Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
DZIMTAS LEĢENDA – MELLERI UN RIHARDS VĀGNERS<br />
(VĀGNERS)<br />
Dzimtas mutvārdu vēsturē eksistē leģenda, kas liecina<br />
par slavenā komponista un diriģenta Riharda Vāgnera<br />
(Richard Wagner, *22.5.1813. †13.2.1883. 152 ) ilggadēju<br />
draudzību ar vienu no Melleru dzimtas pārstāvjiem –<br />
Ābramu (Ābrahamu) Melleru (Abram [Abracham]<br />
Möller).<br />
Gan paša Vāgnera atmiņās (autobiogrāfijā “Mana dzīve”),<br />
gan citos avotos (piem., Karla Frīdriha Glāzenapa<br />
sarakstītajā R.Vāgnera biogrāfijā “Riharda Vāgnera dzīve”<br />
un Martina Gregora-Dellīna darbā “Rihards Vāgners.<br />
Viņa dzīve, viņa darbi, viņa gadsimts”) tik tiešām tiek<br />
pieminēts kāds Kēnigsbergas tirgotājs “Abraham Möller”,<br />
kurš uzturēja draudzīgas attiecības ar Vāgneru un sekmēja<br />
viņa bēgšanu no Rīgas un organizēja nelegālo Krievijas –<br />
Prūsijas robežas šķērsošanu.<br />
Kā zināms, dažas nedēļas pēc tam, kad Rihardu Vāgneru<br />
pameta viņa sieva, atrise Vilhelmīne Minna Plānere<br />
(Wilhelmine “Minna” Planer, *5.9.1809. †25.1.1866. 153 ),<br />
bēgot no kreditoriem Rihards Vāgners 1837. gada jūnijā<br />
nolēma atstāt Kēnigsbergu un pārcelties uz Rīgu, kur viņš<br />
dzīvoja un strādāja turpmākos divus gadus.<br />
Vāgners Rīgā strādāja no 1837. gada augusta līdz 1839.<br />
gada jūlijam kā Pilsētas teātra galvenais diriģents. Te viņš<br />
iestudēja Bellīni operu “Norma”, to papildinot ar āriju<br />
basam un korim, 154 kas nav saglabājusies vēlākajos operas<br />
uzvedumos. Aizsāka darbu pie operas “Rienci”, bet bija<br />
neapmierināts ar vietējo publiku un sakarā ar iepriekšējo<br />
gadu parādiem tika iesaistīts tiesas procesos. Lai uzlabotu<br />
finansiālo stāvokli, komponists ik pa laikam rīkoja<br />
simfoniskus koncertus Melngalvju namā, bet ienākumi<br />
tikai reizēm attaisnoja cerības, un nepacietīgo kreditoru<br />
vajāšanas Rīgā turpinājās.<br />
Kad 1838. gadā no Pēterburgas pieņemtais tenors Jozefs<br />
Hofmanis pārņēma teātra vadību, viņš, zinot par Vāgnera<br />
parādiem, uzteica darbu, kas arī pārtrauca viņa gaitas<br />
Rīgā. Vāgneram kopumā bija pārāk noraidoša attieksme<br />
pret iespējām provincē nodoties nopietnai komponēšanai.<br />
Vēl pirms Vāgneram radās konflikti ar intendantu fon<br />
Holteju un Heinrihu Dornu sakarā ar kredītu atmaksu,<br />
viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka Rīgā nepastāv iespēja<br />
uzvest tik lielu operu kā “Rienci”.<br />
Neraugoties uz Vāgnera vispārējo nepatiku pret Rīgas<br />
mūzikas dzīvi, piemēram, grāmatā “Mana dzīve”<br />
komponists par to izsakās pozitīvi. Tas izpaudās arī<br />
Baireitas teātra arhitektoniskajā veidojumā, kur redzamas<br />
konsekventas līdzības ar Rīgas (Pilsētas) teātra uzbūvi.<br />
Tomēr īpaši Rīga veicināja mitoloģisko tēlu izmantojumu<br />
Vāgnera operās, arī citos darbos, kā “Krusts pie Baltijas<br />
jūras”, kur parādās tādi dievību tēli kā Pīkols, Pērkons<br />
un Potrimps. Šajā laikā vācu avīzes aktīvi interesējas<br />
par vēstures pētīšanas sēdēm un Kurzemes literatūras<br />
un mākslas biedrības sanāksmēm, kas noteikti varēja<br />
iespaidot komponista interesi par vēsturi.<br />
Brīdī, kad notika gatavošanās Riharda Vāgnera bēgšanai<br />
no Rīgas, šeit ieradās viņa draugs un bēgšanas plāna<br />
izstrādātājs Ābrams Mellers (abi iepazinās 1836. gadā<br />
Kēnigsbergā) – viņa uzturēšanās Rīgā ir pieminēta 1839.<br />
gada 6. jūnija laikrakstā “Rigasche Zeitung” 155 . Savu<br />
draugu apciemot viņš ieradās arī gadu iepriekš – 1838.<br />
Attēls 2.<br />
Rihards Vāgners.<br />
gada augustā. 156 Vāgners norāda, ka tieši Mellers ieteica<br />
Rīgā nopelnīto naudu izmantot bēgšanai no Rīgas uz<br />
Parīzi, nevis atmaksāt kreditoriem, un uzņēmās sekmēt<br />
šī pasākuma realizēšanu. Pašu Melleru savās atmiņās<br />
Vāgners apzīmē ka “Kēnigsbergas mākslas draugs, ziemeļu<br />
teātra pasaulē labi zināmais Ābrams Mellers”. Tomēr<br />
pastāvēja problēma – Vāgneram nebija izceļošanai derīgas<br />
pases, tādēļ robežas šķērsošana bija jāveic nelegāli. Šajā<br />
sakarā Vāgners veltīja Melleram šādus vārdus: “Ābrams<br />
Mellers – šis brīnišķīgais Kēnigsbergas Mefistofelis, kurš<br />
Fausta autora dzīvē bija šķietami zudis kā kontrabanda,<br />
atkal sniedza savu palīdzīgo roku.”<br />
Lai bēgšana (tā detalizēti aprakstīta Mārtina Gregora –<br />
Dellīna darbā) neraisītu tik lielas aizdomas, viņš vispirms<br />
devās uz Jelgavu, kur sniedza koncertu. Te 9. jūlijā sākās<br />
bēgšana, kas noslēdzās 17. septembrī Parīzē. Visa Vāgnera<br />
bagāža – notis un personiskās mantas tika sapakotas un<br />
ar pasta ratiem nosūtītas uz Tilzīti. Pats Vāgners un viņa<br />
sieva Minna visu ceļu pavadīja ratos, turēdami savus<br />
suņus. Par tālāko jau bija parūpējies Mellers, piekukuļojot<br />
robežsardzes kazakus Krievijas pusē un sarūpējot<br />
nepieciešamās naktsmājas gan pierobežā, gan Arnavā<br />
(Arnau), kur Vāgners pavadīja pirmās četras dienas pēc<br />
robežas šķērsošanas. Mellers sagaidīja Vāgneru netālu<br />
no Krievijas - Prūsijas robežas nelielos ratos un devās<br />
tālāk pa nomaļiem ceļiem. Viņu nākamais apstāšanās<br />
punkts bija kāda aizdomīga māja, kurā viņi ieradās krēslā<br />
un pavadīja laiku kopā ar poļu žīdiem. Te bija paredzēts<br />
sagaidīt robežsardzes priekšnieku Melleru, kurš dzīvoja<br />
netālu esošajā muižā [šeit gan pastāv augsta varbūtība,<br />
ka ir domāts kāds no Melleru dzimtas pārstāvjiem].<br />
Tālākie notikumi bija spraigi – robežsardzes priekšnieks<br />
deva zīmi, kad mainījās robežsargi un bēgļiem klusi bija<br />
jāšķērso robeža. Jāpiezīmē, ka ja viņi taptu pamanīti,<br />
viņi varēja tapt nošauti. Robežsargu priekšnieks pieveda<br />
bēgļus pie Mellera kučiera un aizsūtīja uz Prūsijas pusē<br />
esošo viesu namu.<br />
Tālāk sekoja ceļš caur Arnavu un Kēnigsbergu veda<br />
uz Pilavas (Pillau) ostu, no kurienes Vāgners ar kuģi<br />
devās uz Angliju. Vāgners arī apraksta, ka viņa suņi –<br />
divi ņūfaundlendi nevilšus sarīkoja pamatīgu grautiņu<br />
viesnīcā.<br />
Diemžēl, ir jāatzīst, ka centieni noskaidrot Ābrama<br />
Mellera piederību kādam no mūsu dzimtas zariem un<br />
gūt tam dokumentālu apstiprinājumu, pagaidām ir<br />
nesekmīgi, tādēļ šis stāsts ir uzskatāms tika par dzimtas<br />
mutvārdu leģendu.<br />
Attēls 1.<br />
Riharda Vāgnera māja tagadējo Dzirnavu un Brīvības ielu<br />
krustojumā Rīgā.<br />
ATSAUCES:<br />
1. Skat. https://de.wikipedia.org/wiki/Sackheim<br />
2. Skat.<br />
3. https://en.wikipedia.org/wiki/Richard_Wagner#Early_career_and_marriage_.281833.E2.80.931842.29<br />
4. Skat. https://en.wikipedia.org/wiki/Minna_Planer<br />
5. Skat. Maguire & Forbes, in Sadie, pp. 617–619<br />
6. “Angekommene Fremde”, “Rigasche Zeitung” Nr. 66., 1839. gada 6. jūnijs, 8. lpp<br />
7. “Angekommene Fremde”, “Rigasche Zeitung” Nr. 100., 1838. gada 27. augusts un “Angekommene Fremde”, “Rigasche Zeitung” Nr.<br />
101., 1838. gada 29. augusts<br />
188 189
Change language