uzsāks
savu dubultrakstīšanu, un redzat, viņš ar visu jau ir galā! Ak, tas debesu tālu pārsniedz visus cilvēciskos
priekšstatus, un nekas līdzīgs nekad nav ticis dzirdēts!”
12. Pēc šī Snetala izsauciena tie visi divpadsmit nu pieceļas, apskata aprakstītos ruļļus, un visi pārliecinās,
ka ruļļi, tāpat arī tāfeles pierakstītas pilnas labā, tīrā un labi salasāmā rakstā un pavisam klusi sev
jautā: “Kā tas var būt iespējams?”
13. Bet RAFAELS labi mana savu galda biedru pārsteigumu un Snetalam saka: “Redzi, to dara tās
astoņas manis apēstās zivis, kuras tu man mazliet nenovīdi; ja kāds šādu darbu grib labi paveikt, vajag
sakrāt spēkus! — Jeb vai tu šeit domā citādi?”
14. SNETAKLS saka: “Mīļais, brīnumainais draugs, tev patīk mani nedaudz pazobot; bet tas vairs nav
svarīgi, jo es redzu, ka tevī mīt milzīga dievišķās visvarenības deva, un ar tevi nav ko tiesāties! Šīs astoņas
zivis šādu visvarenību tev noteikti nav devušas, bet gan tev to ir devis lielais dievišķais meistars no
Nācaretes! Tādēļ dari, ka mēs viņu drīz redzam! Jo tagad mūsu sirdis mums vairs nedod miera, mums
vajag viņu redzēt un ar viņu runāt! Jā, nu arī mēs reiz vēlētos viņu redzēt un ar viņu runāt.”
15. RAFAELS saka: “Pacietieties tikai vēl kādu laiku, līdz šeit šos rakstus esmu pavisam sakārtojis, tikai
tad mēs iesim paskatīties, kur aklajiem un kurlajiem it kā atrodas lielais Meistars!” Ar šiem vārdiem
tie divpadsmit apmierinās un pagaidām neko tālāk neprasa.
16. Bet Rafaels ruļļus nu sakārto kopā labā kārtībā un kopā ar tāfelēm nodot tāpat ne mazāk pārsteigtajam
Kirenijam, kas tās tūlīt sāk pārskatīt un nevar vien pietiekami nobrīnīties par to pareizību.
74. Snetala ziņkārība un nepacietība redzēt to Kungu
1. Bet kamēr Kirenijs, cik ātri iespējams, ar lielāko prieku caurskata ruļļus, un pie tam vienmēr rāda
godbijīgu seju, Es Rafaelam saku, ka viņam Jara un Jose atkal jāatbrīvo no pagaidu īsās izraidīšanas un
jāved pie galda. Veiklais kalpotājs no Debesīm to nu pavisam ātri izdara un, kad JARA ierodas, viņa nedaudz
apbēdināta saka: “Bet Kungs, Tu mana mūžam vienīgā mīlestība; bet tā tomēr bija pavisam šausmīgi
gara saruna, no kuras es neko nedrīkstēju dzirdēt! Es jau domāju, ka pirms nakts tā nebeigsies! Bet
vienīgi Tev visa slava, tas viss nu ir garām un Tu atkal man esi!”
2. Pa to laiku eņģelis atkal dodas pie tiem divpadsmit, no kuriem SNETALS ir pirmais, kas par Jaru
ir ļoti izbrīnījies un saka: “Bet klausies, tu mans jaunais, skaistais mācekli, kas tai it kā tikko četrpadsmit
gadus vecajai meitenei ir ar gudro grieķi? Šķiet, viņa labajā vīrā ir pār ausīm iemīlējusies?! Kad tu ienāci
iekšā, es domāju, ka tu mums te jau parādīsi meistaru meistaru; pie tam tu ievedi šo iemīlējušos meitenīti!
Tas it kā tomēr nozīmē savās cerībās nedaudz vilties. Vai viņa it kā arī jau ir lielā brīnumdarītāja
meistara mācekle, un vai viņa mājās it kā kādā slepenā istabā jau ir saņēmusi kādu apmācību? Patiesi,
pie jums nepārtraukti uzpeld parādības, no kurām, jo vairāk pie sevis tā īsti pārdomā, tā vietā, lai kļūtu
gudrāks, kļūst tikai vienmēr dumjāks. No vienas puses, visnedzirdētākā veida brīnumdarbi, no otras
puses atkal pavisam cilvēciska veida parādības. Te saki tad man, kā man, kā sava veida godīgam cilvēkam,
šī lieta jāuzņem, ja tagad arī es nopietnībā nesaprotu, kādēļ lielais meistars, kuru caur gudro grieķi
pirmīt mums pilnīgi gribēja uzspiest, kur īstenībā mēs to patiesi nevēlējāmies, tagad pavisam vairs negrib
parādīties! Ko tad mēs esam nodarījuši, ka tik ilgi mums vajag iztikt viņu neredzējušiem, jeb vai
beigās mēs viņu pavisam nedabūsim redzēt?”
3. RAFAELS saka: “Jā, mani draugi, ja jūs esat tik akli, ka gaišākā pusdienas laikā nepamanāt Sauli,
82