2019 30 JULIJS gramatas makets (atverumi)

Lielāko vērību viņas veltīja jau iesirmot sākušam, bet
neprecētajam pulkvedim, kuram šī uzmanība jau kļuva
apgrūtinoša un apnicīga. Tad pēkšņi tikai palaistas runas,
ka pulkvedis ir stingri noteicis, ka viņa draudzību iegūs
tikai tā sieviete, kas prot klavieres spēlēt un govis slaukt.
Izlutinātajām pilsētniecēm šīs prasmes bija pārāk grūti
apvienot, un tā pulkvedis Liepāju atstāja neprecējies.
Kā pulkvedis Ķūķis vērtēja savu darbu? Lūk, atmiņas:
“Kurzemes divīzija stāv sava uzdevuma augstumā. Mana
skola tur ir dzīva. Kareivji piekopj sportu, un augstākā
kara inspekcija devusi arvien labākas atsauksmes par
padarīto darbu.” Taču pulkvedi Ķūķi bez jebkādiem
paskaidrojumiem 1924. gada februārī demobilizēja. Par
saviem “grēkiem” viņš paudis īpatnējā vēstulē “Latvijas
valstiski domājošiem pilsoņiem un pilsonēm.” “Grēki”,
viņaprāt, varētu būt “labu attiecību nodibināšana starp
Liepājas garnizonu un pilsoņiem, aizliegums sociālistiem
veikt savu valsti graujošo propagandu Kurzemes divīzijā”.
Šo savu nostādni pulkvedis pamato: “Mūsu armija ir
tautas armija. No tautas tā saņem it visu materiālā un
morāliskā ziņā, tautai tā kalpo kā miera, tā kara laikā.
Tā ir kauls no tautas kaula un miesa no tautas miesas,
un tāpēc attiecībām starp armiju un tautu vajag būt
vislabākām. Mēs uzbrukšanas karu nevedīsim, pirmie
nevienam neuzbruksim, bet mums jābūt gataviem savu
Latviju sargāt no ienaidnieku uzbrukumiem uz dzīvību
un nāvi, un to darīs tikai nacionālā garā audzināti karavīri
un pilsoņi, bet nevis internacionālisti. Maza valstiņa,
kāda ir mūsu Dievzemīte, var pastāvēt tikai tad, ja viņa
būs noteikti nacionāla un viņā valdīs likums un taisnība.”
Pulkvedi Ķūķi no Liepājas aizvadīja liels pulks cilvēku
ar ziediem. Tautas mīlestību apliecināja arī apsveicēji
Aizputē.
Zvaigžņu ordenis (III šķira).
Interesants dokuments glābājas Kuldīgas dzimtsarakstu
nodaļas arhīvā – tā ir Kuldīgas latviešu draudzes mācītāja
E.Freiberga 1934. gada 6. februārī rakstītā liecība: “1928.
gada 26. martā Kuldīgas ārsts Dr.med. Fedors Kupffers tika
izvests Padures pag. “Vinduļos” pie viena slima bērna, ko
kalpone Kalniņš ārlaulībā bija dzemdējusi. Ievērojot bērna
lielo vājību, viņš arī uz bērna mātes lūgšanu šo bērnu
kristīja, dodot vārdu Emma Mirdza Laima; bērns bij dzimis
14. martā 1928. gadā. Kad minētais ārsts nākamā dienā
man par to paziņoja, tad es bērna māti atsaucu un viņai
liku priekšā, bērnu atvest pie kristības apstiprināšanas, bet
viņa bērnu neatveda. Arī atgādinājumi “vinduļu” māju
īpašniekam, bij. pulkvedim Ķūķim, kas bērnu esot atzinis
par savu un adoptējis, bija velti. Nevaru bērnu ierakstīt
kristīto sarakstā.”
Anna Ķūķis (*8.5.1899. Zlēku pagasts †13.3.1943.), tēvs
Krišs Ramanis, dzīv Kuldīgā, Putnu ielā 3
Pēc demobilizācijas Ķūķis nodarbojas ar zirgkopību
lauku saimniecībā Padures pagasta “Vindulās”, pie
mājas viņš iedēsta ozolu aleju. Ķūķis arī nodarbojas ar
politisko darbību, darbojas Nacionālajā apvienībā, kā arī
ir Nacionālā kluba prezidents. No Nacionālās apvienības
tiek ievēlēts 2. Saeimā, taču pēc pusgada Saeimu pamet
partejisko konfliktu dēļ.
1941. gadā pēc valsts varas maiņas Ķūķis atgriezās
«Vindolās». 1945. gada 18. februāra vakars 70 gadus
vecajam virsniekam kļuva liktenīgs. Mājās ienāca ļaudis,
kuri teicās esam «Sarkanās bultas» (padomju partizānu
vienība) pārstāvji, un paņēma pulkvedi līdzi. Vecais vīrs,
ļaunu paredzēdams, esot teicis ienācējiem: «Šaujiet mani
tepat sētā, zem maniem svētozoliem!» Tomēr grupas
vadītājs noraidījis varbūtību, ka ar pulkvedi varētu notikt
kas ļauns, un mierinājis, ka saimnieks drīz atgriezīsies,
jo viņiem neesot vajadzīga viņa dzīvība. Tā pulkvedis
aizgājis uz neatgriešanos. Tikai 13. aprīlī tika atrastas
viņa mirstīgās atliekas, kas liecināja, ka vecais karavīrs
nav miris dabiskā nāvē. Nav miris arī tādā nāvē, kā mirst
karavīri (Atmodas gados tur uzstādīts piemiņas akmens).
Par notikušo oficiālā padomju prese klusēja. Pēc kara
klīda nostāsti par kaut kādu tribunālu, kas tiesājis sev
nevēlamās personas. Vai tā bija, un kas tādu tribunālu
pilnvaroja? Krišam Ķūķim bija iespēja aizbraukt no
Latvijas, kad tuvojās spēks, pret kuru viņš kādreiz
bija karojis. Bet viņš palika, jo uzskatīja, ka tas ir viņa,
karavīra, pienākums.
Kopumā Krišs Ķūķis ir saņemis šādus apbalvojumus:
Sv. Jura ordenis (IV šķira), Sv. Annas ordenis (IV šķira),
Sv. Staņislava ordenis (III šķira ar šķēpiem), Sv. Annas
ordenis (III šķira ar šķēpiem), Sv. Staņislava ordenis (II
šķira ar šķēpiem), Sv. Annas ordenis (II šķira ar šķēpiem),
Sv. Vladislava ordenis (IV šķira ar šķēpiem), Triju
696 697