You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
māte, kuras vārds nav zināms, esot nodzīvojusi 99 gadus),<br />
piedzima (paaudze):<br />
• Karls Roberts Aleksandrs Jaunsniķeris<br />
(*14.7.1864.).<br />
• Augusts Jaunsniķeris (*12.9.1867.).<br />
• Johans Jaunsniķeris (*21.7.1873.).<br />
• Emīlija Olga Jaunsniķere (Šica) (*4.2.1880.).<br />
Paaudzes pārstāve Emīlija Olga Jaunsniķere (Šica)<br />
(*4.2.1880.) bija precējusies ar Gustavu Šicu (*Ile).<br />
No 1941. gada tautas skaitīšanas anketas varam uzzināt,<br />
ka “Latviešu” mājās 1941. gadā dzīvoja Elvīne Matilde<br />
Milda Jaunsniķere (*20.4.1912. Džūkstes pagasts †pēc<br />
1941.), kas uz šejieni pārcēlās dzīvot jau 1937. gada 12.<br />
jūnijā. Citu ziņu par Jaunsniķeru dzimtas pēctečiem nav,<br />
izņemot ziņas par pēcnācējiem Milleru dzimtā, kur Kārļa<br />
Millera un Olgas Vilhelmīnes Magrētas Jaunsniķeres<br />
laulībā piedzima (XI paaudze):<br />
• Kārlis Aleksandrs Millers (*15.11.1880.<br />
Bērzmuižas “Latvieši” †19.11.1941. Vjatlag<br />
nometnē) [atsevišķos avotos viņa dzimšanas datums<br />
ir norādīts *14.12.1880.). Krustvecāki dzirnavnieks<br />
Ludvigs Heniņš, Kristofs Cinne, saimnieka meita<br />
Amālija Sniķķere.<br />
No dzimtas mutvārdu informācijas zināms, ka Kārlis<br />
Aleksandrs Millers ir studējis Rīgā arhitektūru, taču<br />
nolēma atgriezties savu vecāku mājās, kurās, kā stāstīja<br />
vietējie iedzīvotāji, vienmēr esot bijusi viesmīlīga<br />
atmosfēra.<br />
1941. gada 14. jūnijā Milleru ģimene tika deportēta<br />
no “Latviešu” mājām un nometināta Krasnojarskas<br />
novada Manas rajonā. Iepazīstoties ar LVA fondos<br />
esošo šīs ģimenes represēto lietu Nr. 13141 jāsecina, ka<br />
līdzās informācijai par “Latviešu” mājās dzīvojušo Kārli<br />
Aleksandru Milleru, represiju “apsūdzību” daļā ir norādīti<br />
fakti, kas atbilst tobrīd “Līču” mājās dzīvojušajam Kārlim<br />
Zigfrīdam Milleram, proti – fakti, ka K.Millers bija<br />
skolotājs, Bērzes “Mežinieku” skolas pārzinis, aizsargs un<br />
mazpulku nodaļas vadītājs, Zemnieku savienības biedrs<br />
(1934. gada biedru sarakstā norādīts ar Nr. 6). Domājams,<br />
šī kļuda NKVD darbinieku sagatavotajos dokumentos<br />
ieviesās abu saimniecību īpašnieku vārdu līdzības dēļ<br />
“Kārlis”, kas norāda uz faktu, ka iespējams, bija paredzēts<br />
deportēt abus Kārļus Millerus – gan no “Latviešu”, gan<br />
“Līču” mājām, taču deportēta tika vien “Latviešu” mājā<br />
dzīvojušā Milleru ģimene.<br />
Pašā deportēto lietā ir atrodami arī vairāki citu savstarpēji<br />
pretrunīgi fakti – tiek norādīts, ka Kārlis bija zemnieks,<br />
apsaimniekoja vairāk nekā 50 ha zemes, tādēļ uzskatīts<br />
par “kulaku”, viņa sievai bija 56 ha zemes un saimniecībā<br />
izmantoja algotu darbaspēku. Citā vietā tiek norādīts,<br />
ka ģimenes saimniecība “Latvieši” bija 64,1 ha liela. Ir<br />
zināms, ka Kārlis Aleksandrs Millers 1937. gada 4. jūnijā<br />
apprecējās ar Pētera Breško meitu Francisku Breško<br />
(*19.3.1902. Preiļos †11.1969.). Franciskas ģimenē vēl<br />
bija brāļi Paulis Breško (*1898.), Jānis Breško (*1900.)<br />
[1949. gadā dzīvoja Ļeņingradā] un māsa Matilde Breško<br />
(*1908.).<br />
Franciska Breško ir dzimusi strādnieku ģimenē Preiļu<br />
pagastā, bet uzaugusi Rīgā, Čiekurkalnā, jo viņas tēvs<br />
Pēteris šeit strādāja fabrikā. Ieguvusi 4 klašu izglītību.<br />
Pēc vecāku nāves sākusi strādāt un 17 gadu vecumā<br />
strādāja Kūdras purvā pie Priedaines. Tāpat viņa vasarās<br />
strādāja pie dažādiem lauksaimniekiem, kur ganot lopus<br />
iemācījusies lauku darbus. 1927. gadā viņa salīga par<br />
kalponi pie “Latviešu” māju saimnieka Kārļa Millera<br />
(Anša dēla) un nodzīvoja tur 10 gadus, apprecoties ar sava<br />
saimnieka Kārļa Millera dēlu Kārli Aleksandru Milleru,<br />
kurš bija krietni vecāks par savu līgavu.<br />
Ģimene tika izšķirta 1941. gada jūnijā Jelgavas stacijā.<br />
1947. gadā 9. jūlijā viņa un vēl 9 represēto sievas parakstīja<br />
lūgumu atgriezties Latvijā. Drīz pēc tam 1947. gada jūlijā<br />
viņa bēga no nometinājuma vietas un atgriezās Jelgavas<br />
novadā (domājams – Līvbērzē, “Jauneniņu” mājās), kur<br />
slēpās, taču tika nodota, notverta, ievietota Jelgavas 6.<br />
cietumā un 1950. gada aprīlī ar etapa vilcienu atkārtoti<br />
izsūtīta.<br />
1950. gada protokolā ir norādīts, ka Franciska Millere<br />
ir vidēja auguma (165-170 cm), vidējas miesasbūves,<br />
ar īsu kaklu un tumši brūniem matiem, pelēkām acīm,<br />
apaļi-ovālu seju, zemu un taisnu pieri, šaurām arkveidīgām<br />
uzacīm, nelielu plānu degunu, mazu muti ar plānām<br />
lūpām, taisnu zodu un nelielām ovālām ausīm.<br />
1957. gada 21. jūlijā viņa raksta lūgumu ar atļauju<br />
atgriezties Latvijā, un 1957. gada 26. oktobrī viņa tika<br />
atbrīvota (abi dēli tika atbrīvoti jau 1946. gada 20.<br />
Attēls 1001.<br />
Attēls. No kreisās: Kārlis Millers, Jānis Millers, Edvīns Ļuļļa un Ilga Ļuļļa ap 1950. gadu. Pa labi - Kārlis Millers ar<br />
savu māti Francisku 1939. gadā un ap 1960. gadu.<br />
novembrī). Tajā brīdī viņa slimo ar bronhiālo astmu, bija<br />
II grupas invalīde (vēl 1950. gadā viņai tika konstatēta<br />
mugurkaula deformācija). 23. augustā viņai tiek dota<br />
atļauja pamest savu nometinājuma vietu Krasnojarskas<br />
apgabalā un atgriezties Latvijā. Pēc atgriešanās no Sibīrijas<br />
Franciska apmetās Lubezerē, kur dzīvoja arī viņas dēls<br />
Jānis.<br />
No iztaujas protokola uzzinām, ka Kārlis Aleksandrs<br />
Millers nav dienējis nevienā armijā, nav saņēmis<br />
apbalvojumus un arī nav bijis partijas biedrs. Līdz 1940.<br />
gadam Kārļa Aleksandra Millera saimniecība bija 110 ha<br />
liela, tajā ir 5 zirgi, 32 govis un 6 strādnieki. Pēc Padomju<br />
varas nodibināšanās saimniecības lielums tika samazināts<br />
līdz <strong>30</strong> ha, atstājot 4 zirgus, 14 govis un 1 strādnieku.<br />
Kopumā “Latviešu” saimniecībā 1940. gadā bija 14 ēkas.<br />
Kārļa Aleksandra Millera un Franciskas Breško ģimenē<br />
piedzima divi dēli (XII paaudze):<br />
• Kārlis Millers (*22.1.1938. Jelgava (Bērze)<br />
†4.10.2012.), bijis alpīnists, apglabāts Bērzes kapos.<br />
Jāpiezīmē, ka “Latviešu” māju Milleru dzimtas kapi<br />
ir dažu metru attālumā no šī pētījuma autora Jura<br />
Millera priekšteču apbedījuma vietas.<br />
• Jānis Millers (*24.08.1939. Jelgava (Bērze)<br />
†27.5.2009. Talsi), precējies ar Mildu Lindbergu<br />
(*? iespējams, † 9.12.2013.).<br />
2012. gada 16. aprīlī XII paaudzes pārstāvis Kārlis<br />
Millers (*22.1.1938. Jelgava (Bērze) †4.10.2012.) sniedza<br />
videointerviju Latvijas Okupācijas muzejam. No tās<br />
uzzinām, ka ģimenes deportāciju diena viņam palikusi<br />
atmiņā ar to, ka mājas pagalmā stāvēja kravas mašīna ar<br />
nolaistu bortu. Smidzināja viegls lietus un visi ar mantu<br />
saiņiem kāpa mašīnā, kas viņus aizveda līdz stacijai.<br />
Diemžēl, no pirmsdeportāciju laika praktiski neviena<br />
dzimtas fotogrāfija nav saglabājusies. Tēvs tika nosūtīts<br />
uz Kirovas rajona VJATLAG, bet māte ar bērniem – uz<br />
Krasnojarskas apgabala Manas (vēlākais nosaukums -<br />
Suhobuzima) rajonu. Pirmo ziemu Milleri nodzīvoja<br />
kādas krievietes mājā, bet nākošajā gadā viņi tika pārcelti<br />
uz baraku. Šajā laikā Franciska strādāja fermā par slaucēju.<br />
Fermas vadītājs dažreiz ļāva Franciskai paņemt nedaudz<br />
piena saviem dēliem. Pēc gada Milleri tika pārcelti uz<br />
nelielu guļbūves māju, kurā dzīvoja astoņi cilvēki. Redzot<br />
šo šaurību, Franciska ar vēl vienu sievieti nolēma izrakt<br />
zemnīcu, kurā bija divas gultas – viena Franciskai ar<br />
dēliem, bet otra – kaimiņienei ar meitu.<br />
Sibīrijā Kārlis Millers saslima ar diftēriju, bet 1945./46.<br />
gada ziemā – ar malāriju, kuras dēļ visu ziemu bija jāizlaiž<br />
mācības skolā. Viņa brālis Jānis saslima ar diftēriju un<br />
plaušu karsoni, kas bijis tik smags, ka Jānis gandrīz nomira.<br />
1946. gadā abus brāļu vienus pašus nosūtīja uz Latviju.<br />
Pirms došanās ceļā visiem bērniem ar asu nazi tika pilnībā<br />
noskūtas galvas. Atpakaļceļā vagonos valdīja pusbads,<br />
daudzi, tostarp Kārlis saslima ar masalām. Ierodoties Rīgā<br />
abus ievietoja Rīgas 2. bērnu namā Kuldīgas ielā, kur visi<br />
tika atutoti un mazgāti. Ņemot vērā to, ka Kārlim bija<br />
masalas, viņš tika ielikts slimnieku palātā, bet brālis –<br />
citā istabā. Arī vēlāk, pieaugušo dzīvē abi brāļi Kārlis un<br />
Jānis neuzturēja ciešas radniecīgas saiknes un savā starpā<br />
komunicēja ļoti reti.<br />
tika izņemti no bērnunama un apmetās Līvbērzes pagasta<br />
“Jauneniņu” mājās pie saimnieka Bratkusa. Par šo istabu<br />
tika noteikta “samaksa” – 10 dienas mēnesī vajadzēja<br />
strādāt māju saimnieku dārzā. Lai izdzīvotu, Franciska<br />
centās piepelnīties, dodoties izplīgu darbos Līvbērzē un<br />
Bērzē – lielākoties pie saimniekiem, kuri labi atcerējās<br />
“Latviešu” saimniekus un viņu strādīgumu, tādēļ labprāt<br />
deva darbu Franciskai. 1949. gada martā bruņoti vīri no<br />
klases aizveda vienu no klasesbiedriem, bet gada beigās<br />
– 22. decembrī Franciska tika atkārtoti deportēta un<br />
zēni atkal palika vieni. Viņu bērnības rotaļas bija metāla<br />
čaulīšu un patronu meklēšana mežos, kā arī “šūpošanās”<br />
uz tanku stobriem, kuri pēc kara vēl stāvēja pie Līvbērzes<br />
katoļu baznīcas.<br />
Par zēnu audžutēvu kļuva atvaļinātais karavīrs Jānis Ļuļļa<br />
un viņa sieva Velta, kuri dzīvoja “Anšītes” mājās, kurās jau<br />
auga divi bērni – Ilga Ļuļļa un Edvīns Ļuļļa. Vēlāk Edvīns<br />
dienēja PSRS kara flotē un bija viens no tiem jūrniekiem,<br />
kuri ar kuģi “Oba” 1962. gadā nogādāja raķetes Kubā. Pēc<br />
pārcelšanās uz “Anšītem” abi adoptētie zēni sāka mācīties<br />
Bērzes skolā. Pēc gada zēni pārcēlās uz “Ģēķišu” mājām,<br />
kurās līdz deportācijai dzīvoja saimnieks Bullis, kurš esot<br />
bijis visnotaļ skops un sirdzis ar tuvredzību. “Ģēķīšu” mājas<br />
tika iznīcinātas meliorācijas laikā, kad tika iznīcinātas arī<br />
“Latviešu” māju drupas, kuru nosaukums vēl ilgus gadus<br />
bija iemūžināts autobusa pieturas nosaukumā. Jānis Ļuļļa<br />
bija arī draudzes priekšnieks. Reiz viņš zēnus pamatīgi<br />
nopēris par to, ka abi staigājuši pa mežu. Perot Jāni, Ļuļļa<br />
trāpīja ar siksnas sprādzi viņam pa galvu, no kā Jānim līdz<br />
mūža galam palika rēta.<br />
Apkārtējie sāka ievērot, ka Ļuļļa pret zēniem izturējies kā<br />
kalpiem, tādēļ jaunākais – Jānis tika atdots citās mājās,<br />
pie vientuļas saimnieces Lūsenas, kura pret zēnu esot<br />
izturējusies vēl sliktāk. Jānis no viņas vairākkārt muka,<br />
slēpjoties pie klasesbiedriem. Risinājums tika atrasts,<br />
Jāni ievietojot Durbes bērnu namā, kur viņš apguva<br />
atslēdznieka-metinātāja profesiju, vēlāk strādājot ar<br />
elektromontieriem pie elektrības stabu iezemēšanas.<br />
Savukārt Kārlis kā teicamnieks 1953. gadā pabeidza<br />
Bērzes pamatskolu un iestājās Ogres Mežrūpniecības<br />
tehnikumā, kur viņam tika maksāta stipendija 14 rubļi,<br />
kas bija vienīgā iztika. Lai paglābtos no iespējamām<br />
atkārtotām represijām, K.Millers iestājās komjaunatnē<br />
un tehnikumu pabeidza kā teicamnieks. Pēc tehnikuma<br />
pabeigšanas viņš sāka strādāt veikalā par ekspeditoru ar<br />
42 rubļu lielu mēnešalgu, papildus mācījās matemātiku,<br />
kas bija jākārto kā iestājeksāmens Lauksaimniecības<br />
Attēls 1001.<br />
Franciskas Breško bēres 1969. gadā. Ar kruķiem<br />
redzamais vīrietis ir redzams arī 1940. gada ģimenes<br />
fotogrāfijā.<br />
K.Millers atcerējās, ka dažreiz viņi gāja pie bērnu nama<br />
direktora Dēliņa un lūdza viņam naudu kino biļetēm, kurš<br />
to saviem audēkņiem arī neliedza. K.Millers arī atcerās,<br />
ka 1947. gadā bērnu namā pēkšņi atbrauca viņu māte, kas<br />
bija nelegāli ieradusies Latvijā. Nākošā gada vasarā viņi<br />
524 525
Change language