3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

šam lielākas sāpes un ciešanas nekā jūs, jo mums pārāk bieži vajag piedzīvot, ka stūrgalvīgie cilvēki ar
izsmieklu un netīrām kājām samin visas mūsu lielās pūles un mums vienmēr pagriež muguru.
10. Draugs, vai tev gan būtu tik daudz pacietības ar kādu cilvēku, par kuru tev būtu piešķirta visa
vara un tu viņu vienmēr apbērtu ar visādām labdarībām, bet cilvēks tevi par to pār mēru nicinātu un
par tevi neko negribētu dzirdēt un zināt un pie tam visas savas domas un tieksmes vērstu tikai uz to, lai
no tevis, viņa lielākā drauga un labdara, atbrīvotos. Par visām tavām pūlēm viņa svētībai tev, kur iespējams
vēl kaitētu, laupītu tavu labo slavu un vārdu un tevi padarītu par ļaunprātīgu nodevēju!? Saki man,
ja tu būtu tikai kāds Kirenijs, ko tu tādam cilvēkam darītu? Vai tev gan būtu pacietība ar tādu ļaundari
līdz viņa galam apieties ar visu pacietību, savaldību un maigumu?”
11. Pārsteigts par šiem eņģeļa vārdiem Zahrs saka: “Nē, draugs! Tāda pacietība man manā dzīvē nekad
nebūtu! Te jau bez varas man nebūtu pacietība, nerunājot ja man būtu vara!”
12. Rafaels saka: “Redzi, un man ir tik daudz neatbildīgas varas un spēka, ka es pavisam viens ātrākā
acumirklī varētu sagraut un pilnīgi iznīcināt visu šo Zemi, Mēnesi, Sauli un visas tavām acīm redzamās
zvaigznes, kas ir milzīgi lieli pasaules ķermeņi, ar visu ko tie nes un tomēr aiz brīvas gribas vienmēr
esmu pacietīgs ar šīs zemes nevaldāmajiem cilvēkiem!
13. Bet tas viss būtu viegls un panesams ļaunums, bet nu iedomājies sātana un viņa eņģeļu nepārtraukti
spītīgo izturēšanos, kuri paši kā varenas gara būtnes vienmēr lolo “slavējamus” plānus, kā iegrūst
postā ne tikai mūs, bet arī Dieva un Viņam atņemt visu Viņa varu!
14. Tas gan, protams, mūžam nekad nevar notikt. Bet pietiek, ka ļaunie plāni reiz te neizdzēšami ir
un viņi neatstājas no tā tos izpildīt, pie tam gari vienmēr cieš lielākās sāpes un mokas, kuras caur viņu
ļaunāko gribu paši sev sagādā, bet visumā tas viņus tomēr nekad nemudina no viņu lielā ļaunuma paliekoši
atteikties.
15. Redzi, mēs to visu redzam un mums ir vara viņus ne tikai uz jūtīgāko sodīt, bet viņus arī uz mūžību
pilnīgi iznīcināt, un tas viss bez kādas atbildības Dieva tā Kunga priekšā!
16. Bet tomēr mēs ar viņiem apejamies kā ar mūsu kritušiem brāļiem ar visu pacietību un lēnprātību
un to lietu stingri vedam tā, ka viņu brīvā griba no mums nekad netiek ierobežota, bet gan vienmēr ir
un paliek brīva. Mēs tikai ar visu rūpību vienmēr novēršam to tālāko iedarbību. Draugs, ko gan tu darītu
pie tādiem apstākļiem?!”
17. Zahra saka: “Es t mestos cīņā kā lacis un redzētu, vai tādi gari bestijas man nepaklausītu, sevišķi
ja man neatbildīgs būtu tavs spēks un vara!”
18. Rafaels saka: “Bet vai tu nu labi saproti, ka būt Dieva eņģelim pavisam nav tik viegla lieta kā tu to
sev stādies priekšā un ka es tomēr nedaudz ko saprotu un pazīstu arī no cilvēciskā un tādēļ arī varu ar
jums par to runāt?”
19. Zahra saka: “Ak, jā, nu es to pavisam labi saprotu, bet tikko to nu man vēl pasaki, vai tev šeit vajag
būt! Jeb vai arī tā ir tava brīva griba?”
20. Rafaels saka: “Ak, jā, pēc savas brīvākās gribas es jums varētu arī tūlīt pamest, bet es gribu palikt
pie jums, tādēļ ka Kungam tas ir patīkami. Bet Kunga labpatika īstenībā ir mana griba un pret to arī
Pats Dievs nekad nevar rīkoties; jo tajā pastāv visas radības saglabāšana, no kuras tu ar tev neskatāmi
daudzām zvaigznēm neredzi ne astoto daļu (zem aona saprot viena dezillona kubu) 1 decilons=1060=1
ar 60 nullēm) nerunājot par bezgalīgo visumu un tā būtību! -Bet nu ļoti tuvojas Saules lēkts un Kungs
nāk atpakaļ, tādēļ te nozīmē būt pilnīgi uzmanīgiem uz katru viņa mājienu!”
131. Visu cilvēcisko rūpju gars tiek no Rafaels padzīts.
1. Zahra saka: “Vai mums nav jāpamodina guļošos?”
2. Rafaels saka: “Kad tikai Kungs būs pilnīgi pie mums, viņi jau pamodīsies!”
3. Jara steidzīgi pielec kājās un ar kaislīgu mīlestības pilnu dedzību jautā: “No kurienes, no kurienes
Viņš, visas mīlestības mīlestība, nāk? Manas acis vēl neko nesaredz!”
4. Rafaels smaidīdams saka: “Nav svarīgi, ja tikai tava sirds Viņu redz, tad drīz pēc tam arī tavām
acīm tas neizpaliks. Ar pilnu Saules lēktu Viņš būs šeit!”
5. Helēna, kas arī palika nomodā, saka: “Jara, steidzamies Viņam pretī! Ak, kāda svētlaime iet Viņam
pretī!”
6. Jara saka: “Jā, jā, draudzene, nāc tikai līdz! Ak, kāds tas būs prieks, kad kaut kur mēs jau no tālie-
135