Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
aznīcā.<br />
• Elizabete Lilija Baumane (*14.11.1872.<br />
Санкт-Петербург †17.4.1939. Limbaži),<br />
• Elizabete Baumane (*187X. Санкт-Петербург<br />
†187X. Санкт-Петербург), mirusi kā zīdainis īsi<br />
pēc dzemdībām<br />
• Marta Matilde Baumane (Pivovaruna)<br />
(*25.4.1875. Санкт-Петербург †1965. Bērze).<br />
XIII paaudzes pārstāve Elizabete Lilija Baumane<br />
(*14.11.1872. Санкт-Петербург †17.4.1939. Limbaži),<br />
strādāja par skolotāju Limbažos. Pēc dzimtas pārstāvju<br />
atmiņām, bijusi skarbāka par savu māsu, kas visticamāk<br />
bija rūgtuma pilnās vientulībā pavadītās dzīves dēļ. 1938.<br />
gadā kopā ar savu māsu saņēma vienreizējo valdības<br />
500 latu apmērā. Tobrīd 66 gadus vecā Elizabete dzīvoja<br />
Limbažos, Cēsu ielā 10, kur arī mira. Miršanas faktam<br />
veltītajās ziņās ir minēts, ka Elizabete Baumane savā laikā<br />
strādājusi par privātskolotāju un audzinātāju vairākās<br />
aristokrātu un rūpnieku ģimenēs, jo pati baudījusi labu<br />
izglītību, pārvaldījusi vairākas svešvalodas un savā laikā<br />
apceļojusi Vakareiropu, strādājusi arī Ļubļinā, bet pēc<br />
I Pasaules kara - Limbažu vidusskolā. Elizabete Lilija<br />
Baumane slimoja ar tuberkulozi, pēc nāves tika apglabāta<br />
Limbažu kapos, līdzās tēvam. Viņas dzīvoklī tika atrasti<br />
daudzi nozīmīgi kultūrvēsturiski dokumenti - viņas tēva<br />
arhīvs, kas tika pārvests uz Rīgu.<br />
XIII paaudzes pārstāve Marta Matilde Baumane<br />
(Pivovaruna) (*25.4.1875. Санкт-Петербург †1965.<br />
Bērze), jaunībā bijusi ļoti dzīva rakstura, gribējusi spēlēt<br />
teātri, taču tas viņai liegts, jo meitene audzināta visai<br />
puritāniski - uz vīrieti acis augstāk par vestes trešo pogu<br />
celt nedrīkstējusi. Bijusi muzikāla, spēlējusi klavieres<br />
(mīļākais skaņdarbs bija Bēthovena “Mēnesnīcas sonāte”.<br />
Labi zinājusi valodas - brīvi runāja latviski, vāciski,<br />
franciski, krieviski, poliski un angliski. Līdz mūža galam<br />
bijusi principiāla un enerģiska. Pēc vecāku nāves abas<br />
ar māsu Rīgā nokārtoja skolotāju eksāmenus - Elizabete<br />
palika Limbažos, bet Marta izceļoja uz Krieviju, kur<br />
strādāja par mājskolotāju muižnieka Šablovska ģimenē.<br />
Lai arī Šablovskis pret saviem zemniekiem un kalpotājiem<br />
izturējies ar cieņu, revolūcijas notikumos viņa ģimene<br />
tika iznīcināta, tādēļ savu mazdēlu Marta vēlāk nosauca<br />
par Rolfu - godinot viena no Šablovsku dēliem piemiņu.<br />
Vēlāk Marta pārcēlās uz Maskavu, kur pasniedza vācu<br />
Attēls 404.<br />
Venceslavs Pivovaruns un viņa māsa Ģertrūde Aniela<br />
Marija Pivovarūna 1915. gadā.<br />
valodas privātsundas un strādāja Mamontova tipogrāfijā<br />
par korektori. Apmeklējot privātstundas, te viņā ieskatījās<br />
provizors Vacslavs Pivovarūns (*ap 1868. Lietuva †2.1935.<br />
Rīgā), kurš bija lietuvietis. Drīz vien abi apprecējās, dzīvoja<br />
četristabu dzīvoklī Nr. 31 Seminkoviča mājā Boļšaja<br />
Ņikitskaja ielā/Kļinovskij tupik. Šajā laulībā ar piedzima<br />
(XIV paaudze):<br />
• Venceslavs Pivovarūns (*1906. Maskava †1928.<br />
Rīga).<br />
• Ģertrūde Aniela Marija Pivovarūna (Vitāls)<br />
[saukta par Anneli] (*1911. Maskava †19XX.<br />
Kuldīgā).<br />
XIV paaudzes pārstāvis Venceslavs Pivovarūns (*1906.<br />
Maskava †1982. Rīga) mūžu nodzīvoja neprecējies,<br />
strādāja par kartogrāfu un litogrāfu. 19<strong>30</strong>. gadā presē<br />
atrodama publikācija, ka viņš ir dienējis Bauskas pulkā un<br />
kļuvis par instruktoru (publikācijā viņa vārds norādīts kā<br />
Vacslavs).<br />
XIV paaudzes pārstāve Ģertrūde Aniela Marija<br />
Pivovarūna (*1911. Maskava †19XX. Kuldīga) atceras,<br />
ka pirmie bērnības gadi Maskavā viņai asociējās ar<br />
mūžīgo badu, tādēļ tiklīdz bija iespēja pamest Padomju<br />
Krieviju, 1922. gada jūnijā Pivovarūnu ģimene devās uz<br />
Latviju. Tiesa gan, tobrīd jau 54 gadus vecais ģimenes<br />
galva Vacslavs Pivovarūns nesaņēma izbraukšanas atļauju<br />
- Latvijā viņš ieradās vien pēc diviem gadiem, ar krietni<br />
sabojātu veselību. Šajā laikā Marta Pivovaruna apmetās<br />
pie paziņām, bet Venceslavs sāka mācīties ģimnāzijā, bet<br />
viņa māsa - pamatskolā. Diemžēl, kad Martas vīrs ieradās<br />
Latvijā, viņam neļāva strādāt ne Rīgā, ne kādā citā lielākā<br />
pilsētā, jo uzskatīja par neuzticamu – kā no Padomju<br />
Krievijas atbraukušu. Šī iemesla dēļ viņš apmetās šķirti no<br />
ģimenes un strādāja aptiekā Preiļos. 1935. gadā Vacslavs<br />
Pivovarūns mira no plaušu embolijas piecus mēnešus<br />
pirms sava mazdēla Rolfa dzimšanas, pārcietis smagu<br />
kuņģa operāciju.<br />
Pēc ierašanās Latvijā, 1923. gada 9. novembrī laikrakstā<br />
“Mūzikas nedēļa” ir publicēts Martas Pivovarunes lūgums:<br />
“Es lūdzu latvju tautu, nākt man palīgā manās ciešanās -<br />
dot maniem bērniem, mūsu tautas lūgšanas komponista<br />
bērnu bērniem, to brīvo, gaišo dzimteni, to svētīto tēviju,<br />
kuru es tiem solīju šurp braukdama. Pa maizes daļu es to<br />
esmu pa nākusi, bet mani spēki ir par vājiem, lai raditu tos<br />
normālos apstākļus, kuros tikai iespējama pilnīga fiziska<br />
un garīga attīstīšanās. “Latvju tauta jūs neatstās,” sacija<br />
mans tēvs un šinīs grūtās dienās es atnācu pie viņas un<br />
lūdzu, palīdzēt man uzaudzināt Baumaņu Kārļa bērna<br />
bērnus viņa garā. Tie latvju tautai parādā nepaliks”.<br />
Turpat norādīts, ka noskaidrojot lietu tuvāk, izrādījies, ka<br />
Marta Pivovaruna apprecējusies ar lietuvieti. Pivovaruna<br />
iebraukusi pag. gada jūnija mēnesī no Krievijas. Viņai ir 11<br />
g. veca meita, kura iet vēl skolā un 15 g. vecs dēls, kurš strādā<br />
valsts papiru spiestuvē un izrādot lielas mākslinieka spējas,<br />
kuru attistīšanai mātei trūkst līdzekļu. Tēvs Maskavā<br />
miris. Dzīvo viņa Kuldigas ielā 11, dz. 17. Lūgumraksts<br />
nosūtīts izglītības ministrijai. Dabūt valsts pabalstu<br />
Pivovarunai maz cerību, jo nav likuma, kas tādu paredz<br />
bērnu izglītošanai, tā ka Baumaņu Kārļa bērna bērnu<br />
pabalsts jāmeklē sabiedrībā un mācibas iestādēs, kurās tie<br />
gribētu iestāties, atsvabinot tos no mācības maksas.” Tiesa<br />
gan, vēršanās pie sabiedrības deva rezultātu - Kultūras<br />
fonds tā paša gada decembrī viņai piešķīra 25000 rubļu<br />
pabalstu bērnu audzināšanai.<br />
Marta Pivovarūna sāka strādāt par korektori laikrakstā<br />
“Brīvā zeme”, un līdz 1940. gadam strādāja arī tipogrāfijā.<br />
Kādu brīdi viņa bija arī skolotāja Latgalē, kur īsā laikā<br />
iemācījās latgaliešu valodu. Pret saviem skolēniem viņa<br />
vienmēr bija prasīga, bet – bērnus cienoša. Tiklīdz viņi<br />
sasniedza 12 gadu vecumu, Marta tos uzrunāja uz “jūs”<br />
un izturējās pret viņiem kā pret pieaugušiem cilvēkiem.<br />
Lasītprasmi viņa mācīja, rosinot iztēli un burtus ilustrējot.<br />
Mūža nogalē Marta uzrakstīja sau pedagoģiskā darba<br />
metodiku, taču manuskripta liktenis šobrīd nav zināms.<br />
Vienlaikus Marta nodarbojās arī ar tulkošanu – vāciski<br />
tika iztulkots Plūdoņa “Atraitnes dēls” un “Rekviems”,<br />
viņa bija arī personīgi pazīstama ar dzejnieku, kurš viņai<br />
dāvāja savus kopotos rakstus (Kultūras fonds 1939. gadā<br />
par šo veikumu viņai piešķīra <strong>30</strong>0 Ls balvu). Savukārt<br />
Kārlis Ulmanis, kļuvis par Prezidentu, piešķīra Martai<br />
50 latu ikmēneša pabalstu – par viņas tēva nopelniem.<br />
Protams, viņa saņēma arī autorhonorārus par sava tēva<br />
darbu izmantošanu.<br />
Rīgā Pivovarūnu ģimene dzīvoja Mežaparkā – Stokholmas<br />
Attēls 404.<br />
Ģertrūde Aniela Marija Pivovarūna (Vitāla), Rolfs Vitāls, Brigita Vitāla un Marta Pivovarūna ap 1939. gadu<br />
Jūrmalā.<br />
Attēls 404.<br />
No kreisās: Elizabete Lilija Baumane Limbažos, Marta Matilde Baumane un viņas vīrs Vacslavs Pivovaruns.<br />
328 329
Change language