Views
1 week ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

viņš arī atklāja, ko

viņš arī atklāja, ko tieši pilsētas virzienā sāk strauji tuvoties spēcīgs negaiss un pēc viņa domām pavisam neliks ilgi uz sevi gaidīt. 2. Viņš nu nāca no kalna un kā laika pareģotājs nu vecajam Markusam teica: “Tu mīļais kaimiņ, šeit ir tik daudz viesu un nepaies ne pusstunda un mēs visi esam zem trakojošākā negaisa! Vai tev gan ir pietiekami pajumtes, kas mūs visus droši aizsargātu no visādām likstām? Jo pie tādas vētras nav droši būt brīvā dabā! Es tieši negribu pārāk daudz teikt par vēju un lietu, bet krusa un zibeņi tomēr ir pārāk nepatīkami, lai tos pārciestu brīvā dabā. Ja tev būtu maz pajumtes, tad mums būtu jāveic pasākumi!” 3. Markus saka: “Cik ilgi tas Viens, kas ir šeit, neko nesaka un pavēl, noteikti nekādas briesmas nav. Šis Viens ir mūsu vislabākā un drošākā pajumte; bet ja Viņš grib, ka jātiek veiktiem pasākumiem tad tie arī drīz tiks veikti! Tu, mans mīļais draugs un brāli, par to esi pavisam bez raizēm; viss jau nokārtosies ļoti labi!” 4. Es pasaucu abus un Markusam saku: “Drīz virs mums stāvošais negaiss mums sagādās ļoti daudzas likstas! Tādēļ pēc Hermes domām būtu labi, ja būtu dažas pajumtes, bet tev tam nolūkam pilnīgi trūkst materiālu! No kurienes tos lielā steigā ņems?” 5. Markuss saka: “Kungs, cik ilgi Tu esi pie un starp mums, kā es pirmīt teicu draugam Herme, es saku: “Tu esi mūsu vislielākā pajumte, un mums brīžam nav vajadzīga kāda labāka un izturīgāka!” 6. Šie vecā Markusa vārdi nu tiek skaļi un paļāvīgi izteikti no daudziem apkārt stāvošiem, un Es saku: “Tātad lai tā ir! Bet ja nāktu krietna krusa pavadīta zibeņiem un lietus gāzēm?” 7. Visi saka: “Kungs, caur nedzirdētu zemestrīci ļauj vēl sagrūt visiem kalniem un zvaigznēm krist no debesīm, tad Tavā klātbūtnē mēs par to smiesimies pilnā kaklā, jo kas mūs var ievainot, ja mūs aizsargā Tava visuvarenā roka?” 8. Es saku: “Tā arī vētrā un briesmās jums sirdī, un ne vienīgi ar muti vajag runāt kā tagad, tad caur jūsu ticību un jūsu dzīvu paļāvību Mana aizsardzība būs sekmīga; bet ja briesmās jūs sāktu zaudēt cerības, tad Mana palīdzība jums tieši pārāk nelīdzētu!” 9. Visi saka: “Ak, Kungs, kas te kļūs svārstīgs ticībā un paļāvībā uz Tevi?! Bet pirmkārt mēs tomēr pie sevis saistām Tavu mīlestību un Tavu visvareno gribu; jo ja Tu, ak, Kungs, ar Savu gribu pārstātu, tad ar visu mūsu ticību un paļāvību būtu ļoti ļauni. Bet Tu, Kungs, esi ļoti labs un taisnīgs un Tu neļausi apkaunot mūsu paļāvību!” 10. Es saku: “Ak, pavisam nē,- tieši šajā vakarā jums jāmācās pazīt un sajust Dieva varu un diženumu! Bet pie tam šai vētrai vajag nākt vēl degošās pilsētas dēļ, citādi tā turpinātu degt vēl vairākas dienas. Šī vētra, kādu jūs neviens vēl nekad neesat piedzīvojuši, būs ap trim stundām ilga, un tomēr nodarīs vairāk laba nekā ļauna. 11. Bet nu tomēr ejam ārā pie jūras, jo tur mūsu klātbūtne būs visnepieciešamākā. Tur jūs arī visvieglāk varēsit redzēt sašutušos elementus un Dieva diženums jums tur kļūs saredzamāks nekā zem kāda jumta! ” 12. Pēc šiem vārdiem visi nu plūst ārā pie pavisam mierīgās jūras. Bet tur arī jau ierauga šurp virzāmies melnus mākoņus un arī virs austrumiem un dienvidu kalnājiem sablīvējās masveida mākoņi un nu visiem kļūst skaidrs, ka būs milzīga vētra; bet virs jūras tūliņ parādās daudz albatrosu. 13. Tādēļ Arurans sāk kļūt norūpējies par savām skaistām un dārgā teltīm un lūdz Mani lai Es vēlētos ņemt aizsardzībā šos viņa ceļojuma dārgumus; jo pie tādas sagaidāmas milzīgas vētras, teltis gan ļoti varētu tikt paņemtas līdz. 14. Es saku: “Vai tad Es jums neteicu, ka tieši šeit visskaidrāk atklāsies Dieva diženība? Kā tu bez tam vēl vari būt tik norūpējusies par savām trūcīgajām teltīm, it kā tajās pastāvētu pasaules svētība?! Redzi, tās teltis ir lielas un ērtas; kad vētra virs mums būs visā savā straujumā, tad liec tajās ieiet visām sievietēm viesēm un arī tiem vīriešiem, kurus tomēr tieši pārņemtu pārāk lielas bailes! Jo vētra pavisam nebūs nekāda spēle, bet tavām skaistajām teltīm nekas nenotiks, izņemot ka tās nedaudz samirks!” 15. Arurans saka: “Es tev pateicos par šo apsolījumu, kas nu jau ir tikpat kā pilnīgi piepildījies. Manas teltis, kas pie vis straujākām lietus gāzēm noteikti nelaiž cauri ne pilienu ūdens un stāv visu, kas tās grib izmantot, rīcībā. Bet es pats palikšu pie Tevis, ak, Kungs, brīvā dabā.” 16. Es saku: “Vai tad tu nebaidies no krusas?” 17. Arurans saka: “Es jau pirmīt kopā ar visiem izteicu savas domas un nu ar Romas gudro izteicieniem vēlreiz saku:Si fractus illabatur orbis, impavidum perient ruinae! (Kaut gan sasprāgstot sagrūtu visa zemeslode, gruvuši tomēr nestu bezgbailīgo!)” 204

18. Es saku: “Nu pavisam labi; bet nu jau vētras mākoņi savstarpēji sāk pasniegt savas mitrās rokas, un tādēļ drīz ies vaļā! arī uz jūras šur un tur sāk parādīties spēcīgi viļņi un tādēļ bailīgākajiem ir laiks iet drošā vietā.” 19. Zivis lec no ūdens lai saķertu zemu lidojošās mušas, tāpat virs ūdens vienmēr pieaugošā daudzumā līksmojās jūras kaijas un ūdens bezdelīgas un palīdz zivīm mazināt mušu skaitu. Vietām ūdens kļūst ļoti nemierīgs un augstu gaisā juku jukām mākoņi plosās arvien blīvāk un trakāk. Rietumos nepārtraukti dun pērkons un atklātā jūra orkāns sāk savu briesmīgi trakojošo un brāzmojošo cīņu. 187. Vētra. 1. Kad ātri tuvojošās vētras troksnis kļūst arvien spēcīgāks un draudošāks un pār jūru un pār visu apvidu sāk izplēsties gandrīz pilnīga tumsa, tad vairāk bailīgie arī dodas Arurana teltīs un viņiem vairs nav nekāds prieks palikt ārā pie Manis. arī mācekļi savstarpēji skaļi pauž visādas bažas; un kad tie piecdesmit farizeji redz savā priekšā uz zemi nokrītam pfundu smagus krusas graudus, neviens no viņiem nepaliek ārā. 2. Ebals arī Jaru mudina doties kādā no Arurana teltīm, bet viņa nav no vietas izkustināma un saka: “Kas gan Kunga tuvumā un pilnīgākā klātbūtnē tad var tikt ļoti baidīties?! Vai kāda vētra spētu vairāk kā Kunga mīlestība, visvarenība un mūžam augstākā vara?” 3. Ebals saka: “Tas lai ir tālu; bet krītot pfundu smagiem krusas graudiem pavisam instinktīvi tad tomēr uzmācās nelielas bažas, sevišķi ja tos krata lejā pavisam blīvā masā. Tāds krusas grauds kāds nu tieši ir nokritis manā priekšā, pavisam viegli varētu saskaitīt galvu! 4. Es ticu, ka pat pie blīvākās lejā krišanas neviens mani un manu meitenīti neskars vai mums nodarīs ļaunu; bet neskatoties uz to tātad kāds esmu es, negribot uzbrūk sen pierastās bailes. Bet nu es tomēr nebaidīšos, jo manas Jaras priekšā es tak nedrīkstu sevi apkaunot!” 5. Nu jau krusa sāk krist blīvāk. Dubult dūru lieli krusas graudi krīt uz zemi; jūra sāk dzīt viļņus mājas augstumā; viens zibens seko otram un kopā ar blīvo krusu lejā sāk gāzties arī lietus straumes. 6. Te arī Hebrams un Risa kopā ar tiem trīsdesmit jaunajiem aizbēg un glābjas zem galdiem, bet Suetals, Ribars un Baels, tie pirmie no divpadsmit bijušajiem noziedzniekiem paliek un izņemot Jūdu Iskariotu paliek arī mani mācekļi. Romieši zaldāti meklē glābiņu Markusa mājā un zivju būdās un zem akmens klintīm. 7. Bet vistuvāk Mani ielenkuši ir Kirenijs, Kornēlijs, Fausts, Jūlijs, Philopolds, Kisjona, Ebalts ar Jaru, Rafaels un Josoe, tad vienpadsmit Mani mācekļi, vecais Markuss ar abiem saviem dēliem un arī Mataels ar Aruramu, Robu, Bozu, Michu un Zahru. 8. Bet Helēna, tagad Mataela sieva kopā ar Hermes sievu un meitām arī bēga teltī, bet Herme arī palika pie Manis. 9. Bet kad mēs pavisam zem klajas debess palikām jūras krastā, tomēr neviens netika skārts no tik blīvi krītošiem krusas graudiem vai lietus gāzēm, arī vieta kur mēs stāvējām palika pilnīgi sausa. Zibeņi spēra mums priekšā un aiz muguras un nevienu neapgrūtināja, ka tikai caur spēcīgu rīboņu visvairāk mūsu ausis. Bet nu arī orkāns ar visu dedzību sāka apstrādāt jūru un tūlīt kā nelieli kalni augsti viļņi nu cilvēku acīm sagādāja pavisam briesmīgu skatu. 10. Te Markuss teica: “Kungs! Nu es jau tomēr esmu kļuvis vecs vīrs un Kalabrijā un Sicīlijā esmu redzējis un piedzīvojis negaisu, bet tik īsti noasisku pērkona negaisu man vēl nav nācies piedzīvot! Kungs, šī krusa apvidu izposta uz vairākiem gadiem! Un briesmīgākā ūdens straume visu labo augsni aizskalo jūrā, tas nabaga cilvēkiem izpostīs viņu saimniecības un vētra ne tikai nebeidzas, bet gan plosās arvien spēcīgāk! Tie tur zem galdiem, ja viņi nepiecelsies, noslīgs! Galdi jau tagad viņiem maz ko vairs līdz, tā, ka tie jau daudzkārt ir sasisti! — Kungs, cik ilgi vētra vēl turpināsies?” 11. Es saku: “Tā pat vēl nav īsti sākusies, un tu gribi lai tā jau beidzas! Kad tā strauji mainīs virzienu, tikai tad tu redzēsi tās spēcīgumu! Vispār, šī vētra lai tev pavisam nerūp! Ja tā nebūtu vajadzīga, tad no viena Mana mājiena tai vajadzētu atkāpties. Bet zemes uzturēšanai tā nu ir tik nepieciešama, kā redzēšanai tev ir nepieciešamas acis. Tādēļ ļaujat tai nu pilnīgi iztrakoties! 12. Bet no otras puses tiem zināmajiem oreola draugiem tomēr arī vajag ko sajust no patiesa oreola, kas viņiem pie Manis ir pietrūcis. Paskaties, kā viņi paslepus raugās ārā pa telts atverēm un neaptver, kā mēs brīvā dabā tik ļoti labā omā spējam panest vētru! Bet viņiem tomēr nav drosmes iznākt ārā; ak, cik 205

Twój Styl nr 1/246 01/2011 - Stary Browar
Coupler 246-w - north eastern region, nmra
Cert4Prep M8010-246 Certification Exam Training Guides
1 TOM-3