Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
cietokšņa un ostas komandanta Pjotra Menšoja (Петр<br />
Меньшой) meitu Menšoju (Меньшой), kuras vārdu<br />
pagaidām nav izdevies noskaidrot. Ir zināms, ka admirālis<br />
mira, aiz sevis neatstājot vīriešu kārtas pēctečus, tādēļ<br />
imperators [domājams, kāzas notika Nikolaja II valdīšanas<br />
laikā] vēlējās saglabāt šo dzimtas uzvārdu un kā īpašu<br />
privilēģiju pavēlēja to pievienot admirāļa meitas vīra<br />
uzvārdam. Pilsoņu kara laikā 1918. gadā brīnumainā kārtā<br />
paglābies no nokļūšanas čekistu rokās. Pēc 1917. gada<br />
revolūcijas viņš emigrēja vispirms uz Diensvidslāviju, bet<br />
vēlāk uz Brazīliju, kur mira pēc 1954. gada februāra. Viņa<br />
laulībā piedzima divi dēli (XIII paaudze):<br />
• Aleksandrs Bertels (Александр Бертельс,<br />
*pirms 1904. †ap 1919.), gājis bojā uzbrukuma<br />
laikā Pilsoņu karā Krievijā, cīnījies kā brīvprātīgais<br />
kavalērijas pulkā, plašāku ziņu nav. Viņš<br />
neizmantoja Imperatora dāvāto privilēģiju<br />
savam uzvārdam pievienot sava vectēva uzvārdu<br />
“Menšojs”. Par viņu ir arī atrodamas norādes, ka<br />
viņam izdevās evakuēties no Krimas kopā ar floti<br />
un nonākt Bizertā Tunisijā, taču 1933. gadā veiktie<br />
mēģinājumi viņu atrast beidzās bez rezultātiem,<br />
tādēļ ticamākais, viņš ir gājis bojā 1918. gada nogalē<br />
vai 1919. gada sākumā.<br />
• Andrejs Bertels - Menšojs (Андрей Бертельс<br />
- Меньшой *1904. Санкт-Петербург †2.3.1989.<br />
Pelotas, Rio Grande do Sul, Brasil).<br />
XII paaudzes pārstāvis Andrejs Bertels - Menšojs<br />
(Андрей Бертельс - Меньшой *1904. Санкт-Петербург<br />
†2.3.1989. Pelotas, Rio Grande do Sul, Brasil) savu pirmo<br />
izglītību ieguva Imperatora Aleksandra II Kadetu<br />
korpusā, bet vēlāk turpināja mācības Pāžu korpusā. Tiesa<br />
Attēls 335.<br />
Pagaidām ar dzimtas saikni neidentificētā Arveta<br />
Bertela I Pasaules kara dalībnieka uzskaites kartīte.<br />
gan, Pāžu korpusā viņš nokļuva vien 1917. gadā rudenī<br />
un pēc dažiem mēnešiem tas tika likvidēts. Tam sekoja<br />
bēgšana uz Krievijas dienvidiem, kur viņa tēvs Aleksandrs<br />
Bertels jau bija kļuvis par Krievijas Atbrīvošanas armijas<br />
pulkvedi. Atļāvis savam vecākajam dēlam Aleksandram<br />
kā brīvprātīgajam iestāties kavalērijas pulkā, savu jaunāko,<br />
tikai 13 gadus veco dēlu viņš paturēja sev līdzās, ieceļot<br />
viņu par savu izpalīgu (ordinarec). Būdams pusaudzis,<br />
Andrejs vairākkārt šķērsoja frontes līniju, lai nodrošinātu<br />
sakarus un informācijas apmaiņu ar kontrizlūkiem. Par šo<br />
varonību viņš tika apbalvots ar Georga medaļu.<br />
Vēlāk Andrejs Bertels-Menšojs tika ieskaitīts<br />
Pētera-Poltavas korpusā (Petrovsko-Poltavskij korpus),<br />
ar ko tika evakuēts un vēlāk iekļauts ģenerāļa Pētera<br />
Vranglera 255 (Пётр Вранглер, *27.8.1878. Mukuliai,<br />
Lietuva, †25.4.1928. Brussels, Belgium) Krimā izveidotajā<br />
Brīvajā Poltavas-Vladikaukāza korpusā (Свободний<br />
Полтавско-Владикавказкий корпус). Šī korpusa<br />
sastāvā viņš nokļuva Strinišes pilsētā Dienvidslāvijā,<br />
kur pabeidza septīto klasi un saņēma izglītības atestātu.<br />
Kā vairums emigrācijā nokļuvušo kadetu, Andrejs<br />
Bertels-Menšojs iestājās Beloja Cerkovj pilsētā atvērtajā<br />
Nikolaja Kavalērijas skolā un kļuva par tās II ārzemju<br />
izlaiduma absolventu. Viņš tika ieskaitīts 12. Ahtiras<br />
huzāru pulkā, kurš tolaik bija nodarbināts Kraļevo-Raškas<br />
dzelzceļa līnijas izbūvē. Pulka vadība pieprasīja, lai visi<br />
absolventi ierodas būvlaukumā. Šī iemesla dēļ kornets<br />
Bertels-Menšojs, kurš vēlējās turpināt mācības Belgradas<br />
univeritātē, iesniedza lūgumu par atvaļināšanu no pulka.<br />
Šeit, absolvējot lauksaimniecības fakultāti, viņš ieguva<br />
agronomijas inženiera diplomu un iestājās Satiksmes<br />
ministrijas dienestā, kur bija atbildīgais par apstādījumu<br />
veidošanu. Šajā darbā viņš strādāja līdz II Pasaules karam.<br />
Dzīvodams Dienvidslāvijā, viņš brīvajā laikā strādāja<br />
krievu emigrantu bērnu un jauniešu biedrībā “Russkij<br />
Sokol” Zemunes pilsētā, kur vadīja ierindas mācības un<br />
ģimnastikas sekcijas (šajā biedrībā darbojās arī viņa tēvs).<br />
Sākoties II Pasaules karam, 1941. gada 12. septembrī<br />
Bertels-Menšojs iestājās Krievu korpusā, kur sāka dienēt<br />
kavalērijas eskadronā, taču drīz vien tika nozīmēts<br />
par Baņices kazarmu komandantu. Vēlāk viņš dienēja<br />
veterinārajā rotā, kuras sastāvā devās karagājienā cauri<br />
Serbijai un Bosnijai. 1945. gada janvārī viņš tika nosūtīts uz<br />
Vāciju, lai uzturētu sakarus ar ģenerāļa Andreja Vlasova 256<br />
(Andrey Wlasow, *14.9.1901. Lomakino, †1.8.1946.<br />
Moscow) Krievu Atbrīvošanas armiju, bet vēlāk, kad bija<br />
zaudēta iespēja atgriezties Krievu korpusā, viņš iestājās<br />
vācu armijā, kur kļuva par kapteini un aizmugures apgādes<br />
pulkveža Zasa (Sass) adjutantu un sakaru virsnieku. Kopā<br />
ar armijas štābu viņš atkāpās, taču 9. maijā padevās gūstā<br />
amerikāņu armijas pārstāvjiem 257 .<br />
Divus gadus pēc kara viņš strādāja par pasniedzēju<br />
Minhenē, pārvietoto personu universitātē, bet tad parcēlās<br />
uz Brazīliju, kur nokļuva valsts dienvidu pilsētā Pelotasā.<br />
Šeit tika veidots zinātniski-pētnieciskais institūts, kurā<br />
inženieris Bertels-Menšojs sāka strādāt entomoloģijas<br />
jomā, veidojot karjeras kāpumu līdz vecākajam<br />
zinātniskajam līdzstrādniekam. Dzīves laikā sarakstījis<br />
divas grāmatas, kā arī ap 150 zinātnisko publikāciju<br />
angļu, spāņu un portugāļu valodās. Visos Dienvidamerikā<br />
notikušajos kongresos un konferencēs entomoloģijas<br />
jomā viņš pārstāvēja Brazīliju. Pēc pensionēšanās viņš<br />
turpināja darbu institūtā, konsultanta statusā.<br />
Būdams kvēls antikomunists, Bertels-Menšojs aktīvi<br />
līdzdarbojās emigrācijā dzīvojošo kadetu skolas<br />
absolventu biedrībā, kā arī lasīja lekcijas par komunisma<br />
ideoloģiju gan saviem darba kolēģiem institūtā, gan<br />
Brazīlijas armijas karavīriem, par ko armijas vadība viņam<br />
pieškīra “Brazīlijas goda karavīra” titulu. Viņš strādāja arī<br />
Pelotasas Katoļu lauksaimniecības universitātē, kur līdz<br />
šīs augstskolas slēgšanai vadīja tās entomoloģijas katedru.<br />
1976. gadā viņš publicēja savas atmiņas par studiju<br />
laiku Kadetu skolā, kas trīs turpinājumos bija publicētas<br />
žurnālā “Kadetu sasaukšanās” (“Kadetskaja pereklička”<br />
Nr. 16., 1976.). 258 Šajās atmiņās viņš apraksta kādu<br />
gadījumu, 1918. gada rudenī, kad citi kareivji, vēlējušies<br />
izklaidēties un uzsēdinājuši Aleksandru Bertelu-Menšoju<br />
uz improvizētām nestuvēm, kas patiesībā bija tikai<br />
šautenes. Tā viņš nests pa Poltavai tuvējā ciema galveno<br />
ielu un zemniekiem skaļi tika stāstīts, ka šis ir Krievijas<br />
troņmantinieks. Daži zemnieki tam noticēja, noņēma<br />
cepures un krītot ceļos meta krustus.<br />
Viņš apraksta arī kādu gadījumu, kad dežūras laikā pēkšņi<br />
sācies negaiss un zibens iespēris viņa apsargāto zirgu<br />
tuvumā. Tie satrakojušies un gandrīz nospārdījuši savu<br />
sargu, kuram “paveicās” no šī notikuma izkļūt vien ar<br />
pamatīgi sasistu celi. Viņa tēvs, ieraugot savu dēlu klibojam,<br />
paņēma viņu līdzi komandējumā uz Novorosijskas pilsētu,<br />
jo uzskatīja, ka citu dienesta pienākumu veikšanai viņš<br />
tobrīd bija nederīgs.<br />
Tāpat Bertels-Menšojs apraksta sadzīvisku ainu, kas<br />
norisinājās 1918. gada oktobrī – laikā, kad viņa armijas<br />
daļa ieradās Kijevā. Pēc vairāku nedēļu dzīves pārgājiena<br />
apstākļos, visus karavīrus bija apsēdušas utis un blaktis,<br />
tādēļ tikai Kijevā puišiem beidzot bija iespēja sevi sakopt.<br />
Pēc nomazgāšanās un atutošanās Andreja vecākais brālis<br />
Aleksandrs Bertels sava studiju biedra dzīvoklī sarīkoja<br />
ballīti, kur jautrā atmosfērā vietējās daiļavas izklaidējās ar<br />
jaunajiem kara varoņiem. Pēkšņi Andrejs juta, ka pa viņa<br />
kaklu rāpo blakts, tādēļ viņš aiz kauna strauji atvadījās un<br />
atstāja šīs viesības.<br />
Drīz vien karaspēka daļa devās tālāk. Sākās ziema un<br />
kādas apstāšanās laikā Ņežinas stacijā Aleksandrs Bertels<br />
izsauca pie sevis jaunāko brāli un paziņoja, ka pulka štābā<br />
esot saņemta telegramma par viņu tēva nāvi Berdjanskā.<br />
Brālis lika Andrejam doties uz dienvidiem, kur esot viņu<br />
māte un vecmāmiņa. Līdzīgu ziņu, būdama Poltavā,<br />
saņēma arī abu jaunekļu māte, kas vēlēdamās pārbaudīt<br />
šīs ziņas patiesumu, devās uz virspavēlnieka, ģenerāļa<br />
Antona Deņikina 259 (Anton Denikin, *16.12.1872.<br />
Wloclawek, Polen, †8.8.1947. Ann Arbor, Michigan, USA)<br />
štābu, ka stobrīd atradās Taganrogas pilsētā. Nākamāja<br />
rītā, ejot uz virspavēlnieka štābu, viņa pēkšņi uz ielas satika<br />
savu vīru – dzīvu un veselu – viņam izdevās izglābties<br />
kaujas laikā Berdjanskā. Tobrīd, Ņežinas stacijā, Andrejs<br />
Bertels-Menšojs vēl nezināja, ka savu brāli redz pēdējo<br />
reizi – pēc 1918. gada ziemas par Aleksandru Bertelu vairs<br />
nav ziņu.<br />
Savukārt Andrejs Bertels-Menšojs bija precējies ar Tatjanu<br />
(Татьяна, *? †10.3.1983.), kuras tēvs bija Boris. Citu ziņu<br />
par šo laulību vai tajā dzimušiem pēcnācējiem nav.<br />
XII paaudzes pārstāvis Boriss Bertels (Борис Бертельс,<br />
*1889. †1.9.1954.) 1907. gadā ar izcilību absolvēja<br />
Sanktpēterburgas Kadetu korpusu, taču nevēlējās saistīt<br />
savu dzīvi ar armiju Jau kopš bērnības viņš aizrāvās ar<br />
teātri, pabeidza Literāri-mākslinieciskās biedrības Teātra<br />
skolu (t.s. “Mazā teātra skola”), kļuva par aktieri, bet<br />
vēlāk – režisoru. Šajā biedrības teātra skolā tolaik strādāja<br />
sava laika pazīstamākie teātra pārstāvji, bet skolnieku<br />
vidū bija arī M.Čehovs, kuru kopā ar Bertelu 1910. gadā<br />
uzaicināja strādāt Mazajā teātrī. Jau 22 gadu vecumā<br />
viņš organizēja viesizrādes trupai, ko nosauca “Jaunais<br />
teātris”, kurā citu jauno aktieru vidū bija arī Knipere<br />
(vēlākās admirāļa Aleksandra Kolčaka dzīvesbiedres<br />
Olgas Kniperes-Timerjovas krustmeita). I Pasaules kara<br />
laikā viņš vadīja teātri “На Литеином” (Liteinajas ielā),<br />
bet 1917. gadā kā aktieru ansambļa vadītājs devas uz<br />
fronti. Tā laika prese vēstīja, ka Jakobštadtes, Kreicburgas<br />
un Štokmanhofas (mūsdienās - Jēkabpils, Krustpils un<br />
Pļaviņas) viņš kopumā nospēlēja 22 izrādes. Vēsturiska<br />
ironija – 1917. gada septembrī šajā frontes posmā, tikai<br />
otrā pusē, cīnījās Borisa Bertela attāls radinieks – Valters<br />
Hanss Augusts Mellers. Visticamāk, tolaik abi puiši pat<br />
nenojauta par savu radniecību.<br />
Pēc atgriešanās Petrogradā viņu izvirzīja par delegātu<br />
uz Smoļnas pili, kur viņš kļuva par Teātra padomes<br />
locekli. Būdams revolucionāro notikumu epicentrā,<br />
viņš ātri aizrāvās ar komunistu ideoloģiju un jauna,<br />
sociālistiska teātra veidošanu darba tautai. Neskatoties uz<br />
šo aizraušanos, viņš nekad nebija Komunistiskās partijas<br />
biedrs, ko vēlāk viņam vairākkārt pārmeta. Laikā no 1918.<br />
līdz 1928. gadam viņš strādāja vairākos Petrogradas (vēlāk<br />
– Ļeņingradas) teātros – Ziemeļrietumu Dzelzceļa teātrī,<br />
Petrovojenkoma pārvietojamajā teātrī, Satīras teātrī,<br />
kā arī Valsts teātrī Smoļņas pilī. Iegūstot atpazīstamību<br />
mākslas pasaulē, viņu aicināja strādāt arī Vitebskas,<br />
Harkovas, Smoļenskas Jaroslavļas un visbeidzot – Krimas<br />
teātris, kur tolaik vienā juridiskā apvienībā tika apvienoti<br />
Simferopoles un Sevastopoles teātri (apvienošana notika<br />
1928. gada 1. martā). Ziemā bija jāstrādā Simferopolē, bet<br />
Attēls 334.<br />
Boriss Bertels.<br />
222 223
Change language