3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

ir atsaucis, mums nav nekādu šķēršļu. Tādēļ gar jūras krastu dodamies dažus morgenus augšup. Gan
mēs tur sastapsim kādu grieķu zvejnieku kuģi, uz kura varam būt drošībā!”
3. Agrāk uzaicinātais saka: “Bet tautas sardze no pilsētas! Kā mēs tai paiesim garām. Jo viņi aiz krūmiem
mums uzglūnēs un mūs sagūsta, arī tad mēs esam zaudējuši!”
4. Priekšnieks saka: “Tā protams ir pavisam izmisuma pilna lieta! Bet kā tad būtu, ja mēs drosmīgi
pavisam pavēlnieciski no Kirenija prasītu drošu pavadonību?! Uz ķeizariskā dokumenta pamata viņš
mums to nevar un nedrīkst atteikt! Eji tu runātāj un dari to!”
5. Uzrunātais tā dara, bet Kirenijs jau iepriekš bija griezies pie Manis pēc padoma un dabīgi Es viņam
teicu visu to, ko farizeji pie krasta bija runājuši un nolēmuši un Kirenijam nu bija skaidrs kas viņam
pagaidām darāms un kārtojams.
6. Kad atsūtītais cik iespējams pārgalvīgi un pavēlnieciski Kirenijam uzstādīja savu prasību, Kirenijs
teica: “Mans draugs, zināmais dokuments pirmīt gan mani nobaidīja, jo es vēl nezināju ka tas ir viltots!
Bet tā ka nu es šajā lietā esmu saņēmis pavisam citu gaismu, tad es vairs nebaidos un tava priekšnieka
prasību nekādā ziņā neizpildīšu!
7. Vispār eji un saki priekšniekam, ka zināmais dokuments viņam tūliņ jāatdod man, citādi tas viņam
tiks atņemts ar varu. Bet ja viņš varbūt censtos rakstu iznīcināt, tad viņš vēl šodien var sagaidīt
piesišanu pie krusta! -Eji un saki to viņam!”
8. Atsūtītais nu dziļi paklanās un pie visām miesām drebēdams attālinās. Kad viņš tuvojas priekšniekam
aiz bailēm stostīdamies, viņš saka: “Mēs esam pazuduši! Tas nolādētais viltotais dokuments ir
uzlicis kroni mūsu nelietībām. Ja varbūt šodien, tad rīt noteikti krusts! Bez vilcināšanās un kavēšanās
to nolādēto dokumentu tūlīt nodod valsts virspārvaldniekam, citādi tu vēl šodien karājies pie krusta!
Kādam sātanam vajag būt tevi nodevušam! Kirenijs visu zina!”
9. Kad melnā sabiedrība kopā ar priekšnieku to dzird, tad viņiem kļūst pavisam dīvaini ap sirdi un
priekšnieks ņem dokumentu un nodod to runātājam un saka: “Te ņemto un aiznes; mēs esam pazuduši,
jo ar to mūsu balsts ir sabrucis!”
10. Runātājs tā dara, sniedz dokumentu Kirenijam un saka: “Augstais pavēlniek, te ir tas dokuments!
Mēs visi esam lieli un rupji noziedznieki un nu apelējam vienīgi pie tavas cilvēka sirds!”
11. Kirenijs ņem dokumentu, to pārlasa un pēc kāda laika saka: “Skat cik smalki un viltīgi! Nesaki
man neko citu, tikai to pie kādiem apstākļiem priekšnieks ir ieguvis šo Charta alba (neaprakstīta, tikai
ar parakstu apgādāta lapa)!”
12. Runātājs saka: “Augstais kungs, es zinu daudz, bet to es nopietnībā nezinu! Viņš kā priekšnieks to
šeit ir atnesis līdz jau no Jeruzālemes, bet kas viņam to tur sagādājis, to es nezinu!”
13. Kirenijs saka: “Bet vai tu noteikti zini, ka šo dokumentu viņš ir atnesis līdz i jau no Jeruzālemes?”
14. Runātājs saka: “Viņš mums to rādīja un stāstīja un pēc tam mūs ir iekļāvis tādā savā varā. Tas ir
viss ko es zinu nu vairāk nezinās neviens no mums.”
15. Kirenijs jautā tālāk: “Kā viņš kā cilvēks parasti izturējās?”
16. Runātājs saka: “Neko ļaunu es par viņu nezinu. Viņš savu amatu vienmēr pārstāvēja stingri un
pielāgoja jūdisma garam.
17. Ir zināms, ka vispār savas nodevas viņš bieži ievāca ne ļoti līdzjūtīgā veidā; tomēr es tikko zinu,
ka viņš pret kādu jebkad būtu izturējies pārāk stingri. No agrākiem laikiem viņam varbūt dažs kas ir uz
viņa sirdsapziņas ko viņš mums protams neatklāja; bet kopš viņa stāšanās amatā mēs neko nezinām,
izņemot ka vakar pie brīnumainās izdevības viņš nopietnībā pārāk neatlaidīgi prasīja upurus. Protams,
ļaudis paši tam deva vislielāko iemeslu!”
18. Kirenijs jautā tālāk: “Vai priekšnieks varbūt jau vairākkārt ir šo dokumentu ļaunprātīgi
izmantojis?”
19. Runātājs atbild: “Līdz šodienai mēs nekad neko tādu neesam manījuši!”
20. Kirenijs jautā: “Vai viss ko tu man esi pavēstījis ir tīrākā patiesība?”
21. Runātājs saka: “Augstais kungs, es par to gribu mirt, ja tajā ir viens man zināms nepatiess burts!”
22. Kirenijs saka: “Tad labi! Eji un saki priekšniekam, ka es nu gribu ar viņu runāt un tādēļ viņam
jānāk pie manis; jo es gribu redzēt ko šajā lietā vēl var darīt jums par labu!”
23. Šoreiz runātājs pieiet pie priekšnieka jau drosmīgāk un mazāk drebēdams nu dara viņam to
zināmu.
24. Priekšnieks kādu laiku pārdomā un tad saka: “Kas cits mums te vēl tālāk darāms, kā rādīt laipnu
157