Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
strādāja”, raksta Olga.<br />
Vēl vīra dzīves laikā Poļina reiz uz ilgāku laiku nokļuvusi<br />
slimnīcā. Atgriežoties mājās, Nikolajs un Olga neesot<br />
spējuši atiet no dīvāna, kurā atlaidās Poļina – apskaujot<br />
un mīļojot viņu. Protams, Poļina atbildēja šai bērnu<br />
mīlestībai, jo esot bijis pilnīgs pretstats savai mātei – ļoti<br />
stingrajai vecmāmiņai, kuras vārdu pagaidām nav izdevies<br />
noskaidrot. Poļina bērniem centās sniegt to, ko pati nebija<br />
baudījusi – mīlestību un dvēseles siltumu.<br />
Cīnoties ar baiļu lēkmēm, laikā, kad Nikolajs nonāca<br />
slimnīcā, Poļina esot spējusi tikai vienu reizi apmeklēt<br />
dēlu slimnīcā, nākošreiz ieraugot viņu bērēs. Neskatoties<br />
uz šīm baiļu lēkmēm, Olga māti raksturo kā ļoti mīlošu un<br />
maigu sievieti, ar melnām acīm, melniem matiem un baltu<br />
ādu. “Viņa mūs audzināja mīlestībā pret Dievu, cilvēkiem,<br />
dzīvniekiem, un vispār visu dzīvo”, raksta Olga, norādot,<br />
ka māte bērniem bieži spēlējusi klavieres, īpaši dziesmu<br />
par Čižiku, pie kuras bērni raudājuši, žēlojot Čižiku.<br />
Pēc vīra nāves Poļina turpināja uzturēt privātmāju,<br />
iznomājot istabas pirmajā stāvā – tajās dzīvoja Tatjana<br />
Stepanova un citi nomnieki. Vairākus gadus pēc Hugo<br />
nāves pie šiem nomniekiem ieradās draugi, starp kuriem<br />
bija viens, kurš iemīlējās Poļinā un vēlējās viņu apprecēt.<br />
Kad šo ziņu Poļina izstāstīja bērniem, Nikolajs priecājās,<br />
bet Olga esot aizgājus uz savu istabu. “Redzi, Olga negrib,<br />
lai es precos”, noteica Poļina un atteica preciniekam.<br />
Neskatoties uz viņa lūgšanām, kāzas nenotika un<br />
precinieks atgriezās savā pilsētā, kur drīz esot nomiris.<br />
Attēls 535.<br />
H.Mellers pēc 1905. gada 16. janvāra, līdz apbalvošanai<br />
ar 5. ordeni 1908. gadā.<br />
Attēli 538, 539.<br />
Hugo Mellera bērni Olga un Nikolajs 1907. gadā un 1911. gadā.<br />
Attēli 536, 537.<br />
Hugo Mellera dzīvesbiedre Poļina 1914. gada 18. augustā un Polinas Ševčenko brāļa [Pimena ?] dēls Nikolajs<br />
Ševčenko.<br />
Mūža nogalē Poļina sirga ar aknu slimību, tādēļ viņas<br />
ēdienkartē bija piens un franču smalkmaizītes – pat<br />
viesībās, kad galdi lūza no pārpilnības, viņa neatļāvās<br />
neko citu. Pēc dēla pašnāvības ļaudis mēļoja, ka nu Poļinai<br />
būšot jāiztiek bez piena un smalkmaizītēm, nezinot, ka tās<br />
viņa bija spiesta ēst, jo neko citu nedrīkstēja.<br />
Savukārt Hugo Leonharda Vilhelma Mellera un Poļinas<br />
Ševčenko pirmdzimtais ir XII paaudzes pārstāvis,<br />
dēls Nikolajs Mellers (Nikolai Meller, *6.5.1902. Tbilisi<br />
†20.12.1932. Tbilisi), kurš kļuva celtniecības uzņēmuma<br />
grāmatvedi. Nikolaja dzīvesgājumu iespējams restaurēt<br />
no viņa māsas vēstulēm, kas nosūtītas Nikolaja dēlam<br />
Dmitrijam, jo pēc traģiska nelaimes gadījuma, nokrītot no<br />
celtniecības stalažām, Nikolajs, uzzinot, ka gangrēnas dēļ<br />
būs jaamputē kājas, nolēma izdarīt pašnāvību, domādams,<br />
ka viņa sieva Lidija nevēlēsies dzīvot ar invalīdu.<br />
Nikolajs piedzima 1902. gada 6. maijā (pēc vecā stila)<br />
toreizējā Tiflisā (Tbilisi), Petrovskaja ielā 17 (tag.<br />
Gogebašvili iela 17) – šajā dienā savu dzimšanas dienu<br />
svinēja arī Krievijas cars Nikolajs II, tādēļ vecāki nolēma<br />
dot dēlam cara vārdu, paši nezinot, tādejādi uzlika dēlam<br />
tikpat smagu likteni, kā Krievijas imperatoram. Nikolaja<br />
dzimšanas brīdī par godu caram Nikolajam II esot<br />
dārdējušas lielgabalu zalves.<br />
Apkašpulkveža ģimene dzīvoja privātmājā ar visam<br />
ērtībām – otrajā stāvā bija 6 istabas, bet pirmajā stāvā<br />
– divas istabas. Hugo Mellers kopis dārzu, kurā auga<br />
444 445<br />
bumbieres, ābeles, ķirši, persiku un aprikožu koki, bet gar<br />
celiņu auga jāņogu krūmi. Tējas namiņš bija paslēpts rozēs,<br />
bet dārzā vidū bija neliels baseins. Tēvs bērnībā Nikolajam<br />
bija uzdāvinājis kasti ar alvas zaldātiņiem – aptuveni 10-12<br />
cm augstām skulptūriņām, ar kurām spēlējās ne tikai<br />
Nikolajs, bet arī viņa māsa Olga. “Mēs šaudījāmies ar zirņu<br />
lodēm”, savās atmiņās par bērnību raksta Olga. 456 Bērnus<br />
uzmanījis viens no tēva “djenšikiem” – piekomandētajiem<br />
karavīriem, kā arī mājkalpotāja. Bērniem tēvs abonējis<br />
žurnālus – “Svetļjačok” (“Jāņtārpiņš”) Olgai un “Vokrug<br />
sveta” (“Apkārt pasaulei”) Nikolajam. Nikolajs esot<br />
krāsojis kartes, apmeklējis teātrus un ļoti mīlējis operu, it<br />
īpaši “Dzīve par caru”, kuras ārijas viņš mājās dungoja, ar<br />
saviem alvas zaldātiņiem “izspēlējot” operas norisi mājās,<br />
bet Olga spēlējās ar lellēm, kurām bija porcelāna acis.<br />
Olgas atmiņās minēts, ka mājās bieži viesojušies virsnieki,<br />
reiz – arī kāds ģenerālis, kurš nobučojis Olgai roku. Brālis<br />
vēlāk ilgi esot apsmējis māsu par kautrīgumu. Nikolajs<br />
esot bijis jokdaris – reiz Olga esot kautrējusies ieiet istabā,<br />
kurā ir viesi, bet Nikolajs, klusi piezadzies Olgai, iegrūda<br />
viņu pie viesiem. Olga toreiz esot ilgi raudājusi.<br />
Pie tēva bieži esot viesojušies arī kazaki, kas ar saviem<br />
zirgiem dažkārt aizņēmuši visu ielu. Viņi labprāt<br />
vizinājuši apakšpulkveža bērnus zirgu mugurā, kamēr tēvs<br />
pārģērbies un gatavojies doties ar viņiem darba darīšanās.<br />
Savu brāli Olga atceras kā nervozu, jo piecu gadu vecumā<br />
Kislovodskā viņš izkrita no trešā stāva loga. Todien
Change language