3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

9. Tādēļ te tomēr visprātīgākā mērā nav darāms nekas cits, kā tautu atstāt pie senās ticības un kā
senas mācības un likumu pārstāvim mazākais tautas acu priekšā, pašam mācību un likumus stingri ievērot;
bet ja esi viens, bez dumjiem lieciniekiem, tad pie sevis dari un tici tam, ko atzīstu kā pastāvīgi
patiesu. Ja dara citādi, tad tu šajā skaistajā zemē pārāk drīz piedzīvosi briesmīgāko sacelšanos! — Nu tu
atkal vari runāt un vari man aizrādīt, ja es savā runā varbūt esmu pateicis ko aplamu.”
140. Kāda sūtņa ziņojums par sacelšanos Cezarijā.
1. Pārsteigts par priekšnieka gudrību Kirenijs Mataelam saka: “Draugs, ar viņu kopā nav labi ēst ķiršus.
Jo tad visus kārtus saņem paša sejā! Ar kādām visādām zināšanām viņš slepenībā ir piebāzts un
cik lieliski viņš prot attaisnot savu pašreizējo stāvokli! Nē, tā, kas vel nav piedzīvots! Beigās uz viņu pat
nevar palikt dusmīgs! — Bet nu mazākais tiem no pilsētas vajag būt klāt un būs redzams ko visu viņi nu
cels gaismā.”
2. Mataels smiedamies saka: “Es tev saku, pavisam neko, jo šie rūdītie ir pārāk ieziesti ar visādām
ziedēm un lai izkļūtu sveikā, atrod visādus caurumus! Īsi, lai šiem cilvēkiem kādā āķīgā veidā tiktu klāt
tam vajadzīgs vairāk kā tīri cilvēcisks spēks un cilvēciskas zināšanas! Grieķus un romiešus es vienā dienā
simtiem uzdrīkstētos izdziedināt no viņu dumjības, jo tas ko es viņiem darīšu zināmu, viņiem būs
kas jauns un viņi to pieņems pat ar pateicīgākām alkām. Bet šiem cilvēkiem nav nekas, ko viņiem varētu
pavēstīt kā ko jaunu; visbiežāk viņi ir iesvaidīti visās zinātnēs un savu lietu prot aizstāvēt tik viltīgā
veidā, ka pret to ļoti grūti kaut ko iebilst.
3. Tādēļ es domāju, ka Kungs ir nedaudz atkāpies, tādēļ ka Viņš jau iepriekš saprata, ka ar šiem fanātiķiem
nav labi darboties, un runāt un es arī domāju, ka apsūdzētāji un liecinieki no pilsētas ar viņiem
panāks tikpat maz kā mēs.”
4. Ķierenijs saka: “Nu, pašreiz tomēr ir ļoti ievērības cienīga tiesas sēde, kāda otrreiz zem citiem apstākļiem
uz visas zemes varbūt varētu nenotikt! Kaut tikai ātrāk parādītos pārvaldnieks!”
5. Aizelsies nāk kāds sūtnis un nepiegriežot vērību Kirenijam visai sabiedrībai saka: “Draugi, steidzīgi
laižaties lapās, jo ir izcēlies briesmīgs dumpis! Visi meklē aizbēgušos nelietīgos senjūdus un romieši
un grieķi apkauj visus, kas tikai pa pusei izskatās pēc jūda! Es esmu nabaga grieķis, tikai šodien nabadzības
spiests savai kailajai miesai uzmetu jūdu svārkus un ar to tik tikko esmu izsprucis no nāves.”
6. Kirenijs saka: “Puisi, es esmu valsts virspārvaldnieks! Paskaidro sīkāk! Kā un kāpēc nemieri ir
izcēlušies!”
7. Nedaudz apmulsis par negaidīto valsts virspārvaldnieka klātbūtni, sūtnis saka: “Augstais un visspēcīgais
kungs, kungs! Lieta pavisam vienkārši ir šāda: Kad vakar Saule vai kāda cita gaismas parādība
vakaru apgaismoja gandrīz normāli un pēc tam pie firmamenta pēkšņi pazuda — kāda gan ļoti reta
bet tādēļ ne kāda jauna parādība uz šīs lielās un plašās zemes — tad jūdu priesteri, kas aiz cilvēciskas
pieredzes un cilvēcisku zināšanu pamatiem to noteikti saprata tikpat labi kā kāds no mums, tā vietā
lai viņu ticības ļaudīm pateiktu tīru patiesību, aklai māņticīgai tautai no viņu mistiskām praviešu grāmatām
sāka sludināt par kādas milzīgas Dieva tiesas iestāšanos. Caur to starp dumjajiem jūdiem sākās
šaušalīga gaudošana, lai viņu priesteri kā iedomātie Dieva draugi un kalpotāji, pret katru prasītu upuri
pie Dieva panāk, ka Viņš žēlīgi atsauc Savu soda tiesu.”
8. Kad viltīgie jūdi pārāk skaidri un patiesi manīja uz viņu dzirnavām tik varenus ūdeņus, viņi priesteriskā
soģu patosa atbildēja: “Ja jūs neizbēgamo, Dieva bargāko pasaules tiesu no sevis gribat novērst,
tad jums un mums vajag atnest visu zeltu, sudrabu, dārgakmeņus un pērles, kas jums pieder, tāpat jūsu
pienīgākās govis un treknākos teļus, lai tad mēs cienīgā veidā varam to upurēt Dievam!”
9. Tikko nelietīgie priesteri to izteica, ka jau nāca prasīto upuru pilnīga lietus gāze! To redzēja mūsu,
tāpat ne uz galvas kritušie priesteri un meklēja, vai caur tik laimīgu metienu nevarētu arī savus ļaudis
noskaņot uz tik bagātīgiem upuriem. arī viņi no senās dievu mācības kaut ko atrada, kas viņiem labi
pakalpotu. Viņi labajam Apalonam lika iemīlēties kādā jaunā Dafnē un viņu diezgan neķītri apciemot.
To tūlīt pamanīja viņa ienaidnieks Plutons un pa to laiku nočiepa Sauli un Apolons un viņa jaunā skaistule
nu atradās briesmīgā ķezā. Katrs romietis un grieķis ļoti labi varētu saprast, ka no tā vajadzēja izcelties
visbriesmīgākam dievu karam. Ja ar lūgšanām un upuriem vērstos pie varenā Zeva, varbūt viņš šo
bīstamo lietu vēl varētu nokārtot. Šī izdoma arī mūsu prieteriem atnesa īsti daudz labuma, bet ne tuvu
tik, cik no savām aitām ieguva jūdu prieteri.
147